“Velkam ārā no mājām parādīt, ka dzīve nav beigusies!” Kā Dainis palīdz citiem grūtākajā dzīves brīdī
1
Krista Draveniece, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dainis Pīrāgs mūs sagaida Rēzeknē savas mājas priekšā ar viesmīlīgu smaidu. Pagalmā paveras krāšņs un ziedu pārbagāts dārzs – saimnieka gods un lepnums.
Uz terases, gatavojot kafiju, Dainis atklāj, ka Covid-19 dēļ vasarā ikgadējo ceļojumu nācies iemainīt pret dārza darbiem un pirtiņas labiekārtošanu.
Daiņa skaistais mājoklis, kas paša rokām celts un aprūpēts, ir vēl iespaidīgāks, ņemot vērā, ka Dainis jau 30 gadus atrodas ratiņkrēslā un visu paveicis ar ierobežotām kustībām.
Sarunas laikā viņš ne reizi vien pasaka – “ja grib, viss iespējams”, tomēr atklāj arī to, ka Rēzeknē daudzi cilvēki, kas avāriju vai kādas nelaimes gadījuma dēļ pēkšņi nokļuvuši ratiņkrēslā, baidās iziet sabiedrībā un dažreiz pat ar vilkšanu jāizvelk no mājas ārā.
Dainis Pīrāgs Rēzeknē dzīvo kopš 1990. gada, te viņu pazīst kā aktīvu iedzīvotāju un invalīdu un viņu draugu apvienības “Impulss” dibinātāju.
Kopā ar apmēram 100 domubiedriem viņš palīdz cilvēkiem adaptēties pēc avārijas, atrast līdzīgi domājošus cilvēkus, parādīt, kādas atpūtas un sporta iespējas atrodamas pilsētā, kā arī palīdzēt cilvēkam pierast pie jauna dzīves ritma.
Apvienības 25 gadu pastāvēšanas laikā palīdzēts daudziem cilvēkiem un izcīnīta arī pieejamāka un izbraucama pilsētvide. “Pilsēta toreiz it kā bija pieejama, bet praktiski ar ratiņkrēslu neizbraucama.
Sākām ar pašu mazāko – stāvvietām invalīdiem pie poliklīnikas un domes,” Dainis atceras.
Tomēr vēl joprojām top ielas, kuru uzbrauktuves ar ratiņkrēslu nav iespējams izmantot. Domē saka, ka vainīgi strādnieki, bet tie atkal vaino pasūtītājus, tāpat neziņa ir par jaunajiem projektiem. “Tagad Rēzeknē top laivu piestātne, kad uzcels, tad redzēsim, vai padomāts arī par invalīdiem!” kā piemēru min Dainis.
Palīdzība tiek sniegta arī mājokļa piemērošanai, šobrīd viens no strīdīgākajiem jautājumiem ir uzbrauktuves būvniecība pie daudzdzīvokļu nama, lai Anita varētu brīvi izkļūt no mājām.
Kaimiņi diemžēl ir kategoriski pret šādām izmaiņām, līdz ar to Anita bez citu palīdzības nespēj izkļūt no dzīvokļa. Sieviete samainījusies dzīvokļiem un tagad no ceturtā stāva pārcēlās uz pirmo, bet tas neatrisina pārvietošanās jautājumu.
Dažs jāizvelk no dzīvokļa…
Brīvo laiku Dainis kopā ar domubiedriem pavada gan sporta, gan kultūras pasākumos, labprāt arī pie dabas, piemēram, plostojot pa Daugavu. Katru vasaru “Impulss” rīko sporta spēles, pēdējos gadus rūpi par organizēšanu uzņēmusies pilsētas sociālā pārvalde, tāpēc “Impulsa” biedri var pievērsties dalībai.
Spēlēts tiek pentaks, novuss un dambrete, spēks pierādīts arī virves vilkšanā un skriešanā. Šovasar gan sacensības Covid-19 dēļ izpalika, bet impulsieši devās uz citām sacensībām, piemēram, novusa, kas šajā pusē īpaši iecienītas.
“Katru gadu mēģinām piesaistīt jaunus cilvēkus, kuri pēc avārijas ir palikuši ratiņkrēslā.
Mēs viņus velkam ārā gandrīz ar vilkšanu, rīkojam trīs dienu nometnes kāda skaista ezera krastā, lai parādītu, ka, nokļūstot ratiņkrēslā, dzīve nav beigusies, viss ir iespējams!
Palīdzam izprast arī likumus un tiesības. Atceros, ka ar vienu cilvēku strādājām pusgadu, lai pierunātu satikties un uz pāris dienām pamest dzīvokli,” Dainis teic un atceras, ka pašam sākumā pēc motocikla avārijas grūti bija pierast pie jaunās dzīves, kur nu vēl cīnīties par savām tiesībām, tāpēc skaidrs, ka draudzīgs plecs šādā situācijā ir zelta vērtē.
