Latvijā
Sabiedrība

Kad notiek cīņa par cilvēku prātiem, tāda lieta kā nacionālā identitāte, ir būtiski svarīga. Intervija ar Latvijas Vēstures institūta direktoru Gunti Zemīti3


Guntis Zemītis: “Man šķiet, Latvijā pat par mūsu kaimiņvalstu vēsturi drīz sāks trūkt padziļinātu zināšanu. Kamēr mums par Krievijas vēsturi ir tikai miglains priekšstats, Krievijā saskaita, cik mums vēl dzīvi leģionāri palikuši.”
Guntis Zemītis: “Man šķiet, Latvijā pat par mūsu kaimiņvalstu vēsturi drīz sāks trūkt padziļinātu zināšanu. Kamēr mums par Krievijas vēsturi ir tikai miglains priekšstats, Krievijā saskaita, cik mums vēl dzīvi leģionāri palikuši.”
Foto: Karīna Miezāja

Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta (LVI) zinātniskā padome 13. maijā par jauno institūta direktoru ievēlējusi LU Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) profesoru Gvido Straubi.

Profesora Straubes amata pilnvaras 25. maijā vēl jāapstiprina LU Senātam. Savukārt līdzšinējā LU LVI direktora, vēstures doktora GUNTA ZEMĪŠA varas laiks beigsies 31. maijā.

“Esmu bijis LVI direktors trīs periodus – 14 gadus, kas ir “nepieklājīgi” ilgi, ja ņem vērā, ka akadēmisko institūciju vadītājus parasti vēl uz četriem pieciem gadiem. Bet man tā gadījies tādēļ, kā institūts mainīja pakļautību un, kļūstot par LU struktūrvienību, bija iespēja palikt uz vēl vienu termiņu. Teorētiski varēju uz vēl vienu, bet to gan vairs nevēlējos darīt,” teic Zemīša kungs, kura pārraudzībā vēl atrodas nepilns pussimts institūta zinātnieku.

Arī pēc aiziešanas no direktora posteņa viņš paliek kā institūta vadošais pētnieks un Valsts pētījumu programmā “Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai” vadītājs projektam “Indivīda, sabiedrības un valsts mijiedarbība kopējā Latvijas vēstures procesā: vērtību konflikti un kopīgu vērtību veidošanās vēsturiskos lūzumu punktos”.

Un vēl Guntis Zemītis ir Biznesa augstskolas “Turība” profesors. Vēstures lauciņu viņš pamest negrasās, drīzāk darboties tajā vēl aktīvāk.

Ko šajā laikā nozīmēja būt Vēstures institūta direktoram? Es domāju plašākā nozīmē, ne sarežģījumus vīrusa dēļ.

G. Zemītis: Kad savulaik rakstīju apbalvojuma ieteikumu iepriekšējam institūta direktoram Jānim Bērziņam, iekļāvu tādu teikumu: “Viņš vadīja institūtu grūtā laikā…”

Diemžēl par sevi es varētu teikt to pašu, jo, tiklīdz mazliet uzelpojām tā sauktajos treknajos gados, tā uzreiz iekritām ekonomiskajā krīzē, no kuras tā īsti ārā neesam tikuši.

Nauda ir viena lieta, bet mainījās arī finansējuma modelis un cilvēku izpratne. Ja agrāk institūtam izdevās dabūt kādu grantu vai valsts pētījumu pro­grammu, tad naudu sadalījām uz visiem un katrs turpināja strādāt savā tēmā. Šodien, ja esi ieguvis projektu, tam ir dzelžains rāmis un uzdevumi.

Varbūt pēdējos gados tiešām kļuvis nedaudz labāk, jo Latvijas Zinātnes padome grantus vismaz izsludina diezgan regulāri, taču cīņa par projektu iegūšanu notiek nemitīgi un konkurence ir milzīga.

Garantētas nākotnes nav nevienam. Par Zinātnes padomes grantiem mēs konkurējam gan savstarpēji, gan mums arī jāspēj iepatikties ārvalstu ekspertiem, kuri vērtē projektus.

Rietumvalstis savus vēstures avotus ir apzinājušas gandrīz pilnībā, viņiem ko jaunu atrast ir ļoti grūti un atliek tikai interpretācijas vai oriģināli temati no sociālās vēstures. Kad mēs izvirzām klasiskas tēmas, viņi tās uzskata par lokālām, lāgā nevienam nevajadzīgām.

Taču Latvijas vēsturē atšķirībā no Rietumeiropas objektīvu iemeslu dēļ nepētītā vēl ir ļoti daudz – viss, kas skaitījās tabu padomju okupācijas gados un kura pētniecība varēja sākties tikai 1990. gadā.

