Iveta Valaine: “Tagad policijai ir tiesības nošķirt varmāku bez cietušās personas rakstiska pieteikuma – tas tāpēc, ka līdz šim bijuši pietiekami daudz gadījumu, kad policija fiksējusi vardarbību vai draudus, bet cietusī persona negrib rakstīt pieteikumu.”
Iveta Valaine: “Tagad policijai ir tiesības nošķirt varmāku bez cietušās personas rakstiska pieteikuma – tas tāpēc, ka līdz šim bijuši pietiekami daudz gadījumu, kad policija fiksējusi vardarbību vai draudus, bet cietusī persona negrib rakstīt pieteikumu.”
Publicitātes foto

Tolerance pret vardarbību iet mazumā! Saruna ar pulkvežleitnanti Ivetu Valaini 0

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
7 dārzeņi, kas palīdz atbrīvoties no taukiem vidukļa zonā, ja tos patērē katru dienu
Putina draudi iebrukt Baltijā un izraisīt Eiropā jaunu karu ir jāuztver nopietni, brīdina bijušais ASV armijas ģenerālis 164
Klusā okeāna ūdeņos atklāta būtne, kuras dzīves ilgums ir cilvēka prātam neaptverams
Lasīt citas ziņas

Mediju ziņu slejās un diskusijās sociālajos tīklos regulāri ielaužas tāds temats kā vardarbība tuvinieku vidū – gan fiziska, gan emocionāla. Sabiedriskās organizācijas, ie­stādes, žurnālisti, politiķi spriež, kā palīdzēt upuriem, ģimenēm, ko darīt ar vardarbīgo personu utt. Kāda ir situācija, raugoties no policijas viedokļa? Par to saruna ar Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes Koordinācijas un kontroles pārvaldes dienestu koordinācijas biroja priekšnieka vietnieci pulkvežleitnanti Ivetu Valaini.

I. Valaine: Jāsāk ar to, ka līdz 2014. gadam fiziska persona, kas cieš no fiziskas vardarbības, to pārtraukt varēja, tikai vēršoties policijā ar iesniegumu. Tad policists lēma, vai vajag sākt administratīvu liet­vedību vai kriminālprocesu. Pēc 2014. gada vairākas lietas ir mainījušās. Piemēram, ir nošķiršanas regulējums, kas nozīmē, ka vardarbības gadījumā ģimenē iespējams piemērot pagaidu aizsardzību pret vardarbību ar policijas vai tiesas starpniecību arī tad, kad nav pamata sākt kriminālprocesu vai administratīvo lietvedību (piemēram, kad persona fiziski vēl nav aizskarta, bet pastāv risks, ka tas varētu notikt nākotnē). Gadījumos, kad ir sākts kriminālprocess vai administratīvā lietvedība, bet persona uzskata, ka tajā noteiktie piespiedu līdzekļi nav pietiekami, var tikt piemēroti līdzekļi pagaidu aizsardzībai.

CITI ŠOBRĪD LASA

Viens ir izmaiņas likumos. Cits – kas mainījies un mainās dzīvē?

Skatoties statistiku, piemēram, reģistrētos miesas bojājumus, slepkavības, pagājušajā gadā salīdzinot ar gadu iepriekš, vērojams samazinājums. Tomēr jāsaprot, ka skaitļi jau ne visu izsaka, piemēram, samazinās iedzīvotāju skaits, divus gadus ir kovidpandēmija, kas mainījusi cilvēku dzīvi un paradumus. Bet skaidrs, ka preventīvās tiesību normas strādā. Personas apzinās, ka pret viņu vardarbīgu darbību būs valsts pretdarbība, un lieku reizi padomā, vai vērsties ar vardarbību pret līdzcilvēku vai ne.

Ik pa laikam dažādas organizācijas, runājot par vardarbības problēmu, piemin, ka Latvijā katra trešā sieviete cieš no vardarbības ģimenē. Taču netiek izvērsti skaidrots, kā iegūti šādi dati un cik tie uzticami. Vai no jūsu skata ir ticami šādi dati?

