"Viņš pats bija tas ezers…"

“Kad viņš vasarā aizgāja, tas bija briesmīgs trieciens.” Stāsts par leģendāro latviešu aktieri Gunāru Cilinski, kurš šodien svinētu 90 30

Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

 

Labsirdīgs milzis platiem pleciem, gaišiem matiem, mierīgu skatienu, zilām, laipnām bērna acīm. Dzīvē kluss, noslēgts un kautrīgs, uz skatuves un ekrānā pārtapa sabiedrības lauvā, dzīves baudītājā, ciniskā neģēlī, izmeklētājā, izlūkā, mīlētājā, jūras vilkā, pavedējā, krāpniekā vai neveiksminiekā.

Dieva dots varoņu un raksturlomu atveidotājs. Uzticams draugs, gādīgs ģimenes tēvs.

LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 152
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Ko valdība pēc deviņu stundu ilgām sarunām nolēma par kovida ierobežojumiem? 91
4 stundas
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ziņas
20 eiro mēnesī – potētajiem pensionāriem, bet ne visiem. Kuriem valsts sola pabalstu? 222
Nedēļa
Lasīt citas ziņas
Un… sapņotājs, kura lielā, trauslā sirds daudzkārt bijusi spiesta mīlot atteikties.

Režisore Vera Baļuna, Gunāra teātra “mamma”, juta labu materiālu un zināja – no šī lielā, skaistā puiša sanāks lielisks mākslinieks: “Viņa sirds, kas netiek nēsāta uz delnas apskatei, ir cildena, un tā spēs iesildīt skatītāju sirdis.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Tajā pašā laikā aktierim, kuru dēvē par ziemeļnieku vīrišķības simbolu, dievu mīluli, liktenīgo vīrieti, talantiem apveltīto enerģijas kamolu, ceļš uz skatuves panākumiem nebūt nav rozēm kaisīts.

Traucē paša maigā daba, jūtīgā dvēsele un… mazvērtības kompleksi.

Fiziski tas izpaužas kā nespēja atvērties, atraisīties, kokainums un stīvs žoklis – runāšana caur sakostiem zobiem, ar trim s burtiem galotnē. Tā runā cilvēki, kuri daudz klusē un domā. Gunāra skaistums reizēm izdara lāča pakalpojumu: kad kaut kas nepadodas, skeptiķi ļaunīgi smīn – mjā, dabas dotais ir, nez kā būs ar talantu?

 

Labākais draugs – māmuļa

Pirms 90 gadiem 23. maijā Vasarsvētku sestdienā pulksten divos pasaulē nāca mazs puisēns – gaišiem matiem, lielām, zilām acīm, saulainu smaidu. Zem Saturna zīmes, kas nozīmē – kārtība, atbildība, pienākums visās lietās.

Šiverīgā Rīgas veikalnieka Alfrēda Cilinska un viņa sievas Vilhelmīnes (Veriņas) vienīgajam dēliņam agri nākas saskarties ar dzīves realitāti – vecāki izšķiras, kara laikā tēvs pazūd bez vēsts, vēlāk kļūst zināms, ka nošauts.

Māte ar dēliņu pārceļas uz Krustpili, tad atpakaļ uz Rīgu, kur kļūst par Ķuzes saldumu fabrikas veikala vadītāju. Tomēr bērnība ir skaudri trūcīga – pēckara gados mēteļa vietā Gunāram karavīra šinelis.

Māte pašaizliedzīgi dara visu dēla labā – skolo, aprūpē, ved uz skolu mājās gatavotu ēdienu; studiju gados palīdz sarūpēt braucamo. Dēls atbild ar dziļu pieķērību, un, kad māmuļa sešdesmito vidū aiziet mūžībā, tā ir milzīga trauma.

“Mēs bijām divi. Viņa man bija gan māte, gan labākais draugs. Es viņai uzticēju tādas lietas, kuras nestāstīju nevienam.”

