“Mūs uzskatīja par galīgi trakiem.” Saruna ar šobrīd viena no vadošajiem robotikas uzņēmumiem Eiropā dibinātāju Kuldaru Vārsi 8
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai samērā jauns uzņēmums no nelielas valsts spēj kļūt par vadošu Eiropas uzņēmumu kādā jomā? Un, ja var, tad kas nepieciešams šādai izaugsmei? Par to stāsta Igaunijas uzņēmuma “Milrem Robotics” dibinātājs, vairākuma daļu īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Kuldars Vārsi.
Kas īsti ir “Milrem Robotics”, un kā tas sāka strādāt robotikas jomā?
K. Vārsi: Mēs sākām 2013. gadā kā remontu un apkopes uzņēmums, kas sadarbojās ar bruņotajiem spēkiem, galvenokārt nodrošinot bruņumašīnu apkopi. Taču samērā drīz tika apjēgts, ka remontdarbi un apkope gan ir ļoti stabils bizness, taču izaugsmes iespējas ir ļoti ierobežotas – mēs to varam darīt Igaunijā, varbūt vēl arī Latvijā un Lietuvā, taču tas arī viss.
Domājot par militāro tehnoloģiju izmaiņām tuvāko desmit gadu perspektīvā, mēs sapratām, ka vislielākās izmaiņas ieviesīs tieši robotu izmantošana.
Šis domāšanas process notika pirms septiņiem gadiem – 2014. gadā –, šobrīd varam teikt, ka galvenie secinājumi ir bijuši pareizi. Kad 2015. gadā Londonas militāro tehnoloģiju izstādē DSEI demonstrējām pirmo robotizēto sauszemes transporta līdzekli, vairākums apmeklētāju mūs uzskatīja par galīgi trakiem un teica, ka kaut kas tamlīdzīgs nekad nebūs vajadzīgs.
Esam pārdevuši savus izstrādājumus jau vienpadsmit valstīm, mūsu lielākais klients ir Nīderlande, taču mūsu klienti ir arī ASV Jūras kājnieku korpuss, Francija, Lielbritānija, Vācija, Indonēzija, Taizeme, Austrālija un arī Igaunijas bruņotie spēki.
Šobrīd situācija mainījusies, “Milrem” strādā jau vairākās valstīs – galvenais birojs atrodas Tallinā, bet inženierizstrādņu biroji atrodas Zviedrijā un Somijā, atveram vēl vienu Eindhovenā Nīderlandē. Jau šobrīd esam 170 cilvēku un drīz vien būsim vairāk nekā 200.
Lai gan mūs pazīst kā robotikas uzņēmumu, patiesībā šobrīd vairāk nekā puse darbinieku ir programmētāji, nevis inženieri.
Galvenokārt mēs strādājam, radot partneru tīklus – tas ir vienīgais efektīvais veids darbam militārajā jomā, jo viens uzņēmums nekad nevar būt kompetents visās jomās.
Ja runājam par mūsu radītajiem produktiem, gribētu izcelt divus – bezpilota platformu “TheMIS”, kuru var izmantot transporta, novērošanas un atmīnēšanas darbiem, kā arī ieroču platformu. Tā ir samērā maza platforma, kas spēj pārvietot līdz 1,6 tonnām smagas kravas ar ātrumu 20 km/h. Otra, “Type-X”, ir lielāka, spēj pārvietot līdz 20 tonnām un tās ātrums sasniedz pat 80 km/h – tā domāta mehanizēto kājnieku kaujas atbalsta funkciju veikšanai.
Vēl būtu vērts pieminēt arī mūsu radīto vadības platformu, kas padara iespējamu platformu autonomo bezpilota navigāciju bezceļa apstākļos un nodrošina savietojamību ar visdažādākajām kravu vadības sistēmām, ieročiem, novērošanas un kaujas vadības sistēmām.
Kādas šobrīd ir galvenās tendences robotikā?
Domāju, ka viss, kas notiek šajā jomā, būtu jādala divās lielās jomās – civilā un militārā pielietojuma roboti. Abām jomām kopīgs ir tas, ka tās abas cenšas paaugstināt cilvēku drošības pakāpi. Tas ir diezgan acīmredzami militārajā jomā, kur robotu izmantošanas jēga ir samazināt cilvēku zaudējumus karadarbības laikā, taču tas pats notiek arī civilajā jomā – piemēram, ugunsdzēsības jomā ir vērojams, kā roboti ieņem arvien pamanāmāku nišu, to pašu varētu teikt par kalnrūpniecību, kā arī katastrofu seku likvidāciju un glābšanas darbiem.
