Pasaulē
Vēsture

Vīrs, kurš mainīja 20. gadsimta vēsturi. Pasaules mazākās valsts valdnieka Jāņa Pāvila II likteņa līkloči1


18. maijā katoļi svinēja 100 gadu jubileju, kopš dzimis pāvests Jānis Pāvils II. Viņš iegājis vēsturē kā viens no 20. gadsimta spilgtākajiem līderiem, kurš ar saviem vārdiem un darbiem veicināja Austrumeiropas atsvabināšanos no bezdievīgā komunisma jūga.
18. maijā katoļi svinēja 100 gadu jubileju, kopš dzimis pāvests Jānis Pāvils II. Viņš iegājis vēsturē kā viens no 20. gadsimta spilgtākajiem līderiem, kurš ar saviem vārdiem un darbiem veicināja Austrumeiropas atsvabināšanos no bezdievīgā komunisma jūga.
Foto: SHUTTERSTOCK

Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

18. maijā katoļi svinēja 100 gadu jubileju, kopš dzimis pāvests Jānis Pāvils II.

Viņš iegājis vēsturē kā viens no 20. gadsimta spilgtākajiem līderiem,

kurš ar saviem vārdiem un darbiem veicināja Austrumeiropas atsvabināšanos no bezdievīgā komunisma jūga. Pāvesta pretinieki viņam pārmeta, ka Jānis Pāvils II esot pārāk pieķēries pagātnes dogmām, bet viņa nelokāmā ticība iedvesmoja kristiešus visā pasaulē.

Padomju diktators Staļins reiz nievājoši izteicās par vienu no Jāņa Pāvila II priekštečiem: “Pāvests? Cik tad viņam ir divīziju?” Staļina izpratnē ietekmi nodrošināja tikai brutāls spēks, taču vēlāk izrādījās, ka pāvests arī bez armijas divīzijām ir spējīgs iekustināt procesus, kas noveda pie Austrumeiropas atbrīvošanas un PSRS “ļaunuma impērijas” sabrukuma.

Pāvests ir pasaulē mazākās valsts (Vatikāna) valdnieks, taču viņš ir arī garīgais tēvs vairāk nekā miljardam katoļu, tādēļ pāvesta rokās ir koncentrēta milzīga vara.

Jānis Pāvils II valdīja vairāk nekā 26 gadus, un vēsturnieki viņu uzskata par vienu no cilvēkiem, kas visvairāk ietekmēja 20. gadsimta vēstures gaitu.

Tādi vadoņi kā Ļeņins, Staļins, Hitlers un Mao Dzeduns savu vārdu vēsturē ierakstīja ar asinīm, miljoniem izdzēstu dzīvību, bet Jānis Pāvils II bija miera vēstnesis, kurš noliedza jebkāda veida vardarbību. Viņa iedvesmotā nevardarbīgā pretošanās pagājušā gadsimta 80. gados rosināja poļus un citas Austrumeiropas tautas atbrīvoties no totalitārā režīma žņaugiem.

“Viss, kas noticis Austrumeiropā pēdējo gadu laikā, nebūtu bijis iespējams bez pāvesta,” pēc komunistiskās impērijas izjukšanas atzina pēdējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs. Taču pats Jānis Pāvils II par savu lomu komunisma sagraušanā vienmēr izteicās pieticīgi: “Koks jau bija sapuvis. Man tikai vajadzēja to nedaudz pakratīt, un puvušie āboli sāka krist zemē.”

Stingrs kā klints

Jānis Pāvils II izmantoja savu ietekmi, lai veicinātu revolucionāras pārmaiņas pasaules politikā, taču katoļu baznīcas dzīvē viņš īstenoja ļoti konservatīvu politiku un nepieļāva nekādas atkāpes no tradicionālās doktrīnas. Jānis Pāvils II ieveda baznīcu trešajā gadu tūkstotī, bet viņš noraidīja aicinājumus īstenot reformas, kas baznīcas dzīvi tuvinātu mūsdienu laikmeta garam.

Liberāļi aicināja pāvestu atcelt celibātu, atļaut sieviešu ordinēšanu, nenosodīt abortus un homoseksuālismu, bet šajos jautājumos Jānis Pāvils II palika ciets kā klints,

uz kuras Jēzus aicināja Svēto Pēteri būvēt kristīgo baznīcu.