Esam par to runājuši gan policijā, gan arī sabiedriskajās organizācijās. Es tam negribētu ticēt, vērtējot sāktos kriminālprocesus un izsaukumus uz ģimenes konfliktiem, kuru ietvaros lemj par nošķiršanu.

Varbūt stāsts ir par to, ka ir dažāda izpratne par to, kas ir varmācība. Kurš gan bērnībā nav dabūjis ar roku pa dibenu, kurš nav saņēmis kādu uzbrēcienu no kāda sava ģimenes locekļa… Vai to uzreiz definēt par fizisku un emocionālu vardarbību?

Tieši tā. Ziniet, vardarbība kā tāda nemaz nav īsti definēta vienā dokumentā un izpratne ir dažāda. Pie jautājuma Saeimā strādā darba grupa deputātes Andas Čakšas vadībā, kas citstarp pēta arī šos jautājumus. Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir skaidrots, kas ir fiziska un emocionāla vardarbība pret bērnu, Krimināllikumā ir definēti, kas ir vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi, bet tas arī viss.

Reklāma
Reklāma

Vardarbība krimināllikuma izpratnē ir tad, ja ir skaidri nosakāmas sekas?

Viennozīmīgi. Tie ir miesas bojājumi, slepkavības, dzimumnoziegumi, nelikumīga brīvības atņemšana un citi pret personu izdarītie noziedzīgie nodarījumi. Bet tur jābūt noziedzīgā nodarījuma sastāvam, un viena no tā pazīmēm ir sekas.

Bet mēs zinām arī par tādiem gadījumiem – cilvēki vēršas pēc palīdzības, kad varmācība bijusi, taču sekas (vismaz acīmredzamas) nav…

Attiecībā uz vardarbības draudu risku kā tādu jāmin, ka likums policistam uzliek pienākumu novērst varmācības draudus līdz pat tiesībām nošķirt varmāku no ģimenes.

Tas nozīmē, ka, ja sieviete piezvana policijai un teic, ka vīrs viņu sit (vai otrādi), policijai ir pienākums šo informāciju pārbaudīt?

Bez šaubām. Policistam ir trīs varianti: ar savu klātbūtni šis konflikts jāatrisina vai jāaiztur persona uz laiku ne ilgāku par 12 stundām, ja persona ir reibumā un ģimenei bail ar viņu palikt kopā, vai arī jānošķir varmāka. Ja ir miesas bojājumi, jāsāk administratīvs vai kriminālprocess. Agrāk personas reibumā lika atskurbtuvē, tagad uztur policijas iestādē līdz brīdim, kad atskurbst un var normāli sarunāties – tad arī policists lemj, vai cilvēks apzinās notikušo un nav bīstams un sūtāms mājās, vai ir bīstams un nošķirams. Te svarīgi pateikt, ka par iespējamu vardarbību var ziņot gan iesaistītie, gan kaimiņi, gan liecinieki, jebkurš. Ja notikums ir mājoklī, policijai atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem jāreaģē 15 minūšu laikā pilsētā, 25 minūšu laikā – lauku apvidū, ja, protams, tieši tajā pašā laikā policija nav aizņemta ar ko svarīgāku. Pilsētās reaģēt ir vieglāk attālumu dēļ, var iesaistīt arī pašvaldības policiju. Pienākums ziņot par aizdomīgiem miesas bojājumiem ir arī mediķiem. Šādos gadījumos mēs nerunājam par lēmumu par nošķiršanu, jo tad policija lemj, vai nav pamata sākt administratīvo procesu vai kriminālprocesu.

Vai policisti ir pietiekami sagatavoti, apmācīti, lai prastu risināt šīs lietas? Mēs zinām, ka mēdz būt viltus izsaukumi, vārdi pret vārdiem, vardarbības noliegšana.

Policistus par ģimenes konfliktiem apmāca koledžā, notiek profesionālās pilnveides kursi, jo normas mainās, tai skaitā arī par nošķiršanu – likumdevējs ir izlēmis, ka svarīgākais ir pasargāt cietušo, nevis varmākas vai iespējamās varmākas īpašumtiesības vai citas tiesības. Policistam, pieņemot lēmumu par nošķiršanu, jāvadās no piesardzības principiem, šaubu gadījumā jālemj par nošķiršanu.