Tipisks piemērs: LVI pieteica Zinātnes padomei grantu par mežabrāļu darbības izpēti. Tas neguva atbalstu – neesot īsti atsegta arheoloģiskā metodoloģija, kaut gan projekts bija starpdisciplinārs, ar arheologu un vēsturnieku līdzdalību.

Redziet, vēl ir tāda lieta kā valsts pasūtījums – temati, kuru pētniecību pasūta valsts. Bet valsts pasūtījums bieži ir ļoti nekonkrēts. Paņemtas kaut kādas atslēgas frāzes no Nacionālā attīstības plāna, un mums jādomā, kā tam pieskaņot pētniecību. Mēs būtu priecīgāki, ja valsts uzdevumi šajā ziņā būtu konkrētāki.

Ja Valsts prezidents Egils Levits saka, ka jāpēta nacionālā pretošanās kustība, tad, lūdzu, izveidojiet valsts pasūtījumā konkrētu pētījumu programmu un vēsturnieki dēļ tās konkurēs.

Ja iepriekš minētā mežabrāļu darbības izpētes programma būtu valsts pasūtījumā, labi, mēs to nedabūtu, bet to dabūtu kāds mūsu konkurents. Tagad iznāca, ka tāds temats vispār nav vajadzīgs.

No otras puses, ir arī lieliski granti, kas iziet konkurenci un ko Zinātnes padome apstiprina. Profesors Ēriks Jēkabsons un viņa vadītā komanda ieguva projektu “Karš un sabiedrība 1914–1921”.

Tur ir tēma par Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara karavīriem, kas 20.–30. gadu Latvijā cieta no posttraumatiskā sindroma. Ļoti interesanta, vajadzīga tēma, taču vajadzīgas arī ne tik niansētas.

Varbūt ir sajūta, ka Vēstures institūts mūsdienu Latvijā īsti nevienam nav vajadzīgs? Apmēram tā kā Zinātņu akadēmija…

Zinātņu akadēmija ir sliktākā situācijā, jo šodien tai nav skaidras identitātes un lomas, kāda tai varētu būt. Akadēmijai, manuprāt, vispiemērotākais būtu eksperta statuss, tāda eksperta, kurā ieklausās.

Institūta loma ir skaidrāka – padziļināta akadēmiskā pētniecība, segt tās vēstures disciplīnas, ar kurām LU Vēstures un filozofijas fakultāte viena netiek galā.

Fakultātei, piemēram, nekad nebūs vajadzīgi tik daudzi arheologi, cik ir mums, taču arī uzdevumi institūtam ir plašāki. Mēs veicam pētījumus bioarheoloģijā – citur Latvijā tādus neveic.

Bet mums padziļināti ir jāpēta visi vēstures periodi. Un tas ir tikai dabiski. Taču nelaime ar mums ir tāda pati kā citām humanitārajām zinātnēm Latvijā – daļai šķiet, ka tādas nemaz nav vajadzīgas.

Iznāk, ka LVI misija ir pētīt to, kas šajā brīdī varbūt nav populārs, tomēr kopainai nepieciešams?

Tieši tā. Ja kāds vēsturnieks, kaut arī ļoti labi, būs izpētījis Kurzemes hercogistes vēsturi, tad par viņu neapšaubāmi runās krietni mazāk nekā par tādu, kas pētījis Neatkarības karu vai Kārli Ulmani.

Bet jāpēta arī seni dokumenti – tur ir tā institūta pastāvēšanas ideja. Savukārt tas prasa arī valstiska līmeņa sapratni. Man bail, ka pa 30 gadiem izaugusi paaudze, kam šī sapratne tomēr ir citāda.

Labi, Valsts prezidents saprot, bet viņš tomēr nāk no vecākas paaudzes.

Man šķiet, Latvijā pat par mūsu kaimiņvalstu vēsturi drīz sāks trūkt padziļinātu zināšanu. Kamēr mums par Krievijas vēsturi ir tikai miglains priekšstats, Krievijā saskaita, cik mums vēl dzīvi leģionāri palikuši.

Visi zina, ka Staļins bija bende, bet kā līdz tam nonāca? Kā tāda valsts kā Krievija nonāca komunisma varā? Kur meklējamas Krievijas imperiālistisko ambīciju saknes? Varbūt mūsu paaudze vēl to zina, taču LU nav katedras, kas to mācītu.

Un ko mēs zinām par Vācijas vēsturi? Tas gan nav Latvijas Vēstures institūta uzdevums, taču kādai pētniecības institūcijai vismaz ar kaimiņu vēsturi nodarboties vajadzētu, jo tas ir svarīgi, lai varētu argumentēti diskutēt.

Zināšanu trūkums var agri vai vēlu atspēlēties. Var rasties situācija, kad vajadzēs, bet nebūs kam paprasīt.

