VIDEO: Par Bulduru konferenci 1920. gada septembrī vēsturnieks Juris Ciganovs stāsta Pēterim Apinim
0
1920. gadā Latvija bija iniciators centieniem veidot Baltijas, Somijas un Polijas vienotību. Rīgā un Jūrmalā sapulcējās viss reģiona zieds – valdību vadītāji, ministri, eksperti. Iemesls – reģiona drošības garantijas meklējumi. Trīs Baltijas valstis reģionā bija no jauna tapušas. Savukārt, Polija un Somija bija atdzimušas kā valstiski veidojumi. Visām šīm valstīm nesenā pagātnē bija neatkarības karš, brīvības cīņas, bet Polijā šīs cīņas konferences laikā karš ar Sarkano armiju vēl notika. Konferences sākumposmā notika Sarkanās armijas sekmīgs uzbrukums un Sarkanā armija tuvojās Varšavai.
Konferences laikā Somija, Lietuva un Igaunija jau bija noslēgušas miera sarunas ar Krieviju, bet Latvija tās noslēdza 11. augustā. Patiesībā šīs valstis bija atzītas no Padomju Krievijas, bet vēl nebija atzītas no starptautiskā tiesību viedokļa, kaut realitātē Polija un Somija jau bija starptautiski daļēji atzītas.
Visām reģiona valstīm bija skaidrs, ka vienatnē nebūs iespējams neatkarību saglabāt. Jau kopš 1919. gada vidus notika vertikālās drošības garantijas sistēmas meklējumi, tika meklēta iespēja veidot reģionālu drošības aliansi. Jau pirms Bulduru konferences notika divas lielas konferences Tartu un Helsinkos, kurās piedalījās visa reģiona valstis, un šajās konferencēs ne pie kāda kopsaucēja nenonāca.
Tā nu visi lika lielas cerības uz Bulduru konferenci. Latvija uzņēmās konferenci organizēt, ļoti nopietni piegāja organizatoriskiem jautājumiem, cerībā, ka reģionāla drošības alianse tiks izveidota. Konferencei bija jāsanāk agrāk, bet visādu iemeslu dēļ tā tika vairākkārt pārcelta. Konference sākās 6. augustā un norisinājās mēnesi – līdz 9. septembrim.
Konference sākotnēji oficiāli saucās “Rīgas konference”, bet Rīgā nebija vietas, kur visus konferences dalībniekus izmitināt (bija mērķis – visas delegācijas izvietot vienuviet), un tika atrasts risinājums – Bulduru viesu nams. (šīs ēkas vairs nav, tā atradās Bulduru prospektā 33).
Konferences process bija diezgan apjomīgs apspriežamo jautājumu ietilpības ziņā. Konference ietvēra ne tikai drošības garantijas, bet konference pieņēma 21 konvenciju un deklarāciju, kas ietvēra pasta un pārvietoto sūtījumu drošību, pārvietoto personu drošību, dažāda saimnieciska, ekonomiska, kultūras rakstura jautājumus. Šīs konvencijas paredzēja, ka dažas lietas būs vienādas visam šim reģionam. Daudz sprieda par robežām, kuras šajā laikā tika vilktas starp Latviju un Igauniju, gan starp Latviju un Lietuvu.
Bet galvenais konferencē tiešām bija drošības konvencija un militāras garantijas, ko varētu sniegt viena valsts otrai. Šo sarunu bloku beigās izdevās izgāzt pilnībā. Valstīm atšķīrās uzskati – pret kuriem ienaidniekiem ir jāslēdz attiecīgā alianse, kuri tad ir briesmīgākie ārējie ienaidnieki. Ja četrām valstīm lielākais ienaidnieks bija Padomju Krievija, tad Lietuvai lielākais ārējais ienaidnieks bija Polija, bet Latvijai uz to brīdi Polija bija uzticamākais sabiedrotais. Bija skaidrs, ka Latvija negrasījās iesaistīties nekādās aliansēs pret Poliju, un bija skaidrs, ka Lietuva neiesaistīsies nekādās aliansēs ar Poliju. Poļi un lietuvieši Bulduru kūrmājā viens uz otru skatījās kā uz neslēptiem ienaidniekiem. Pie kam – tieši tobrīd Polijas valsts pastāvēšana bija apdraudēta Padomju Krievijas uzbrukuma dēļ.
Tiesa, 20. augustā situācija mainījās, poļi sakāva krievus “brīnumā pie Vislas”, bet Polijas teritorija lielā daļā vēl joprojām bija okupēta no sarkanās armijas. Sarkanā armija, kas strauji sāka atkāpties no Polijas (bet Padomju Krievija līgumā ar Lietuvu jau bija atzinusi Viļņu par lietuviešu pilsētu), atkāpjoties ielaida Viļņā lietuviešu karaspēku, kas Polijai bija absolūti nepieņemama lieta (kā zināms 1920. gada beigās notika “Žeļigovska sacelšanās”, kad “zaļie cilvēciņi” iegāja Viļņā un Viļņu pievienoja Polijai). Tad, kad lietuviešu karaspēks iegāja Viļņā, poļu delegācija apsvēra domu atstāt Bulduru konferenci.
Bulduru konference, atbilstoši Zigfrīda Annas Meirovica vērtējumam, beidzās “ne ar ko”. Formāli 21 konvencija bija pieņemta, vēl 11 nolīgumu un konvenciju projekti tika pieņemti, bija izveidota Baltijas valstu koordinācijas padome, kas noturējās 2 gadus, sanākot kopā epizodiski. Beigu beigās arī Drošības konvencija tika pieņemta, bet visas konvencijas bija jāapstiprina valstu parlamentiem. Bet parlamentos šos dokumentus neapstiprināja neviena valsts.
Tātad – konferences iecere bija grandioza, bet iznākums – nekāds.
Sapratušas, ka nekāds reģionāls drošības veidojums nesanāks, Latvija, Igaunija un Somija mēģināja izveidot “mazo aliansi”. Arī šī iecere nesanāca, jo somu intereses atšķīrās. Igauņi vēl izmisīgi mēģināja “mazajai aliansei” piesaistīt Lietuvu, bet Lietuva pieprasīja atzīt Viļņu par lietuviešu pilsētu. Latvija un Igaunija nevēlējās nonākt konfliktā ar Poliju. Somiem tas viss apnika, viņi izlēma tuvināties Skandināvijas valstīm, kuri līdz tam somus par skandināviiem neuzskatīja. Bet Bulduru konferences iznākums izrādījās Somijas virzība kļūt par Skandināvijas valsti.
Bulduru konferences oficiālā sarunu valoda bija franču valoda. Visi dokumenti tika rakstīti franču valodā. Kuluāru sarunās pārsvarā tika izmantota krievu valoda.