“Jāņa Pāvila II galvenais mantojums ir Baznīcas ievadīšana jaunajā tūkstošgadē, mācot un atgādinot kristīgās ticības un morāles daudzpusīgās atziņas, jo īpaši attiecībā uz cilvēka cieņu un brīvību individuālā un sociālā jomā,” aicināts izvērtēt Jāņa Pāvila II ietekmi uz katoļu baznīcu un laicīgo pasauli, “Mājas Viesim” atzina Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

“Viņa mācības centrā ir Jēzus Kristus kā galīgā un patiesākā atbilde uz cilvēka meklējumiem un attiecību aspektiem. Jānis Pāvils II plaši runāja par kultūras un izglītības jautājumiem, darba cilvēcisko nozīmi, laulību un ģimeni kā sabiedrības pamatšūnu, reliģisko brīvību, mieru un solidaritāti, kopējo labumu, vēršoties pret individuālismu, savtību un patēriņa pieeju dzīvē.”

Ģimenes traģēdija

Jāņa Pāvila II uzskatu veidošanos neapšaubāmi ietekmēja tas, ka jaunībā viņam nācās piedzīvot gan nacistiskā, gan komunistiskā režīma represijas, kas smagi skāra viņa dzimto Poliju. Jānis Pāvils II, īstajā vārdā Karols Vojtila, ir dzimis 1920. gada 18. maijā nelielā Polijas pilsētā Vadovicē, ap 50 km no Krakovas. Viņa tēvs Karols seniors bija Polijas armijas virsnieks, bet māte Emīlija strādāja par skolotāju.

Bērnībā viņam nācās pārciest vairākas traģēdijas.

Karols bija jaunākais no trim bērniem, bet māsa Olga bija mirusi jau zīdaiņa vecumā. Kad viņam bija nepilni deviņi gadi, saslima un nomira māte Emīlija. Vēl pēc trim gadiem Vojtilu ģimeni skāra cita nelaime: Karolam bija ļoti ciešas attiecības ar vecāko brāli Edmundu, kurš izmācījās par ārstu, bet 1932. gadā pilsētā izcēlās skarlatīnas epidēmija, Edmunds inficējās no pacientiem un nomira 26 gadu vecumā.

1938. gadā Karols ar tēvu pārcēlās uz Krakovu, kur sāka studēt Jagaiļa universitātē. Viņam bija ķēriens uz valodām, jo Karols pamanījies apgūt pat 12 valodas, sākot ar angļu un vācu un beidzot ar latīņu un esperanto. Karols bija sportisks jauneklis, labprāt spēlēja futbolu, viņam parasti uzticēja vārtsarga pozīciju. Viņš arī darbojies drāmas pulciņā un sapņojis par aktiera karjeru.

1939. gadā mācības augstskolā nācās pārtraukt, jo sākās Otrais pasaules karš un Krakovu ieņēma nacistiskās Vācijas karaspēks.

Kara laikā viņš strādājis akmeņlauztuvēs un ķīmijas fabrikā.

1941. gada ziemā ar sirdslēkmi mira Karola tēvs. 20 gadu vecumā Karols bija zaudējis visus tuvākos cilvēkus: māti, tēvu, brāli un māsu.

Ārzemnieka ceļš uz Vatikānu

Iespējams, šīs traģēdijas un visapkārt notiekošās kara šausmas pamudināja Karolu saistīt savu nākotni nevis ar laicīgo dzīvi, bet gan ar garīdznieka misiju. 1942. gada rudenī viņš sāka mācīties pagrīdes seminārā, ko vadīja Krakovas arhibīskaps.

Katoļu priestera amatā viņš tika ordinēts jau pēc kara beigām, 1946. gada rudenī. Karols sāka kalpot par mācītāju, paralēli turpinot teoloģijas studijas. Komunistiskais režīms centās dažādi ierobežot baznīcas darbu, tomēr Vojtila pakāpeniski virzījās uz augšu katoļu garīdzniecības hierarhijā. 38 gadu vecumā viņš kļuva par jaunāko bīskapu Polijā, 43 gadu vecumā pāvests viņu izvirzīja par Krakovas arhibīskapu, bet 47 gadu vecumā viņu iecēla par kardinālu.

Viens no kardināla pienākumiem ir pēc pāvesta aiziešanas mūžībā piedalīties konklāvā, kas izraugās jauno pāvestu.