Vilhelmīne ļoti mīlējusi teātri, zēnu bieži posusi un vedusi uz izrādēm, ieliekot viņā alkas pēc skatuves un nepatiku pret grezniem tērpiem. Gunāram allaž patikusi vienkāršība – puspogāti krekli, lieli, raupji džemperi…

Dabas cilvēks, jūt un saprot dzīvo un netveramo. Ogres mežsaimniecības tehnikumā izmācās par mežizstrādes tehniķi, kādu laiku strādā Tomes un Baldones mežos, trenējas boksā, sporto. Un Ogres teātrī spēlē galvenās lomas. Pat uzraksta ludziņu “Meža cirtējs”…

Taču no tā, kas lemts, neizbēgt… 1951. gadā, mātes un draugu mudināts, Gunārs iestājas Teātra fakultātē, un jau studiju laikā glīto jaunekli pamana Drāmas teātra režisoru redzīgās acis…

 

Bēgot no jūtām…

Ar smagu, titānisku darbu, nemitīgi pārvarot un pārspējot sevi, Gunārs soli pa solītim iekaro skatuvi un skatītāju sirdis – dublējoties ar Žani Katlapu Oskara lomā “Zvejnieka dēlā”, atveidojot dziļo klusētāju Kasparu “Velnakaula dvīņos” (tur pirmoreiz parādās raupjais džemperis uz kailās ādas; komplektā ar vērīgi piemiegto rāmo, zilo acu skatienu tas kļūs par viņa vizītkarti, simbolizējot apvaldītu vīrišķību, spēku un jutekliskumu) un kaislību plosīto Uldi “Pūt, vējiņi!”.

Un tad nāk Pelegrīns Maksa Friša “Santakrusā” – likteņa un vēju ārdētais jūras vilks, kurš mūža nogalē atgriezies pie zaudētās jaunības mīlestības. Beidzot viņa loma! Tik ļoti viņa, ka Mihails Kublinskis saka: “Mēs ar autoru bijām tikai šī brīnuma starpnieki.” Varbūt šī loma Gunāram atsauc atmiņā kādu neatgriežamu zaudējumu?

Divdesmit gados (1955–1975) Gunārs Cilinskis uz Drāmas skatuves atveido desmitiem lomu. Katra nāk ar milzu darbu, pa cīpsliņai un nervu šķiedriņai preparējot sevi un meklējot to impulsu, kas izsauks atbildi un ļaus sajust – kā. Laikabiedri Cilinski raksturo kā perfekcionistu.

“Gunāram bija grūti pavērt savu jūtu dzīvi citu ieskatam. Viņš piederēja tiem, kas, atklājot maigumu, aizkustinājumu, līksmi, sāpes, baidās kļūt smieklīgs.

Ziemeļnieciskā kautrība apvienojas ar vīrišķīgu pārliecību – kauns savu iekšpusi rādīt.

Tikai tad, kad atrastā mākslas patiesība izkausēja šīs divkāršās bruņas, viņš sāka pieskarties arī cilvēka emociju pasaulei. Un taisni tādēļ, ka šī pasaule nebija atslēgta ar vieglu roku, tā dziļi pārliecināja un saistīja,” savās atmiņās rakstīja Dina Kuple.

Pārliekā paškontrole reizēm izspēlē negantus jokus – jo vairāk pūlies atbrīvoties, jo vairāk saspringsti… “Vēlāk atklājās, ka Gunārā ir mūžīgs mazvērtības komplekss. Cik grūti viņš strādāja ar Stenliju Kovaļski “Ilgu tramvajā” (G. Cilinska 50 gadu jubilejas iestudējums. – Aut.), baidoties, kaut tikai neparādītos sentimentāls,” teicis Kārlis Pamše.

Bet interesanti – tā īsti atvērties un atraisīties aktierim palīdzējušas tieši dažādās raksturlomas, nevis lielie skaistuļvaroņi.

