Ukraina nevis spridzina Krimas tiltu, bet mēģina padarīt Krievijas dzīvi pussalā neciešamu. Kas notiks tālāk? 0
NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks Jānis Slaidiņš, TV24 raidījumā “Aktuālais par karadarbību Ukrainā” komentējot situāciju Krimā, norāda, ka Ukrainas taktika attiecībā uz okupēto pussalu kļūst arvien mērķtiecīgāka. Runa vairs nav tikai par atsevišķiem triecieniem, bet par sistemātisku Krimas izolēšanu un Krievijas spēju vājināšanu šajā virzienā.
Slaidiņš atsaucas uz ukraiņu dronu vienību pārstāvja, plašāk zināma ar iesauku “Maģārs”, interviju, kurā skaidrots, ka Ukrainas mērķis nav vienkārši iznīcināt Krimas tiltu.
Daudz svarīgāk esot slēgt un apgrūtināt piekļuves ceļus uz pussalu, vienlaikus atstājot iespēju okupantiem un Krievijas iedzīvotājiem doties prom.
Pēc Slaidiņa teiktā, Krima Vladimiram Putinam vienmēr bijusi simboliski ārkārtīgi nozīmīga. Tieši Krimas okupācija savulaik būtiski cēla viņa popularitāti Krievijā un ļāva sevi pozicionēt kā “krievu zemju apvienotāju”. Tāpēc Kremlim šīs teritorijas zaudēšana vai pat nopietna tās apdraudējuma sajūta būtu ļoti sāpīgs trieciens.
Tomēr situācija Krimā Krievijai kļūst arvien sarežģītāka. Ukrainas dronu vienības regulāri uzbrūk apakšstacijām, elektrotīklu objektiem un citai infrastruktūrai, caur kuru pussala saņem elektrību no Krievijas. Šādi triecieni ietekmē ne tikai civilās vajadzības, bet arī militāro loģistiku, bāzes un Krievijas spēju uzturēt savu klātbūtni okupētajā teritorijā.
Teorētiski Krievija var mēģināt daļu problēmu risināt ar ģeneratoriem un pagaidu risinājumiem, taču tas prasa resursus, degvielu, tehniku un nepārtrauktu apgādi.
Krimai ir nepieciešama stabila elektrība, degviela un transports, bet tieši šīs sistēmas arvien biežāk nonāk Ukrainas triecienu zonā.
Slaidiņš uzsver, ka Ukrainas vidējā darbības rādiusa triecienu kampaņa attīstās Kijivai arvien labvēlīgākā virzienā. Tomēr tā pagaidām vēl nav radījusi izšķirošu pagrieziena punktu karā. Šie triecieni pakāpeniski grauj Krievijas spējas, bet vēl nav piespieduši Putinu atteikties no maksimālistiskajiem mērķiem Ukrainā.
Vienlaikus Kremlis saskaras ar daudz dziļāku problēmu nekā tikai nespēju gūt izšķirošus panākumus frontē. Krievijai faktiski jādomā par divām savstarpēji cieši saistītām frontēm. Viena ir tiešā karadarbība Ukrainas austrumos un dienvidos, bet otra – Krimas aizmugure, loģistika, apgāde un tās fiziskā drošība.
Krimas noturēšana prasa arvien lielākus resursus. Degvielas piegādes, elektrības tīkli, tilti, dzelzceļa mezgli, jūras ceļi un transporta savienojumi kļūst par pastāvīgiem Ukrainas triecienu mērķiem. Tas nozīmē, ka Krievijai jātērē spēki ne tikai uzbrukumiem frontē, bet arī okupētās pussalas aizsardzībai un apgādei.
Pēc Slaidiņa vērtējuma, tieši šī ir Ukrainas taktikas būtība – nevis viens skaļš trieciens, bet ilgstošs spiediens, kas Krievijai padara Krimas uzturēšanu arvien dārgāku, sarežģītāku un neērtāku.
Ja šī tendence turpināsies, Putinam tuvākajos mēnešos var nākties noteikt prioritātes. Viņam būs jāizlemj, cik daudz resursu veltīt Krimas noturēšanai, cik – frontes līnijai, un cik ilgi Krievija spēs uzturēt abas šīs slodzes vienlaikus.
Tāpēc Krima šobrīd ir ne tikai okupēta teritorija ar milzīgu simbolisku nozīmi, bet arī arvien smagāks militārs un loģistikas slogs pašai Krievijai. Jo vairāk Ukraina spēj traucēt piegādes, elektrību un transportu, jo sarežģītāka kļūst Krievijas dzīve pussalā.