1978. gads iegājis katoļu baznīcas vēsturē kā “triju pāvestu gads”, jo vispirms 80 gadu vecumā mūžībā aizgāja pāvests Pāvils VI, viņa vietā stājās Jānis Pāvils I, taču viņa valdīšanas laiks ilga tikai 33 dienas. Kardināliem nācās rīkot jaunas vēlēšanas, lai izraudzītos nākamo pāvestu, un reti kurš varēja iedomāties, ka šo amatu varētu uzticēt kardinālam Vojtilam.

Konklāvā bija vairāki citi favorīti uz pāvesta troni, bet kardināliem nekādi neizdevās vienoties par labāko kandidātu, līdz kā kompromisa figūra tika izvirzīts Vojtila. 1978. gada 16. oktobrī viņš tika ievēlēts par 264. pāvestu baznīcas vēsturē. Godinot savu priekšteci, viņš pieņēma vārdu Jānis Pāvils II. Pāvesta amatā vairāk nekā četrus gadsimtus bija darbojušies tikai Itālijā dzimuši garīdznieki, tādējādi Vatikāna līdera krēslā Jānis Pāvils II bija pirmais “ārzemnieks” pēc ļoti ilga pārtraukuma.

 

Debesu dāvana

Jānis Pāvils II neaizmirsa arī savu dzimteni, un jau 1979. gada vasarā devās vizītē uz Poliju. Vēsturnieki spriež, ka šī vizīte bija kā dzirkstele, kas ievadīja komunisma krahu Austrumeiropā. Lai gan valdošais režīms bija naidīgi noskaņots pret reliģiju, uz pāvesta vadīto dievkalpojumu sapulcējās vairāk nekā miljons poļu, kurus Jānis Pāvils II aicināja būt stipriem savā ticībā un nebaidīties.

Poļi sekoja viņa padomam un 1980. gadā izveidoja neatkarīgo arodbiedrību kustību “Solidaritāte”, kas pamazām sāka drupināt komunistiskā režīma pamatus. Pēc desmit gadiem šī cīņa vainagojās ar demokrātijas uzvaru ne tikai Polijā, bet arī visā Austrumeiropā. “Pāvests mums bija kā debesu dāvana,” vēlāk atzina “Solidaritātes” līderis Lehs Valensa.

Protams, Jāņa Pāvila II aktīvā sabiedriskā darbība viņam radīja arī ienaidniekus.

1981. gada maijā Vatikānā pret pāvestu tika sarīkots atentāts, kad turku ekstrēmists Mehmets Alī Agdža iešāva pāvestam vēderā. Jānis Pāvils II zaudēja daudz asiņu, tomēr izdzīvoja. Agdžam tika piespriests mūža ieslodzījums. Jānis Pāvils II vēlāk viņu apmeklēja cietumā un teica, ka esot piedevis savam pāridarītājam. Brīnumainā izdzīvošana atentātā vēl vairāk pārliecināja pāvestu, ka Dievs viņam šajā dzīvē uzticējis īpašu misiju.

90. gadu sākumā komunisms bija kritis, taču pāvests nebūt nebija sajūsmā par kapitālisma un liberālisma pārmērībām, kas arvien vairāk pārņēma Eiropu savā varā. Atšķirībā no agrīnās kristietības laikmeta mūsdienu kristiešiem nedraudēja izbarošana lauvām vai sišana krustā, tomēr daudziem bija radies iespaids, ka kristiešiem jādzīvo naidīgu spēku ielenkumā, jo laicīgās pasaules tikumi nonāca arvien lielākā pretrunā ar kristiešu vērtībām.

Pāvesta kritiķi viņam pārmeta, ka Jānis Pāvils II ir ieslīdzis “aplenktā cietokšņa” domāšanā un nav pamanījis milzīgās pārmaiņas, kas viņa valdīšanas laikā skārušas pasauli ārpus Vatikāna mūriem. Liberālo uzskatu paudēji sprieda, ka arī katoļu baznīcai ir jāmainās: jāatceļ celibāts, jāpiekrīt sieviešu ordinēšanai garīdzniecībā, jāatsakās no “vecmodīgiem” iebildumiem pret seksu ārpus laulības un pretapaugļošanās līdzekļiem. Taču pāvests kategoriski atteicās piekāpties šīm prasībām. Viņš gan piekrita, ka evolūcijas teorija esot zinātniski pamatota, tomēr uzsvēra, ka cilvēka dvēsele ir no Dieva.