Vienlaikus institūtā ir pietiekami daudz trīsdesmit un četrdesmitgadnieku, kas, lai arī sodās, ka tiem maksā vien simboliskas algas, un naudu pelna citur, tomēr uzskata par godu atrasties LVI rindās.

Nākamais direktors Gvido Straube izteicās, ka bijis patīkami pārsteigts, cik daudz institūtā jaunu cilvēku. Tas ir tikai normāli, un šī sistēma tiešām sāk veidoties.

LU ir tāda lieta kā snieguma finansējums, ar kura palīdzību var piesaistīt doktorantus. Tāpēc institūts pirmo reizi pēc daudziem gadiem var īstenot paaudžu nomaiņu sektoros, kur tas nepieciešams.

Jautājums, kas ar šo mūsu piesaistīto doktorantu notiek tālāk, kad viņš beidz studijas augstskolā. Ja viņš ir veiksmīgs, viņš var pretendēt uz pēcdoktorantūras grantu un atkal darboties, kļūt konkurētspējīgāks.

Tā ka zināma gaisma tuneļa galā ir. Būtu noteikti jāpalielina tā sauktais LVI bāzes finansējums – tam vajadzētu būt kā drošības spilvenam, lai cilvēks neietu prom no institūta, no pētniecības tikai tādēļ, ka nav dabūjis grantu.

Lai nemeklē darbu, teiksim, skolā, jo nevar izdzīvot no pamatalgas.

Vienmēr varētu gribēt, lai institūts un LU VFF būtu vēl ciešākā sazobē, kas līdz šim tā īsti nav izdevies. Tāpēc droši vien pat labi, ka institūta priekšgalā tagad būs profesors Straube, kurš lasa lekcijas fakultātē.

Tā ir izdevība ieinteresēt studentus institūta darbā.

Jūsu praksē bijuši gadījumi, kad jauni un daudzsološi cilvēki aiziet no pētniecības tikai tādēļ?

Jā, ir bijuši. Zaudējām jaunu, ļoti perspektīvu dendrohronoloģi. Nav viegli tādu sagatavot. Cilvēks jau bija gatavs patstāvīgam darbam. Diemžēl ar to, ko varēja saņemt no bāzes finansējuma, izdzīvot nevarēja…

Bet parasti tas process nenotiek uzreiz. Parasti šo cilvēku vienkārši ievelk kāda cita sistēma – viņš atrod darbu kaut kur citur un institūts viņam kļūst vienaldzīgs.

Vai esat bijis labs direktors?

Visiem patīk, lai vadītājs būtu tolerants savstarpējā satiksmē, bet, pārstāvot institūciju uz āru, lai būtu despots – spēcīgs, gudrs, nekaunīgs, tāds, kurš ar kāju atsper visas durvis.

Šāds savienojums gadās ļoti reti. Esmu vienmēr centies būt demokrāts. Reizēm tas varbūt arī traucēja. Varbūt dažkārt esmu pārprasts. Varbūt man pietrūcis skarbuma un uzņēmības, varbūt pārāk gribēju darboties zinātnē, mazāk – ar administratīvām lietām.

Man šķiet, pēdējos gados es tajā ielauzījos. Protams, tas prasa zināmu laiku. Kas jādara direktoram?

Viņam visu laiku jāzvana tas zvans, jācīnās par finansējumu, jārunā ar medijiem – un par to kompliments “Latvijas Avīzei”, jo esat mūs pabalstījuši grūtos brīžos.

Bet māka runāt par naudu arī ir ļoti sarežģīta. Tie laiki, kad varēja vienkārši bļaut: “Mēs esam vajadzīgi! Dodiet mums naudu…”, tie ir garām. Tā nenotiek. Tas drīzāk nokaitina, un tevi sāk uzskatīt par traucēkli. Eiropas Savienība pat ir izveidojusi pro­grammas par tematu “Kā zinātniekam pareizi runāt ar politiķiem”.

Jo tā ir arī māka pastāstīt, ko esi labu izdarījis, cik brīnišķīgi, starptautiski novērtēti pētījumi ir tavai institūcijai. Un pasniegt to ne gari, bet dažās rindkopās, “Twitter” formātā.

Laikam galvenais ir nokļūt visur tur, kur spriež par lietām, no kurām tevis vadītā iestāde ir atkarīga. Tāpēc svarīgi būt LU Senātā, Zinātņu akadēmijā, dažādās komisijās.

Es domāju, arī Gvido Straube ir gana ilgi ēdis šo maizi un labi pazīst varas gaiteņus. Viņam nebūs jāsāk no nulles kā jaunam vadītājam.

Vai LVI direktoram būtu “ar kāju” jāver LU vadības durvis?