Kad 26 gadus jaunais aktieris 1957. gadā apprecas ar Drāmas prīmu Veltu Līni – zvaigzni, publikas mīluli (34), viņam nākas saskarties ar šņācošiem čukstiem aiz muguras par izdevīguma meklēšanu un jaunu izaicinājumu – pierādīt sevi kā profesionāli, lai nepaliktu dīvas ēnā. Izdodas.

 

Vienkāršs, patiess un vella pilns

Panākumiem līdzi nāk slava, pielūdzēji un popularitāte. Cilinskis to uztver kā slogu un, atturīgs vienpatis būdams, vairās sabiedrības, cenšoties distancēties, bet atpazīts mēdz izspēlēt joku “tas neesmu es”.

Joki viņam tīk. Reiz abi ar kinostudijas direktoru Heinrihu Lepeško veic eksperimentu – pārdevēju acu priekšā nesamaksājot izgājuši no Aizputes “unīša” ar zamšādas žaketēm mugurā.

Cilinskim ir lieliska gaume – sabiedrībā allaž ģērbies “uz ūsiņu”, sakopies, izturēts – “skaistākais vīrietis Londonā”. Toties mājās viņš grib būt brīvs – basas kājas, sandales, šorti vai ērtas bikses, lieli džemperi vai plandoši krekli.

Apveltīts ar lielu fizisku spēku un izturību, mīl darīt visādus mājas darbus. Sevišķi viņam paticis ņemties ar savu volgu un kuteriem – tīrīt, kopt un remontēt.

Raksturs? Īsts vecis, labs draugs, ironisks pret valdībnieku līmēšanos, savējiem uzticams līdz galam, ne lepns, ne iedomīgs. Visu mūžu saglabā siltas attiecības ar Ogres tehnikuma draugiem.

Ļoti koleģiāls un sirsnīgs. Ārkārtīgi mīlējis skolotāju Veru Baļunu. Kad viņai teātra ballē kļuvis slikti, Gunārs aizvedis mājās un uz rokām uznesis dzīvoklī.

Īstu vīru draudzība mūža garumā viņu saistīja ar operatoru Gvido Skulti – kad filmēšanā tehniskas kļūmes dēļ lūza platforma, Gvido būtu gājis bojā, ja Gunārs nepaspētu notvert un noturēt. Tāpat uzticamais draugs turēja viņu, kad Gunārs kā aizšauts saļima savā pēdējā braucienā…

 

Kameras skūpstītais

Vai, iejūtoties zvejnieka Jāņa Stagara lomā Rīgas kinostudijas filmā “Svešiniece ciemā” (1958, rež. A. Neretniece), Gunārs Cilinskis nojauta, ka šī ir pirmā no 49 kinolomām, kas viņu ievedīs katrā klubā, kur ir kinoekrāns, un katrā mājā, kur ir televizors?

Lai sākumā daži nelabvēļi rūc: “Cilinskim augums par lielu, pleci par platu, galva par mazu, deguns par kumpu, viņš nav fotogēnisks”, ekrāns pierāda pretējo.

Ir gan fotogēnisks, gan talantīgs, turklāt uz ekrāna Cilinska dabiskā noslēgtība un dziļums kļūst par milzu kapitālu – pateikt visu caur mazumiņu, bez liekvārdības un tukšiem žestiem.

Kara laika traģiskās, smeldzīgās mīlestības filma “Noktirne” (1966, saspēlē ar poļu aktrisi Polu Raksu), padomju izlūks vācu aizmugurē Nikolajs Kuzņecovs Sverdlovskas studijas ideoloģiskajā grāvējā “Garā stiprie” (1967, filmu noskatās 39 miljoni skatītāju), itāļu dīvu Sofiju Lorēnu sajūsminājusī ministrijas tulka loma Vitorio de Sikas “Saulespuķēs” (1970).

