Māris Antonevičs: Termiņuzturēšanās biznesa rēgs 2
Ja ilgāk seko Latvijas politikai, rodas iespaids, ka daudzas lomas tur ir sadalītas un paliek nemainīgas gadiem, lai arī kādas šķietamas pārmaiņas notiktu. Pat neskatoties uz to, ka daļa no senajiem spēlētājiem mainījusi statusu un, žurnālistu pieķerti kādās nodarbēs, savelk seju ņirdzīgā smaidā un paziņo: “Es tagad esmu privātpersona, man nav pienākuma atbildēt uz jūsu jautājumiem.”
Viena no šādām tēmām ir tā saukto termiņuzturēšanās atļauju (TUA) tirgošana komplektā ar nekustamajiem īpašumiem.
Ir labi zināms “patiesais labuma guvējs”, idejas tēvs, kas savulaik arī izsita šo ideju cauri varas gaiteņiem.
TUA zelta laiks pašlaik jau garām, vismaz tā sākotnējā izpildījumā, kad klienti tika meklēti Krievijā, vēl arī Centrālāzijā.
Kad 2010. gada vidū Aināra Šlesera uzstājīgi lobētā programma tika iedarbināta, tā bija diezgan iekārojama – pietika ar aptuveni 70 000 eiro, lai iegādātos īpašumu attālākos Latvijas reģionos vai aptuveni 143 000 eiro vērtu īpašumu Rīgā, un ar to iegūt atļauju brīvi dzīvot un darboties Eiropas Savienībā.
Turklāt vēl ar tik pievilcīgu bāzi kā Latvija, kur pat valodu nevajagot mācīties un bērnus varot krievu skolās sūtīt – tā tika reklamēta prece.
Pie mums tās tika daudzinātas kā “investīcijas ekonomikā”, lai gan ieguvēji reāli bija tikai nekustamā īpašuma tirgoņi (kā vēlāk atklāja publicētās “Rīdzenes sarunas” – arī Šleseram pietuvināto cilvēku loks).
Dažus gadus vēlāk, pēc Saeimas pieņemtajiem likuma grozījumiem, noteikumi kļuva stingrāki, interese no Krievijas pilsoņiem pamazām sāka zust. Tomēr arī turpmāk, kad vien parādījušies mēģinājumi apgūt jaunus šī biznesa laukus, atkal kaut kur tuvumā pavīd Šlesera tēls – fizisks vai virtuāls.
Piemēram, pirms kāda laika parādījās informācija, ka kāds bijušais Latvijas Ārlietu ministrijas darbinieks mēģinājis ar TUA ieinteresēt bagātus arābu uzņēmējus. Un – pārsteigums – iepriekš šis pats darbinieks bija kļuvis pazīstams ar paša izplatītu un medijos vēlāk daudz publicētu bildi, kur redzams greznā Dubaijas viesnīcas restorānā ieturot kopīgas vakariņas ar kādu ietekmīgu Saūda Arābijas uzņēmēju, toreizējo Latvijas Valsts prezidentu Raimondu Vējoni un… kuru gan citu – Šleseru.
Nupat TV3 raidījums “Nekā personīga” ziņoja, ka termiņuzturēšanās biznesa rēgs atkal atdzīvojies – šoreiz tam ir vēl eksotiskāks aromāts, jo ieinteresētās personas esot no Indijas, bet no Latvijas piedāvājumu bīda ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro un piebalso iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens, kuri abi pārstāv “KPV LV”.
Tātad partija, par kuru pirms vēlēšanām daudz tika runāts kā par “Šlesera projektu”, pēkšņi aizrāvusies ar Šlesera iecienītām biznesa idejām. Sakritība?
Atgriežoties pie lomu sadales, TUA tirgošanas jautājumā tās vienmēr ir bijušas ļoti skaidri iezīmētas. Politisko atbalstu tam ierasti sniegusi “Saskaņa”. Kategoriski pret bijusi Nacionālā apvienība. Pārējos varētu ierindot pa vidu atkarībā no konjunktūras.
Piemēram, Zaļo un zemnieku savienība it kā neizrādīja lielu piekrišanu šim projektam un sākotnēji – 2009./2010. gadā – tās deputāti vairumā pat balsoja pret grozījumiem Imigrācijas likumā, taču vēlāk kļuva daudz labvēlīgāki. Līdzīgi arī “Vienotība”. Piemēram, 2013. gadā nacionāļi diezgan stingri mēģināja atcelt TUA biznesu, pat draudot ar ultimātu.
“Sajūtu izpratni no Reformu partijas, ka varētu meklēt kompromisus, bet nacionāļi sāk izturēties kā nacisti,” tolaik presei sūdzējās Šlesers.
Galu galā tieši “Vienotība” bija tā, kas atstāja šo biznesu pie dzīvības, lai arī NA nostāja to padarīja mazāk pievilcīgu.
“Vienotībai” šajā jautājumā vienmēr ir bijusi raksturīga mierināšanas taktika. Tieši tāpēc ir nedaudz pārsteidzoši, ka šo partiju pārstāvošais premjers Krišjānis Kariņš pašlaik runā ļoti izlēmīgi – esot jāslēdz ciet tā bodīte.
“Mums valstī būtu nopietni jāizvērtē, vai vispār šāda programma turpināma. Vai vispār tai ir jēga. Es teiktu, ka šobrīd es neredzu šādai programmai jēgu,” viņš izteicies TV3.
Jēga gan ir tieši tāda pati kā iepriekš – Latvijas attīstībai un izaugsmei nekāda būtiska labuma, taču dažiem iespēja nopelnīt uz kopējā mūsu drošības un sabojāta valsts tēla risku rēķina. Labi, ka “Vienotības” politiķiem ar laiku nāk šī apjausma (līdzīgi kā ar pāreju uz mācībām valsts valodā visās valsts un pašvaldību skolās), tikai gribētos, lai tas notiek ātrāk.
