Teksasā atklāta 324 miljonus gadu mīkla – zinātnieki paši pārsteigti un ir sajūsmā 0
Kukaiņi mūsdienās ir sugām bagātākā dzīvnieku grupa uz Zemes. Taču to senču ceļš no dzīves ūdenī uz dzīvi sauszemē joprojām glabā daudz noslēpumu.
Tagad zinātnieki ir atraduši svarīgu puzles gabaliņu. Teksasā atrasta aptuveni 324 miljonus gadu veca fosilija palīdzējusi aizpildīt vienu no lielākajām tukšajām vietām kukaiņu evolūcijas vēsturē.
Jaunais atradums liecina, ka vismaz daļa agrīno kukaiņu ilgstoši dzīvoja starp divām vidēm – mitrās piekrastes teritorijās un seklos ūdeņos.
Šo problēmu paleontologi dēvē par “seškāju plaisu” jeb Hexapod Gap. Senākās neapstrīdami identificētās seškāju fosilijas ir aptuveni 405 miljonus gadu vecas. Taču pēc tam fosiliju ierakstā ir aptuveni 80 miljonu gadu ilgs periods, par kuru zināms ļoti maz.
Tieši šajā laika posmā, visticamāk, notika nozīmīga kukaiņu evolūcija. Taču fosiliju trūkuma dēļ zinātniekiem bija grūti izsekot, kā mainījās šo dzīvnieku ķermenis un kā tie pakāpeniski pielāgojās dzīvei uz sauszemes.
Fosiliju atrada jau 1985. gadā, taču ilgi nezināja, kas tā ir
Interesantākais ir tas, ka šis atklājums patiesībā nav jauns atradums. Fosilija tika atrasta 1985. gadā Teksasas rietumos. Ilgus gadus pētnieki uzskatīja, ka tā pieder jauna vēžveidīga dzīvnieka īpatnim.
Šāda interpretācija šķita ticama, jo tajā pašā vietā bija atrasta arī cita fosilija, kas piederēja vēžveidīgajam dzīvniekam, un abas fosilijas pēc ārējā izskata bija līdzīgas.
Taču jaunā pētījumā starptautiska pētnieku komanda fosiliju pārbaudīja ar krusteniski polarizētas gaismas mikroskopiju. Šī metode ļauj saskatīt ļoti smalkas struktūras, kas parastā apskatē var palikt nepamanītas.
Rezultāts bija pārsteidzošs: fosilija nebija vēžveidīgā dzīvnieka mazulis. Tā piederēja līdz šim nezināmai kukaiņu sugai.
Kas bija šis kukainis?
Fosilija pieder pieaugušai bezspārnu mātītei. Tās ķermenis bija aptuveni 3,2 centimetrus garš, bet kopā ar garajiem astes pavedieniem tā sasniedza gandrīz 5 centimetrus.
Dzīvniekam bija vairākas pazīmes, kas nepārprotami norāda uz kukaini. Bet tā vēders bija sadalīts vairākos segmentos, un pie deviņiem no tiem atradās peldēšanai līdzīgi, lāpstiņveida izaugumi. Daļa šo izaugumu, iespējams, kalpoja peldēšanai, bet tiem varēja būt arī elpošanas funkcija – tie atgādināja primitīvas žaunas.
Pētnieki uzskata, ka peldēšanai un elpošanai paredzētie vēdera izaugumi laika gaitā kļuva arvien mazāk vajadzīgi, kad kukaiņi arvien vairāk pielāgojās dzīvei uz sauszemes.
Rezultātā mūsdienu kukaiņiem saglabājās tikai trīs pāri kāju – tieši tās sešas kājas, kas mūsdienās ir viena no galvenajām kukaiņu pazīmēm.