Režisors R. Gorjajevs vēlāk par Cilinski teiks – citos apstākļos viņš droši varētu iziet pasaulē un izkonkurēt Alēnu Delonu…

(Jānis Streičs par šo popularitāti jokoja – Krievijā ļaudis būtu gatavi iznest Ļeņinu no mauzoleja, ja Gunārs to palūgtu.) Bet laiks ir tāds, kāds ir. Top citas, ne mazāk interesantas lomas – izcili kariķētais fabrikants Nagainis “Ceplī”, Kaspars “Mērnieku laikos”, Birkenbaums “Nāves ēnā”, Fabriciuss “Pieskārienā”, Straujups “Agrajā rūsā”, Maikls Goslins “Teātrī”.

Un, protams, Rūdolfs “Ezera sonātē”. Ir 1975. gads. Gunārs Cilinskis aiziet no Drāmas teātra, lai pievērstos kino. Viņš alkst brīvības, spārnu atvēziena, viņš grib režisēt.

 

Ezera sonāte

Lai gan Gunārs sadarbojies ar tautas teātriem, iestudējot paša rakstītās lugas, režisora izglītības viņam nav. Toties ir intuīcija un milzīga ticība sapnim. Un Regīnas Ezeras romāns “Aka” (1972), kuru Cilinskis par katru cenu grib ekranizēt un pats spēlēt galveno lomu.

Viņš ir tik pārņemts, ka ar savu uguni parauj līdzi pārējos, un režisors Varis Brasla, ar kuru abi strādā kopā, saprot – šo filmu publika saistīs ar Gunāru. Jo tā ir par viņa būtību.

Beidzot viņš var būt pats – bez ideoloģijas un sociālajām problēmām runāt par attiecībām. Par mīlestību, pienākumu, atbildību un… atteikšanos.

Filma top 1975. gada vasarā pie Zvirgzdu ezera, Ēdoles centrā un Kažoku mājās.

Tas ir sprādziens padomijas pelēcībā. Spožais ansamblis (Freimane, Valters, Cilinskis, Kairiša, Ozoliņa, Jakov­ļevs), ikvienam skatītajam ierastā vide un dabas skaistums, personīgi atpazīstamās sadzīves situācijas, Regīnas Ezeras tiešums, slēptais jutekliskums iepretī jūtu dziļumam, spriedzei un spēcīgām kaislībām, Imanta Kalniņa smeldzīgā mūzika un visbeidzot… skaudrais fināls.

Skatītāju sirdis ir salauztas, autori saņem vēstuļu plūdus, bet nākamajos gados Latvijā pieaug Rūdolfu un Lauru īpatsvars.

Šodien filmai ir 45 gadi (izdota DVD, iekļauta NKC zelta krājumā), un tā joprojām spēj paķert un neatlaist. Tāpat kā vērīgi piemiegtās, zilpelēkās acis siena šķūņa lūkā.

Savdabīgs paradokss – to, ko Gunārs Cilinskis tik sāpīgi izplēsa no sevis uz skatuves, viņš slāņu slāņos bagātīgi ielika filmās – alkas pēc mīlestības, ģimenes, godīgām attiecībām, ieskata sendienās, jā, pat mistisku fatālismu pēdējās lentēs “Vilkatis Toms” un “Vilkaču mantiniece”.

Apzinoties, ka viņa nelabvēļi vīpsnā par smukiem dabasskatiem un skaistiem cilvēkiem, Cilinskis rakstīja: “Sevi vajag attīstīt, izglītot, bet nedrīkst lauzt. Es varu pastāvēt tikai kā Gunārs Cilinskis.”

Līdz galam nenovērtēts devums kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā ir Cilinska ekranizētie “Indrāni” (1991) – Brīvdabas muzejā filmētais Nacionālā teātra Kublinska iestudējums ar Kārli Sebri un Veltu Līni veco saimnieku lomās.

Gunārs Cilinskis tam bija gan scenārija autors, gan režisors.

Tas bija veltījums Mātei, iespējams, tāpēc tik skaudri nosāpēja kritikas nelabvēlība un neizpratne, pārmetot individualitātes trūkumu un neizdevušos pārcēlumu.