Briesmīgs grēks

Jānis Pāvils II bija ļoti mīlēts un cienīts katoļu jauniešu vidū, tomēr viņa sprediķi pret mākslīgo kontracepciju un seksu pirms kāzām tika paklusām ignorēti. Piemēram, Itālija un Spānija ir ļoti katoliskas valstis, bet dzimstības līmenis tajās bija viens no zemākajiem pasaulē. Pāvesta iebildumi pret prezervatīvu lietošanu izpelnījās asu kritiku arī tādēļ, ka šī katoļu baznīcas nostāja apgrūtināja AIDS epidēmijas ierobežošanu Āfrikā. Katoļu garīdznieki gan iebilda, ka labākais līdzeklis cīņā pret AIDS ir nevis prezervatīvs, bet gan atturēšanās no vieglprātīga seksa.

Katoļu baznīcas kā sabiedrības morāles sarga pozīcija tika kritizēta kā divkosīga, jo

Jāņa Pāvila II valdīšanas pēdējos gados pasauli šokēja ziņas par pedofilijas skandāliem un katoļu garīdznieku pastrādātiem noziegumiem.

Tūkstošiem cilvēku daudzās pasaules valstīs liecināja, ka bērnībā kļuvuši par seksuālās izmantošanas upuriem, bet baznīcas vadība centusies pasargāt nevis bērnus, bet gan savus “vilkus aitas ādā”. Jānis Pāvils II gan nosodīja nelietīgo garīdznieku rīcību kā “briesmīgu grēku” un uzsvēra, ka šādiem noziedzniekiem baznīcā nav vietas.

“Jānis Pāvils II bija pārliecināts, ka ar Dieva palīdzību cilvēks spēj mainīties un atbrīvoties no saviem netikumiem. Vienlaicīgi viņš bija skaidri definējis savu nostāju: cita cilvēka, it sevišķi mazgadīgā, izmantošana savu kaislību apmierināšanai nav pieļaujama,” uzsver arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs. Tomēr pedofilijas skandāli smagi iedragāja katoļu baznīcas reputāciju, it sevišķi Eiropā, kur kristietības ietekme mūsdienās ir daudz mazāka nekā senāk.

Katoļu baznīcas smaguma centrs no Eiropas un Ziemeļamerikas pakāpeniski pārvietojies uz jaunattīstības valstīm: Āfriku, Āziju un Latīņameriku. Mūsdienās to apliecina arī fakts, ka tagadējais pāvests Francisks ir no Argentīnas. Jānis Pāvils II savas valdīšanas laikā mērķtiecīgi centās uzlabot katoļu attiecības ne tikai ar citām kristietības konfesijām, bet arī citām reliģijām, piemēram, islāmu un jūdaismu. Pēc viņa nāves ebreju līderi atzina, ka ebreju un katoļu attiecību uzlabošanā Jānis Pāvils II ceturtdaļgadsimta laikā paguvis izdarīt vairāk nekā visi viņa priekšteči 2000 gadu laikā.

Latvijas draugs

Jānis Pāvils II bija arī ļoti aktīvs ceļotājs, jo pāvesta amatā veicis vairāk nekā miljonu kilometru un apmeklējis 129 valstis. Pāris gadu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, 1993. gada septembrī, Jānis Pāvils II ieradās vizītē Latvijā. Mūsu zemei viņš bija pirmais tik augsta ranga viesis, jo ASV prezidents Bils Klintons uz Latviju atlidoja tikai nākamā gada vasarā.

“Pāvesta vizītes sagatavošanā tika ieguldīts liels darbs. Mums bija svarīgi, lai pāvestu varētu uzņemt ar atbilstošu cieņu. Jānis Pāvils II mums ļoti daudz palīdzēja, lai mēs varētu sakārtot Aglonas svētvietu, un šo ieguldījumu augļus varam baudīt arī šobrīd,” stāsta kardināls Jānis Pujats, kurš pāvesta vizītes laikā bija Latvijas Katoļu baznīcas galva.

Pujats norāda, ka viņam Jānis Pāvils II palicis atmiņā kā ļoti vienkāršs un sirsnīgs priekšnieks.

Viņš atceras, ka pirmoreiz tikušies 1975. gadā, kad Jānis Pāvils II vēl nebija ievēlēts par pāvestu, un jau toreiz kardināls Vojtila viņam apvaicājies, vai baltieši nav zaudējuši cerību uz neatkarības atjaunošanu.

