– Cik liela summa komisijai šobrīd atvēlēta? 11
– Noteiktas summas vēl nav. Kanceleja līdz šim parasti akceptēja mūsu darbības. Pagājušajā gadā finansēja mums konferenci. Ja nemaldos, 2015. gadā esam iztērējuši kādus 14 tūkstošus eiro. Tur ir izdevumi konferences dalībnieku uzņemšanai, komandējumi vēsturniekiem uz arhīviem.
V. Ščerbinskis: – Man šķiet, savā ziņā šī neskaidrība attiecībā uz finansējumu ir saprotama un loģiska. Jo šobrīd īsti nav skaidrs, kas komisija ir. Komisiju dibināja kā iestādi konkrētu jautājumu risināšanai – Otrais pasaules karš, Latvijas okupācija. Toreiz bija skaidri iemesli, tagad komisija aizgājusi jau diezgan tālu no sākotnējā mērķa. Tā ir hronoloģiski izpletusies un vairs nekoncentrējas tikai uz asajiem jautājumiem, bet kļuvusi par ko līdzīgu zinātniskai iestādei. Manuprāt, kanceleja no tā it kā mulst. Mēs pētām, izdodam grāmatas, taču pie sākotnējā uzstādījuma vairs neturamies. Otra lieta, ka mums nav ilgtermiņa vīzijas un koncepcijas, kas komisiju sagaida rīt, parīt, pēc pieciem gadiem. Komisija ir laba lieta, taču, lai mēs spētu atbildēt kritiķiem, kāpēc esam nepieciešami, mums jābūt skaidrai koncepcijai, ko darīsim nākotnē. Nesen izlasīju Tartu universitātes doktores Evas Klaritas Petai rakstu starptautiskajā žurnālā “Europe – Asia Studies”, kur viņa analizē visu triju Baltijas valstu vēsturnieku komisiju darbību. Tas ir ļoti nopietns un izsvērts raksts, kurā viņa uzdod jautājumu: ar ko Vēsturnieku komisija Latvijā atšķiras no jebkuras citas tradicionālas zinātniskas iestādes? Atbildei vajadzētu atrasties koncepcijā ar konkrētiem, sabiedrībai nepieciešamiem mērķiem. Tad ne tikai Valsts prezidents, bet visa sabiedrība būtu pārliecināta, ka Vēsturnieku komisija ir kaut kas nepieciešams.
M. Mintaurs: – Tieši tā. Kā jau Feldmaņa kungs minēja, komisija ir saistīta ar Valsts prezidenta kanceleju, un tā jebkurā gadījumā ir nodokļu maksātāju nauda. Es teiktu, ka arī komisijas iziešana no sākotnēji noteikto problēmu loka ir loģiska, jo atspoguļo, kas vēsturē interesē ne tikai pašiem vēsturniekiem, bet kas ir aktuāli arī sabiedrībai.
V. Ščerbinskis: – Bet sabiedrības interesi ar savām publikācijām taču rada vēsturnieki! Manuprāt, komisijai ir jāskatās vēl tālāk, jāskatās, kas valstij, sabiedrībai svarīgs, nevis tikaikas tai interesē. To, kas interesē, izdos izdevniecības, ja cilvēki to pirks! Komisijai jāskatās uz vajadzīgo, svarīgo! Konkrēta lieta – padomju okupācijas režīms! Esam ar sausu muti par to runājuši! Bet paskatieties, kas parādās sabiedrībā – parādās nostalģija, parādās “nebija jau nemaz tik slikti”. Čeka, totalitārā režīma būtība tiek aizmirsta. Iemesls – par to netiek pietiekami daudz diskutēts. Galvenajiem diskusiju iniciatoriem noteikti vajadzētu nākt no vēsturnieku vidus. Vēsturnieku komisijai vajadzētu būt ideālai platformai vēsturiski svarīgu uzdevumu virzīšanai, pārraudzīšanai, nevis nodarboties ar visa 20. gadsimta noklāšanu. Mūsu resursi ir ierobežoti, tāpēc mums jādara pašas, pašas svarīgākās lietas!