Ar LU mēs jau būtībā esam vienā laivā. Nē. Vai vainīga Izglītības un zinātnes ministrija? Ne gluži, jo ministrija tāpat ir atkarīga no valsts piešķirtā finansējuma.

Ja zinātnei ir 0,5% no iekšzemes kopprodukta, tad viņiem nav ko sadalīt. Ja mēs runājam par koronavīrusa pandēmiju, tad jāteic, ka nākamais gads institūtam droši vien būs smagāks par šo.

Naudas noteikti būs mazāk. No otras puses, esmu dzirdējis gudrus cilvēkus sakām, ka šādas pandēmijas liek aizdomāties un saprast, ka arī zinātne ir vajadzīga. Ja zinātnei kopumā tiek vairāk, kaut kas atlec arī humanitārajai jomai.

Nu, ja tā filozofiski – 14. gadsimta Lielais mēris viduslaiku Eiropā. Pēc tam bija renesanse, cilvēks kļuva vērtīgāks. Fakti varbūt mainās, bet, ja raugās uz to kā uz pieredzi, tad atziņas varētu būt līdzīgas.

Vēsture jau kalpo nevis ziņkārības apmierināšanai, bet lai sakārtotu un saglabātu šādas atmiņas.

Jums daudzi novēl, lai pēc direktora pilnvaru nolikšanas vairāk pievēršaties pētniecībai.

Valsts pētījumu pro­grammas projektā man paredzētas vairākas nopietnas publikācijas. Kļūstot par LVI direktoru, biju arheologs, bet šajos 14 gados arheoloģijā lāgā neesmu strādājis, jo institūta vadītāja pienākumi lika orientēties visos Latvijas vēstures posmos.

Līdz ar to manas intereses ir paplašinājušās. Kā docētājs Biznesa augstskolā “Turība” mācu tiesību vēsturi un kursu “Drošības aspekti Latvijas vēsturē”.

Tiešām ceru tagad pievērsties tēmām, kuras agrāk biju tikai pamanījis.

Drošības aspekti Latvijas vēsturē ir ļoti aptveroša tēma, par kuru esmu iecerējis monogrāfiju. Pie tās jau strādāju – kādi bijuši apdraudējumi sabiedrībai, tostarp slimības, protams, kari, migrācijas, no vissenākajiem laikiem.

Pastāvošo kārtību ir sagrāvuši ne tikai kari – tās bijušas arī idejas. Idejas ir gan nesušas pārmaiņas, gan grāvušas, gan radījušas. Tur ir daudz klasisku mācību. Piemēram, kāpēc sabruka Livonija.

Ne jau militārs pārspēks to iznīcināja, kaut gan bija arī tas, bet galvenokārt daudzas nesakārtotas iekšējās lietas. Livonijas feodālā struktūra bija novecojusi, reformas netika veiktas. Tas ir ļoti pamācoši arī mūsdienu kontekstā.

Vai latviešu nācijas veidošanās – pēc dzimtbūšanas atcelšanas, kas bija pirmais solis ceļā uz nāciju, tās veidošanās varēja arī nesākties, jo valdīja uzskats, ka tagad visiem jārunā vāciski.

Kāpēc vajadzīga “zemnieku kārtas valoda”, ja tagad visi esam vienādi? Un gadsimta beigās drauds bija pārkrievošana. Nerunāsim par kariem, okupācijas periodiem, kad draudēja fiziska iznīcība.

Saistītie raksti

Bez fiziskiem iznīcināšanas draudiem bija mēģinājumi izdzēst nacionālo identitāti. Ja tas būtu izdevies, neatkarības atgūšana 1990. gadā nebūtu iespējama.

Šodien, kad notiek cīņa par cilvēku prātiem, tāda lieta kā identitāte, tostarp nacionālā identitāte, ir būtiski svarīga.

Šī tēma ir ļoti interesanta, un es ar to labprāt padarbošos.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

SD
Sandra Dieziņa
Laukos
Medus raža Latvijā šogad būs zemāka nekā iepriekšējos gados. Vai būtiski celsies medus cena?
11 minūtes
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
VIDEO. “Svetlanai nebija izvēles, Baltkrievijas varasiestādes viņu izveda no valsts.” Atklāj, kas noticis ar Tihanovsku 1
3 stundas
IE
Ināra Egle
Latvijā
Kas slēpjams jaunajai Tukuma vadībai? Īsi pirms apvienošanās veiktas vairākas pārmaiņas
20 minūtes
LA
LA.LV
Dabā
VIDEO. Latvijas piekrastē izskalotas medūzas. Toms Bricis skaidro, vai tās ir bīstamas
21 minūtes
MA
Māris Antonevičs
Latvijā
Māris Antonevičs: Bumba, kas spēj uzraut gaisā daļu Rīgas 1
4 stundas