Dainis priecājas arī par to, ka kultūras centru “Gors” cilvēki ar kustību traucējumiem var apmeklēt bez maksas. Pieejamas arī dažādas mūsdienīgas un jaunas sporta zāles, kas pielāgotas visiem cilvēkiem, un tajās iespējams uzturēt sevi formā. “Ja cilvēks sev kaut ko grib atrast pa dūšai, kur atpūsties, es domāju, ka Rēzeknē ir iespējas!” Dainis stāsta.
Tomēr vēl joprojām ir cilvēki ratiņkrēslā, kuriem bail iziet sabiedrībā, jo šķiet, ka visi uz viņiem skatās, rāda ar pirkstu. Dainis teic, ka tagad laiki mainās, tomēr līdz pilnīgai vienlīdzībai un empātijai sabiedrībai vēl tāls ceļš ejams.
“Cilvēki pieņem sabiedrībā, bet tāpat, piemēram, Anitas daudzdzīvokļu mājā – kaimiņi it kā pret cilvēku ratiņkrēslā labi izturas, satiekoties papļāpā, bet tajā pašā laikā negrib nekādas pārmaiņas. Būvvalde dod savu garantiju, ēka ir piemērota, stipra, lai no ārpuses varētu uzbūvēt pandusu, bet iedzīvotāji tāpat nedod zaļo gaismu.”
Rēzeknes pilsētas Sociālā dienesta vadītājs Gunārs Arbidāns pats piedalījies šīs daudzdzīvokļu mājas sapulcēs, lai izprastu nesaskaņu mērķi. Argumentus gan viņš neuzskata par nopietniem – vieniem esot bail, ka mājā radīsies plaisas, citiem – ka pandusa izbūvei tiek izmantots kopīpašums, proti, visiem piederošā zeme.
“Pat izskanēja priekšlikumi, vai sievieti nevarot pārvietot uz citu māju, uz ko es jautāju – vai tur nebūs jātaisa uzbrauktuve? Tāda diemžēl ir mūsu sabiedrība,” stāsta dienesta vadītājs.
Būs grupu dzīvokļi
Pilsētas sociālais dienests palīdz arī ar transporta nodrošināšanu, piemēram, uz slimnīcu, ar pacēlājiem, lai būtu vieglāk izkļūt no daudzdzīvokļu nama, un pabalstiem, ko piešķir maznodrošinātajiem vai trūcīgajiem, starp kuriem ir arī cilvēki ar invaliditāti. Rēzeknē nav sociālo dzīvokļu, bet ar pabalstiem palīdz dzīvojamā fonda uzturēšanā.
Sociālais dienests apmaksā medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus un uzturēšanās izmaksas rehabilitācijas centrā “Rāzna”, dienas centrā piedāvā 21 pulciņu un brīvā laika pavadīšanas iespēju – no datorapmācības un svešvalodu pulciņiem līdz sāls istabai un kulinārijas nodarbībām.
Apmēram 400 cilvēku Rēzeknē izmanto arī asistenta pakalpojumu. Lielākais pieprasījums ir pēc fizioterapeita, masāžas, arī baseinu ļaudis labprāt apmeklē.
Šobrīd pilsētā top arī grupu dzīvokļi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Ēkā, kurā iepriekš atradās bērnudārzs, būvē 18 dzīvokļus, kas ļaus šiem cilvēkiem uzsākt patstāvīgu dzīvi.
“Kad cilvēki padzirdēja, ka tur dzīvos cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, uzreiz radās jautājumi: “Tiešām? Priekš kam? Kāpēc tieši tajā rajonā?”,” par daļas sabiedrības attieksmi stāsta sociālā dienesta vadītājs.
Kā atrast darbu
Sociālais dienests mēģina palīdzēt arī darba meklējumos. “Mēs speciāli izveidojām štata vietu, lai varētu uz pusslodzi nodarbināt cilvēku, kurš ir vājdzirdīgs. Ja nesanāk komunicēt zīmju valodā, sazināmies rakstiski, un nav nekādu problēmu. Šis process gan vairāk notiek caur nodarbinātības valsts aģentūru, bet, cik man zināms, šādi cilvēki darbā tiek ņemti ļoti minimāli,” stāsta G. Arbidāns.
Darba devējs cilvēku, kurš neredz, nedzird vai ir ar kustību traucējumiem, darbā nepieņem visbiežāk tieši stingro likuma prasību dēļ attiecībā uz atlaišanu no darba. Otrs iemesls – ne visās darba vietās ir nodrošināta vides pieejamība vai pastāv iespēja to iebūvēt, kas uzņēmējam rada izdevumus.
Ar nepacietību Rēzeknē gaida arī deinstitucionalizācijas projekta nestās pārmaiņas – specializētas darbnīcas, dienas aprūpes centrus gan bērniem, gan pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem, dažādus rehabilitācijas pakalpojumus, fizioterapiju, logopēdu, ergoterapeitu, reitterapiju, kanisterapiju.
Domājot par nākotni, pats galvenais ir vides pieejamība – labiekārtot esošos un celt jaunos projektus tā, lai cilvēki ar kustību traucējumiem varētu izmantot visus pakalpojumus, ko izmanto apkārtējie.