“Pirmais, ko izjūtu, ierodoties jūsu Tēvijā, ir pateicība Dievam par man piešķirto dāvanu – par iespēju noskūpstīt Latvijas zemi un tikties ar tās cildeno tautu,” pēc ierašanās brīvā Latvijā teica Jānis Pāvils II. Kā secina kardināls Pujats, pāvests Jānis Pāvils II vienmēr ļoti labvēlīgi izteicies par Latviju, un viesošanās mūsu zemē viņam palikusi labā atmiņā.

“Arī mūsu savstarpējās attiecības bija draudzīgas, jo garīgā ziņā mūsu domas saskanēja. Pāvests nebija liberālu uzskatu piekritējs, un arī es neesmu liberāls. Domāju, ka tagad viņš man ir labs aizbildnis debesīs,” saka 89 gadus vecais kardināls Pujats.

Krusts jānes līdz galam

Pāvesta amatam nav pilnvaru termiņa ierobežojumu, jo tas ir darbs uz mūžu, tomēr dzīves nogalē Jānim Pāvilam II bija ļoti grūti pildīt savus amata pienākumus. Viņš sirga ar Parkinsona slimību, kas viņam sagādāja acīmredzamas ciešanas, tomēr viņš bija apņēmības pilns līdz galam nest savu krustu.

2005. gada februārī viņš saslima ar gripu, kam sekoja smagas komplikācijas. Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā 2005. gada 2. aprīlī 84 gadu vecumā. Viņš bija valdījis vairāk nekā 26 gadus, kas bija otrs ilgākais valdīšanas laiks pēc 19. gadsimta pāvesta Pija IX.

Iespējams, Jāņa Pāvila II ciešanas mūža nogalē ietekmēja viņa pēcteci pāvestu Benediktu XVI, kurš pats nolēma atkāpties no amata 85 gadu vecumā, radot precedentu, ka pāvestam nav obligāti jāturpina darbs līdz mūža beigām. “Jāņa Pāvila II veselība pēdējos desmit gadus pasliktinājās, bet viņš uzskatīja, ka ar savu dzīves piemēru viņam jāīsteno tas, ko pats tik daudz mācījis: par līdzdalību Jēzus Kristus ciešanās,” spriež arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs.

2014. gada 27. aprīlī pāvests Jānis Pāvils II tika kanonizēts svēto kārtā. Uz jautājumu, vai Jāņa Pāvila II pasludināšana par svēto netraucē kritiski izvērtēt nepilnības viņa darbā, arhibīskaps Stankevičs atbild: “Svētums nenozīmē to, ka cilvēkam nav bijušas nepilnības vai kļūdas, jo arī ikviens svētais ir darbojies sociāli kulturālo un cilvēcisko ierobežojumu apstākļos.

Saistītie raksti

Tomēr svētums nozīmē arī augstu morālo un garīgo līmeni, par ko šajā gadījumā nebūtu jāšaubās. Jānis Pāvils II augstu vērtēja cilvēka attīstības iespējas ar Dieva palīdzību.”

Viņa spēks bija ticība
LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Tramps pamet “Atvērto debesu” līgumu un pasaule kļūst bīstamāka 1
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
Līdzsvarā starp veselību un ekonomiku. Kāpēc Japāna atceļ ārkārtējo stāvokli?
1 diena
LE
LETA
Pasaulē
Čīles prezidents: Slimnīcu iespējas Covid-19 dēļ ir tuvu izsīkumam
1 diena

Lasītākie

JL
Juris Lorencs
Latvijā
“Bailes ir viens no efektīvākajiem sabiedrību kontrolējošajiem mehānismiem.” Saruna ar mācītāju ­Jāni Bitānu 2
Intervija 9 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
“Draudēja noslepkavot un gribēja spert manam bērnam!” Sieviete Bolderājā uzbrūk jaunajai māmiņai
6 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Strupišs nāk ar platu atvēzienu, jo dimbā esam ar to, ko tiesneši savā ķēķī ievārījuši 1
10 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Pēc gada mati celsies stāvus!” Lapsa uzskaita apšaubāmus darījumus, kas krīzē “izslīd cauri” nepamanīti 3
11 stundas
ML
Māra Libeka
Veselam
Bīstamas mājas vizītes un riskam pakļauta visa ārsta prakse. Kā Covid-19 testus veiks pie ģimenes ārstiem?
6 stundas