Vairs nav pārliecības, ka Krievijas līderis vēlas mieru. Kāpēc tieši tagad Tramps maina toni pret Putinu? 0
Pirms pieciem mēnešiem Donalds Tramps izraisīja nesaprašanu, paziņojot, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins – cilvēks, kurš iebruka Ukrainā – vēloties mieru.
“Es uzskatu, ka viņš vēlas mieru,” sacīja Tramps. “Es viņu ļoti labi pazīstu. Jā, es domāju, ka viņš vēlas mieru. Es domāju, viņš man to pateiktu, ja nevēlētos. … Es viņam šajā jautājumā uzticos.” Taču pēdējās dienās, īpaši otrdien, Trampa retorika ir ievērojami mainījusies.
Pēc dienām, kurās viņš pauda neapmierinātību ar pēdējo telefonsarunu ar Putinu, Tramps otrdien valdības sēdē pauda vēl asāku kritiku. Viņš ieminējās, ka cilvēks, kuru viņš gadiem ilgi negribēja publiski kritizēt, varētu nebūt uzticams partneris.
“Mēs saņemam daudz muļķību no Putina, ja vēlaties zināt patiesību,” Tramps sacīja. “Viņš vienmēr ir ļoti laipns, bet tam nav nekādas nozīmes.”
Šī nav vienīgā pazīme, ka Tramps maina nostāju – vai vismaz retoriku – attiecībā uz karu Ukrainā. Šonedēļ viņš atcēla īslaicīgu aizkavēšanos aizsardzības ieroču piegādēs Ukrainai (kaut gan norādīja, ka šo lēmumu pieņēmuši citi viņa administrācijā). Viņš arī pārtrauca ierasto abu pušu vainošanu, kas līdz šim bija viņa retorikas pamats – Tramps gandrīz vienmēr vienlaikus kritizēja gan Krieviju, gan Ukrainu, it kā abas būtu vienlīdz atbildīgas par kara ieilgšanu.
Otrdien viņš pat bez provokācijas slavēja Ukrainas karavīru “drosmi”, norādot, ka ASV ieguldījumi Ukrainas aizsardzībā nav bijuši velti.
“Un es gribu teikt – ukraiņi, neatkarīgi no tā, vai jūs uzskatāt, ka mēs viņiem devām pārāk daudz naudas vai nē, bija ļoti drosmīgi, jo kādam taču bija jāstrādā ar to tehniku,” Tramps sacīja. “Un es pazīstu daudzus cilvēkus, kuri to nedarītu.”
Kas īsti notiek?
Grūti apgalvot, ka Tramps ir pilnībā nostājies Ukrainas pusē un atteicies no Putina. Tramps vairākkārt ir demonstrējis, ka viņam patīk būt neparedzamam pasaules politikā – to var saukt par “trako stratēģiju” vai kā citādi. Un pat pēc asiem izteikumiem par Putinu, viņš turpinājis uzturēt draudzīgas attiecības – piemēram, saņemot dzimšanas dienas sveicienus no Krievijas līdera.
Šobrīd iespējams, ka Trampa izteikumi vienkārši ir mēģinājums izdarīt spiedienu uz Putinu, nevis pamatīga maiņa viņa politikas kursā. Otrdien viņš atteicās apstiprināt jaunu sankciju paketi pret Krieviju, kuru atbalsta vairāk nekā divas trešdaļas abu partiju senatoru. Ja Tramps tiešām būtu gatavs “norobežoties” no Putina, šī būtu iespēja – taču viņš to neizmantoja.
Tāpat iespējams, ka viņš vēlāk atkal mainīs retoriku un atgriezīsies pie maigākas attieksmes. Taču asu kritiku pret Putinu Tramps lieto ārkārtīgi reti.
Viena no nedaudzajām reizēm, kad viņš tik asi nosodīja Putinu, bija drīz pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gadā. Tramps to īsi nosauca par “šausminošu”. Tomēr tas drīzāk bija politiski motivēts solis – Tramps tolaik tika asi kritizēts par to, ka iebrukumu bija nosaucis par “ģeniālu” un “viltīgu”. Tas izsauca šoku pat salīdzinājumā ar viņa iepriekšējo piekāpību pret Kremli. Pēc īsa nosodījuma viņš atkal atgriezās pie maigākas attieksmes.
Vai šī maiņa ir noturīga?
Varbūt. Taču šoreiz ir pazīmes, ka Tramps tiešām sāk apzināties, ka viņa cerētais miera darījums ar Putinu var nebūt iespējams.
Trampam vienmēr ir svarīgi “uzvarēt” – šajā gadījumā panākt miera vienošanos, ko viņš solīja jau savas prezidentūras pirmajā dienā. Viņam nav īpaši svarīgi, kā šī vienošanās izskatās – viņš ir ierosinājis pat ļoti lielas piekāpšanās no Ukrainas puses. Bet Putins nav devis nekādas pazīmes, ka būtu gatavs uz jebkādiem kompromisiem, kas nozīmētu atteikšanos no Ukrainas teritorijām.
Otrdien Trampa izteikumi šķita ne tikai kritiski, bet arī vilšanās pilni – kā cilvēkam, kurš jūtas piekrāpts. (Jau aprīlī viņš ieminējās, ka Putins varētu viņu vienkārši “muļķot”.)
Valsts departamenta pārstāve Tamija Brūsa otrdien tika lūgta komentēt, kā Trampa februāra izteikumi saskan ar viņa jaunākajiem paziņojumiem. Viņa atbildēja: “Viņš ir atvērts jaunai informācijai, bet nav naivs,” sacīja Brūsa. “Viņš ir principiāls un skaidrs par to, ko vēlas panākt. Un to mēs redzam.”
Ņemot vērā, ka pēc Trampa un Putina sarunas Krievija īstenoja savu lielāko dronu uzbrukumu Ukrainai, viņa vilšanās var būt saprotama.
Un nevar nenovērtēt Trampa personisko lepnumu un iekšpolitikas faktoru. Viņš gadiem ilgi ir devis Putinam labuma šaubu, pat salīdzinot ar citiem Rietumu līderiem. Tāpat kā citos ārpolitikas jautājumos, viņš vairījies izteikt morālu nosodījumu autoritāriem līderiem, kuru taktikas un varas koncentrāciju viņš, šķiet, pat apbrīno.
Taču nostāšanās kāda pusē karā Ukrainā vairs nav tikai morāles jautājums – tā ir arī reālā politika. Un tieši tas – kas Trampam varbūt ir vēl svarīgāk nekā vērtības – varētu būt mainījies.
Laiks rādīs.