Vēl viena joma, kas šobrīd strauji attīstās, ir robotu lietojums ražošanā – arvien vairāk uzņēmumu uzmanīgi vēro robotikā notiekošo un analizē, vai robotu izmantošana spēj paaugstināt uzņēmuma produktivitāti un efektivitāti.
Šajā ziņā iespējamas vairākas pieejas – var salīdzināt robotu izmantošanas izmaksas ar cilvēku darbaspēka izmaksām, bet var ņemt vērā arī to, ka robotiem atpūta nav vajadzīga un tie spēj strādāt 24 stundas diennaktī.
Piemēram, mūsu uzņēmums “Milrem Robotics” aktīvi darbojas arī mežsaimniecības jomā, īpaši mežu atjaunošanā. Robotu izmantošana šajā jomā ļauj palielināt darba efektivitāti jauno koku stādīšanā apmēram par 50% – tas nozīmē ne tikai ātrāku stādīšanas procesu, bet arī ātrāku mežu ataudzēšanu.
Vai Igaunijā robotu iesaiste mežu stādīšanā ir eksperiments vai arī tas notiek jau rūpnieciskos mērogos?
Pagaidām – eksperimenta līmenī. Uzņēmumi analizē, kādi ir robotu izmantošanas efekti. Savukārt mēs šajos eksperimentos pilnveidojam robotu autonomo navigāciju vidē, kas ir viens no svarīgākajiem aspektiem robotu patstāvīgam darbam lauka apstākļos – tiem jāspēj droši un uzticami orientēties un pieņemt lēmumus, kur tieši būtu stādāmi kociņi.
“Milrem” šajā darbā ir iesaistījis arī Tartu universitāti. Mērķis ir panākt tādu autonomijas pakāpi, lai viens cilvēks spētu tikt galā ar piecu līdz desmit robotu darba vadību un kontroli.
Neskaitot navigācijas pilnveidošanu, kas vēl ir tie aspekti, kas šobrīd attur no pilnvērtīgas robotu izmantošanas dažādās tautsaimniecības jomās? Esmu lasījis par enerģijas un bateriju ietilpības problēmu – tā ir visai līdzīga šķēršļiem, ar kuriem saduras elektrisko automašīnu attīstība.
Ja runājam par robotu izmantošanu tādās jomās kā lauksaimniecība vai kūdras ieguve, visai viegli ir iztēloties situāciju, kur lauka vai purva malā atrodas robotu uzlādes stacija. Savukārt, ja skatās uz robotu militāro pielietojumu, šobrīd vienīgais ilgtspējīgais risinājums ir dīzeļa hibrīda enerģijas avots.
Pilnībā elektriski roboti šobrīd spēj strādāt četras līdz piecas stundas, taču militārai izmantošanai tas ir par maz. Ja skatās uz problēmu piecu līdz desmit gadu perspektīvā, domāju, ka nākotne pieder ūdeņraža risinājumiem – tiem vienkārši jākļūst pietiekami izturīgiem un uzticamiem, lai pilnībā aizvietotu dīzeļa hibrīdus. Aizvietojot dīzeļdegvielu ar ūdeņradi, robotika kļūs pilnībā klimatam un dabai draudzīga.
Ja atgriežamies pie jautājuma par galvenajiem izaicinājumiem, ar kuriem šobrīd saskaras robotika, manuprāt, pats lielākais ir tas, ka robotika ir jauna joma – nepieciešami eksperimenti, nepieciešama spirālveida attīstība, lai cilvēce spētu saprast, kā tieši roboti spēs iekļauties mūsu dzīvē un kā mēs tos varētu visefektīvāk izmantot.
Piemēram, ja runājam par militāro jomu – runa jau nav tikai par to, ka robota vadīts tanks vai lidaparāts varētu būt lielāks, ātrāks, labāk bruņots vai precīzāk šaujošs.
Drīzāk svarīgi ir tas, ka robota vadītai kaujas mašīnai nav nekādu baiļu no bojāejas – un šis aspekts pilnībā maina gan taktiku, gan stratēģiju.