Kopš šā gada 16. februāra policijai ir tiesības nošķirt varmāku bez cietušās personas rakstiska pieteikuma – tas tāpēc, ka līdz šim bijuši pietiekami daudz gadījumu, kad policija fiksējusi vardarbību vai draudus, bet cietusī persona negrib rakstīt pieteikumu.

Tāpat policijai jau kopš 2019. gada miesas bojājumu gadījumā ir tiesības sākt kriminālprocesu bez vardarbībā cietušās personas iesnieguma. Tālāk gan cietušai personai būs jāsadarbojas – jāpiedalās tiesu medicīnas ekspertīzē par miesas bojājumiem. Pretējā gadījumā izmeklētajam būs jāizbeidz kriminālprocess, jo nevarēs pierādīt noziedzīgā nodarījuma sekas.

Tas ir zināms stāsts, ka cietušais, parasti sieviete, bieži vien piedod varmākam. “Kur tad es iešu, kas mani ņems, kopīga manta un bērni, tik ilgi kopā nodzīvots, ko teiks radi, draugi, paziņas…” Tie ir parastie argumenti. Bet varmāka jau parasti neapstājas. Nereti sekas ir šausmīgas. Noteikti sabiedrībai, kaimiņiem, līdzcilvēkiem jābūt aktīvākiem.

Tieši tā. Ziņotājs par iespējamu vardarbību var palikt anonīms, jo viņam var būt bailes. Un nav jābaidās kļūdīties. Man pašai gadījies kļūdīties par skaņām daudzdzīvokļu mājā. Izrādījās, jaunieši tikai skaļi nodarbojās ar seksu. Tagad tas skan smieklīgi, bet tajā brīdī tas smieklīgi nelikās, jo skaņas aiz sienas ausīm dzirdami norādīja uz to, ka notiek ļaunas lietas…

Kā vispār mainījusies un mainās sabiedrības attieksme? Padomju laikos par vardarbību ģimenēs runāja mazāk, medijos trūka informācijas. Bieži pret vardarbību ģimenēs cīnījās pa kluso darba kolektīvos, vainīgos sauca uz partijas komiteju vai arī milicija klusu darīja savu darbu. Tagad ir citi laiki. Un vai reizēm neiebraucam arī otrā grāvī? Vienā otrā Rietumeiropas valstī skaļākā tonī parunāsi ar dzīvesbiedru vai atstāsi sešgadīgu bērnu uz desmit minūtēm vienu dzīvoklī, un klāt var būt policija…

Man liekas, ka tolerance pret vardarbību arvien iet mazumā, jo cilvēki kļūst izglītotāki, arvien labāk saprot savas tiesības, redz, ka iestādēm ir iespējas un vēlme palīdzēt. Starp citu, ar katru gadu pieaug vecāku cilvēku ziņojumi par vardarbību: ziņo vecmāmiņas, vectētiņi un ne tik daudz par vardarbību pret sevi, bet to, ko viņi redz jaunāku cilvēku starpā. Padomju mentalitāte ir mainījusies.

Tomēr ik pa laikam izskan skaļi gadījumi, kad sievietes ilgi cietušas vardarbību pie visas mūslaiku pieejamās informācijas un tiesībām. Un, kad beidzot neiztur, tad sociālajos tīklos dalās ar visiem piedzīvotajā, žurnālisti raksta un rāda, sabiedriskās organizācijas ceļ trauksmi. Protams, žēl cietušo, skaidrs, ka sabiedrība jāinformē, bet reizēm citi uzdod jautājumu: ko tad tik ilgi cieti?

Situācijas mēdz būt sarežģītas. Vēl ir tāda nianse, ka diezgan bieži gadās, ka konflikta iesācēja ir sieviete. Un, kad ierodas policists un viņam jālemj par nošķiršanu, tad policistam jāvērtē, kurš kuram var nodarīt lielāku fizisku kaitējumu. Parasti tas ir vīrietis, un viņš tiek arī nošķirts. Un tālāk jau atbildīgās iestādes – sociālais dienests vai tiesa – lems, ko darīt ar šo ģimeni. Tajā pašā laikā zinu ģimenes, kur fiziski stiprāka ir sieviete un viņas vīrietis no skata vien dreb.

