Savvaļas šimpanzes “uzspridzina” zinātnieku prātus – ko tik cilvēkam tipisku viņi nebija pamanījuši teju 7 gadus 0
2015. gada jūnijā primatologs Ārons Sendels klusi novēroja nelielu Ngogo šimpanžu grupas baru Ugandas Kibales nacionālajā parkā, kad pamanīja kaut ko dīvainu. Kad citi lielāka bara pārstāvji tuvojās mežam, šimpanzes viņa priekšā sāka izrādīt nervozu uzvedību. Tās rauca pieri un pieskārās viena otrai, lai nomierinātos, uzvedoties vairāk tā, it kā tūlīt satiktu svešiniekus, nevis tuvus biedrus.
Atskatoties pagātnē, Sendels teica, ka šis brīdis bija pirmā pazīme tam, kas vēlāk kļuva par gadiem ilgu asiņainu konfliktu starp kādreiz cieši saistītu šimpanžu grupu. Jaunā pētījumā, kas nesen publicēts žurnālā Science, Sendels un viņa kolēģi
dokumentēja, iespējams, pirmo novēroto “pilsoņu karu” savvaļas šimpanžu vidū.
Lai gan šimpanzes jau sen ir zināmas ar to, ka tās veic nāvējošas agresijas kampaņas pret nepiederošajiem, redzēt, kā kādreiz vienota grupa vēršas pret daļu no pašiem, ir kaut kas jauns – un ļoti cilvēcīgs.
“Gadījumi, kad kaimiņi nogalina citus kaimiņus, ir satraucošāki un savā ziņā pietuvinās cilvēka rīcības līdzībai. Kā dzīvniekos var rasties šī
šķietamā pretruna, ka viņi spēj sadarboties, bet pēc tam ļoti ātri vēršas viens pret otru?” jautā Sendels.
“Šīm mainīgajām grupu identitātēm un dinamikai, ko mēs redzam cilvēku pilsoņu karos, reti ir līdzība ar citiem dzīvniekiem, taču tām ir līdzība šimpanzu gadījumā.” Pētnieki izmantoja vairāk nekā trīs desmitgades ilgus primātu uzvedības novērojumus, lai noteiktu pastāvīgo šķelšanos lielākajā zināmajā savvaļas šimpanžu grupā pasaulē.
Lai gan šimpanzes bija sociāli saliedētas vismaz no 1995. gada līdz 2015. gadam, grupas dinamikā kaut kas mainījās, un līdz 2018. gadam bija izveidojušās divas atšķirīgas grupas – rietumu šimpanzes un centrālās šimpanzes.
Abām grupām nostiprinoties, rietumu grupas locekļi septiņu gadu laikā veica 24 ilgstošus un koordinētus uzbrukumus
centrālajai grupai, nogalinot vismaz septiņus pieaugušus vīriešus un 17 zīdaiņus.
Zinātnieki uzskata, ka līdzīgs plaisa un pilsoņu karš varētu būt noticis 20. gadsimta septiņdesmitajos gados šimpanžu grupā Gombē, Tanzānijā, ko novēroja slavenā primatoloģe Džeina Gudola. Taču tolaik pamatzināšanas par šimpanžu uzvedību bija pārāk ierobežotas, lai pilnībā novērtētu vardarbību grupas ietvaros.
Ngogo šimpanžu gadījumā pētnieki norādīja, ka grupas sašķelšanos varētu izskaidrot izmaiņas sociālajās hierarhijās, kas izraisīja organizētu agresiju un vardarbību. Dienā, kad Sendels 2015. gadā novēroja šimpanžu dīvaino uzvedību, agrāk tajā pašā rītā grupas alfa tēviņš pakļāvīgi atrūca citai šimpanzei. Tomēr
grupas sociālo struktūru bija ietekmējusi arī vairāku svarīgu vecāku īpatņu nāve gados pirms sadalīšanās.
„Viņu pēkšņā nāve, visticamāk, vājināja saites starp apkaimēm, kas savukārt padarīja grupu neaizsargātu pret šo polarizāciju, kas notika alfas maiņas laikā,” sacīja Sendels. 2017. gadā bija arī slimības uzliesmojums, kas, iespējams, padarīja šķelšanos neizbēgamu vai nedaudz to paātrināja.
Pētījumā norādīts, ka, pamatojoties uz ģenētiskiem pierādījumiem, šie “pilsoņu kari” starp šimpanzēm, visticamāk, notiek tikai ik pēc 500 gadiem. Taču jebkura cilvēka darbība, kas grauj sociālo kohēziju –
mežu izciršana, klimata krīze vai slimību uzliesmojumi, varētu padarīt šādus starpgrupu konfliktus biežākus.
Pētnieki spriež, ka svarīgi apsvērt, ko viena grupa var iegūt, uzbrūkot saviem bijušajiem kopienas locekļiem. Darvinisma piemērotības teorijā – dzīvnieka veiksmīgas gēnu nodošanas rādītājā, tā var palielināt savu izdzīvošanas spēju, palielinot savu reprodukciju vai samazinot konkurentu izdzīvošanas un reprodukcijas spējas.
Un tieši to ir izdarījušas rietumu šimpanzes. Centrālajām šimpanzēm, saskaroties ar rietumnieku uzbrukumu, tagad ir viszemākais izdzīvošanas rādītājs, kāds jebkad ir dokumentēts savvaļas šimpanžu kopienā.
„Šeit mums ir pirmais rūpīgi aprakstīts gadījums, ko var kvalificēt kā pilsoņu karu sugas vidū…
Tas parāda, ka pat bez kultūras grupu marķieriem sociālās saites un tīkla savienojamība ir grupas cements un ka šīs saites var būt trauslas īpašos apstākļos, īpaši, ja tās balstās uz dažiem galvenajiem indivīdiem,” tā pētniekus citē medijs.