Kā īsti to efektīvi savienot ar tādu taktiku un stratēģiju, kurā tiek izmantoti cilvēki, tas prasa mēģinājumus un eksperimentus.
Arī civilajā jomā pakāpeniski aug robotikas izmantošana. Straujākai izaugsmei nepieciešams tas, lai cilvēki apjēgtu, ka robotiem var uzticēties, tie spēj daudzus darbus paveikt efektīvāk. Taču, lai tos pilnvērtīgi izmantotu, ir jāpārstrādā daudzas darba procedūras – un tas atkal prasa laiku un eksperimentus.
Varat minēt kādu praktisku piemēru par robotu izmantošanu civilajā jomā – ko tā maina darba procesā?
Pagaidām visas “Milrem Robotics” civilās izstrādes vēl ir eksperimenta stadijā – mēs esam piedāvājuši robotus ugunsdzēsības vajadzībām un, kā jau minēju, mežu stādīšanas vajadzībām. Taču viens interesants aspekts mežu stādīšanā ir tas, ka, ja mežu stāda robots, kas pilnīgi precīzi zina katra stāda koordinātas, šādiem mežiem ir viegli radīt pilnīgi identiskus dvīņus, proti, kopijas. Mežam augot, tas ļaus salīdzināt un novērot šos dvīņus, izdarīt secinājumus par mežu apkopi, ciršanu un citiem nepieciešamajiem darbiem – un pieņemt uz precīziem datiem balstītus lēmumus.
Cik tālu mēs šobrīd esam plašā robotu izmantošanā civilajā jomā? Es zinu, ka jau šobrīd pastāv lielas automatizētas rūpnīcas, bet, piemēram, kad roboti varētu parādīties lauksaimniecībā, risinot sezonas strādnieku problēmu, kas saasinās katru vasaru, vai mazos un vidējos uzņēmumos?
Šim jautājumam ir divi aspekti. Pirmais ir jūsu pieminētais darbaspēka trūkums, manuprāt, tas saistīts ar to, ka arvien vairāk cilvēku vienkārši nevēlas nodarboties ar vienkāršiem un primitīviem darbiem.
Tas rada nepieciešamību rast risinājumus, kā šie vienkāršie darbi tiks paveikti.
Otra jautājuma puse ir par to, cik ātri tehnoloģijas kļūs lētākas – jo plašāk kāda tiek izmantota, jo lētāka tā kļūst. Piemēram, 3D drukāšana, kas vēl pirms četriem pieciem gadiem bija ļoti dārga, šobrīd jau pieejama par diezgan saprātīgām cenām. Tehnoloģiju palētināšanās ir svarīgākais faktors, kas nosaka nelielu robotu radīšanas un izplatības ātrumu.
Ja jautājat manu viedokli – tad pēc septiņiem astoņiem gadiem tiks sasniegts punkts, kad, no vienas puses, tehnoloģijas būs kļuvušas pietiekami uzticamas un lētas, bet, no otras – darba tirgus spiediens kļūs pietiekami liels, lai pavērtu ceļu plašākai robotu izmantošanai, pārvietojot cilvēku darbaspēku uz jomām, kur nepieciešama tieši cilvēku iesaiste.
Esmu gan lasījis, ka jau mūsdienās galvenais šķērslis robotikas uzvaras gājienam nav vis pašu robotu cena kā tāda, bet gan robotu integrācijas izmaksas ražošanas procesos. Piekrītat?
Domāju, ka nākotnē neviens nepirks vienu atsevišķu robotu kaut kādā jomā. Tas, ko pirks, būs integrēti risinājumi – vairākus robotus uzreiz, loģistikas sistēmu, kas spēj tos nodrošināt ar darba materiāliem, uzlādes sistēmu un visbeidzot – sistēmu, kas nodrošina integrāciju ar, iespējams, citiem robotiem vai cilvēku vadītiem procesiem. Šādas integrētas sistēmas cenai jānokrīt līdz saprātīgam līmenim. Tieši tas pats notiek arī militārajā jomā.
Vai ekonomika un bizness ir gatavi robotu izmantošanai?