Fiziska vardarbība gandrīz vienmēr ir redzama, dzirdama, un policija rīkojas. Bet ja ir sūdzības par emocionālu vardarbību?

Policija nerisinās emocionālās vardarbības gadījumu, ja vien tas nav vērsts pret bērnu. Tai pašā laikā policija ņem vērā, ka emocionālā vardarbība jebkurā brīdī var pāraugt fiziskā vardarbībā, un tāpēc arī šādos gadījumos var tikt pieņemts lēmums par nošķiršanu. Vienlaikus cilvēks, kas cieš no emocionālās vardarbības, var vērsties bez maksas civiltiesā ar pieteikumu par pagaidu aizsardzību no varmākas. Ja lūgums tiek apmierināts, tiesas lēmums tiek nosūtīts policijai, kas to kontrolē.

Bāriņtiesā arī var vērsties?

Jā, bet tikai tad, ja tiek aizskartas bērnu un mazāk aizsargātu personu, piemēram, invalīdu, sirmgalvju, kuriem noteikta aizgādnība, tiesības. Bāriņtiesa var arī vērsties tiesā, ja neviens no ģimenes to nedara.

Valsts policijas darbs vardarbības draudu novēršanas jomā 2021. gadā

Reģistrēti 10 698 ģimenes konflikti (par 836 mazāk nekā 2020. gadā). Reaģējot uz notikumiem, Valsts policijas amatpersonas 4119 gadījumos ir konstatējušas vardarbības draudu risku, sagatavojušas 3673 ziņojumus, kuri nosūtīti attiecīgajiem sociālajiem dienestiem.

Uzskaitē atradās 3272 personas (par 379 vairāk nekā 2020. gadā), pret kurām pieņemts tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, no tām gada sākumā uzskaitē atradās 2295 personas.

Saņemti 977 tiesas lēmumi (par 38 vairāk nekā 2020. gadā) par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, no tiem:

589 gadījumos piemērots pagaidu aizsardzības pret vardarbību līdzeklis – pienākums atbildētājam atstāt mājokli, kurā pastāvīgi dzīvo prasītājs, aizliegums atgriezties un uzturēties tajā;

920 gadījumos aizliegts atbildētājam atrasties mājoklī, kurā pastāvīgi dzīvo prasītājs, tuvāk par tiesas lēmumā noteikto attālumu;

392 gadījumos aizliegts atbildētājam uzturēties noteiktās vietās;

883 gadījumos aizliegums atbildētājam satikties ar prasītāju un uzturēt ar to saskari;

745 gadījumos aizliegts atbildētājam jebkādā veidā sazināties ar prasītāju;

670 gadījumos aizliegts atbildētājam organizēt satikšanos vai jebkāda veida sazināšanos ar prasītāju;

437 gadījumos aizliegts atbildētājam izmantot prasītāja datus;

99 gadījumos uzdots pienākums atbildētājam apgūt sociālās rehabilitācijas kursu vardarbīgas uzvedības mazināšanai;

Valsts policijas amatpersonas 2021. gadā pieņēma 549 lēmumus par nošķiršanu (par 88 vairāk nekā 2020. gadā). No tiem 115 gadījumos materiāli nosūtīti tiesai jautājuma izskatīšanai par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, no kuriem 87 gadījumos pieņemti tiesas lēmumi par pagaidu aizsardzību pret vardarbību.

No visiem Valsts policijas pieņemtajiem lēmumiem par nošķiršanu 526 gadījumos aizsargājamā persona bija sieviete, 23 gadījumos – vīrietis.

Paziņoti atbildētājiem 846 tiesas lēmumi par pagaidu aizsardzību pret vardarbību (par 28 mazāk nekā 2020. gadā). Konstatēti 535 tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pārkāpumi, par kuriem sākti 408 kriminālprocesi.

Dati: Valsts policija