Šobrīd – ne, jo cilvēku darbaspēka izmantošana pagaidām ir izdevīgāka no izmaksu viedokļa. Arī darba procedūras un vadības sistēmas nav tam gatavas. Pārmaiņas notiks, bet tam vajadzīgi praktiski piemēri, ka tas ir izdevīgi. Šobrīd uzņēmumi pēta robotikas iespējas, taču vēl nav gatavi pilnībā to pieņemt.
Jūsu uzņēmums vada septiņu valstu konsorciju, kas izstrādā “iMUGS” – integrētu sauszemes bezpilota sistēmu bruņoto spēku vajadzībām, kur iesaistīta arī Latvija. Kas tas ir par projektu?
“iMUGS” ir unikāls ar to, ka tas ir lielākais Eiropas robotikas projekts aizsardzības jomā. Tas tiek radīts atbilstoši prasību kopumam, kuras izstrādājušas septiņas valstis – Vācija, Francija, Spānija, Somija, Latvija, Igaunija un Beļģija.
Konsorcijā apvienoti uzņēmumi no šīm septiņām valstīm, kas strādā pie dažādiem aspektiem. Latviju, piemēram, pārstāv “LMT”, kas strādā pie komunikāciju jautājumiem, apvienojot gan balss komandas, gan datus, gan attālināto vadību no operatora puses un dažādu iekārtu vadību. Turklāt no Latvijas piedalās arī “Atlas Dynamics”, kas strādā pie savietojamības ar droniem.
Projekta mērķis ir, balstoties uz mūsu izstrādāto “TheMIS”, izveidot kaujas vadības sistēmās pilnībā integrētu, cilvēka vadītu un/vai bezpilota platformu, kuru varētu izmantot visdažādākajiem mērķiem. Projekta gaitā paredzētas sešas demonstrācijas, katra arvien sarežģītākos apstākļos, kas izvirza arvien augstākas prasības sistēmai. Pirmā šāda demonstrācija notika Igaunijā, nākamā, starp citu, paredzēta Latvijā šī gada septembrī. 2022. gada beigās mums jādemonstrē projekta iespējas pilnībā un, ja ES valstis atzīs šīs iespējas par saviem mērķiem atbilstošām, tās lems par sistēmas iepirkumu.
Kā relatīvi jauns uzņēmums no mazas valsts kļuva par liela Eiropas līmeņa projekta vadītāju, kurā piedalās daudzi atpazīstami militārās un civilās jomas uzņēmumi – “KMW”, “Safran”, “Nexter”?
Bija Eiropas Komisijas konkurss, kurā uzvarēja mūsu konsorcijs – tā būtu atbilde vienā teikumā.
Nevajadzētu novērtēt arī sevi par zemu – “Milrem Robotics” šobrīd ir viens no vadošajiem robotikas uzņēmumiem Eiropā.
Ja runājam par pašu projektu, tad tas sākās kā triju valstu – Igaunijas, Latvijas un Somijas – iniciatīva un tālāk tika meklēti partneri citās Eiropas valstīs.
Jā, bet tieši par to jau arī jautājums – kā var septiņos gados kļūt par vienu no vadošajiem robotikas uzņēmumiem Eiropā?
Domāju, ka tam nepieciešams pareizais naivuma un spītīguma sajaukums, jānotic, ka tu spēj to izdarīt. Un tad, kad ir noticēts, jāstrādā ļoti smagi un koncentrēti. “Milrem” nenodarbojas ne ar ko citu, tikai robotiku – tas ļoti palīdz koncentrēties. Visbeidzot ļoti svarīgi ir to darīt no biznesa aspekta – jāspēj radīt sistēmas, kuras ir pārdodamas.
Vai paši esat bijušie militāristi?
Nē, neesmu bijušais karavīrs un neesmu pat inženieris pēc izglītības. Es saskatīju strauji augoša biznesa iespēju robotu jomā un to arī izmantoju. Protams, bez komandas tas nebūtu bijis iespējams.
Vai no robotikas militārā pielietojuma ir gaidāma arī kāda tehnoloģiju pārnese civilajā jomā?
(Smejas.) Es teiktu, ka šobrīd notiek pretējs process – tehnoloģiju pārnese no civilās jomas uz militāro. Galvenais ieguvums civilajai jomai varētu būt robotu uzticamība un izturība –ja kaut ko par derīgu un uzticamu atzīst armija, tad tas noteikti spēj uzticami pildīt arī civilus uzdevumus.