Vienu no skarbākajām recenzijām viņš bija pārlasījis todien, pirms devās savā pēdējā braucienā – ar ūdensslēpēm tieši debesīs. Un viņa klusā, jūtīgā, tobrīd jau ļoti slimā sirds nespēja pārciest šo nepelnīto ievainojumu…

 

Miera osta – Laika acs

Baltezera māja bija Gunāra Cilinska miera osta – visapkārt mežs, ezera rāmais spogulis un paša stādītais ozoliņš. Ģimene – dzīvesbiedre, aktrise Velta Līne (1923–2012), ar kuru kopā nodzīvoti 35 gadi (1957–1992).

Pateicoties Veltai, Gunāram izdevies tikt vaļā no skatuviskās nedrošības; viņi visu mūžu bijuši viens otra balsts.

Turpat arī dēls Aigars (1958–2007) ar ģimeni. Bērnībā un jaunībā tēvam vienu otru sirmu matu sagādājis, vēlāk iestājies aktieros, pat nofilmējies divās epizodēs, taču aktiermāksla nebija viņa lieta. Aizgājis zīmīgi – Lielajā Piektdienā.

Toties Aigara un Ilzes (Pukinska) meita Margareta Māra gan mantojusi vecvecāku gēnus, skaistumu un talantu – izstudējusi par aktrisi, dzīvo Lielbritānijā un jau filmējas galvenajās lomās. Un viņai ir Gunāra skatiens. Ar visu ezera dzelmi tajā.

Jo mīlestība jau nekur nepazūd. Tas, kurš daudz mīlēts, cietis un mīlējis, jūtas nodod tālāk – savos mākslas darbos. Un tur tas viss ir – pateiktais un noklusētais, zilie ilgu putni un mazās kaislībiņas, romantiskā pielūgsme un garāmslīdošo mirkļu pieskārieni.

Vēl par pieskārieniem – aktieris Juris Hiršs atceras: Gunārs jau bijis prom no teātra, kad reiz, pēc kādas izrādes ejot uz paklanīšanos, Juris ievērojis uz grīdas mazu lapiņu. Pacēlis, atvēris, uz tās rakstīts – Gunārs Cilinskis. Kādā gan sakarā? Kolēģis, aktieris Vaironis Jakāns noteicis: “Tas bija sveiciens. Aizej mājās, aizdedz svecīti un piedomā!”

 

Gunārs (Harijs) Cilinskis

Aktieris, režisors, scenārists

• (23.05.1931. Rīgā – 25.07.1992. Lielajā Baltezerā, apbedīts Rīgā, 1. Meža kapos)

• Vecāki: veikalnieks Alfrēds Cilinskis, mājsaimniece Vilhelmīne Cilinska (dz. Gertnere).

• Ogres meža tehnikumā ieguvis mežizstrādes tehniķa tehnologa specialitāti.

• 1951.–1955. g. – studijas Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātē.

 

Radošā darbība

• Teātrī: 1955.–1975. g. – Drāmas (Nacionālā) teātra aktieris, kinoaktieris.

• Nozīmīgākās lomas: Oskars – V. Lāča “Zvejnieka dēls” (1956), Kaspars Velnakauls – E. Līva “Velnakaula dvīņi” (1967), Uldis – Raiņa “Pūt, vējiņi!” (1968), Stenlijs Kovaļskis – T. Viljamsa “Ilgu tramvajs” (1969), Pelegrīns – M. Friša “Santakrusa” (1971), Berkutovs – A. Ostrovska “Vilki un avis” (1973), Arbeņins – M. Ļermontova “Maskarāde” (1985).

• Kino: 1976.–1992. g. – kinoaktieris un režisors.

• 49 kinolomas; spilgtākās: Žoržs – “Noktirne” (1966), izlūks Kuzņecovs – “Garā stiprie” (1967), Kaspars – “Mērnieku laiki” (1968), tulks – “Saulespuķes” (PSRS, Itālija, Francija, 1969), Birkenbaums – “Nāves ēnā” (1971), Nagainis – “Ceplis” (1972), Hercogs – “Melnā vēža spīlēs” (1975), Rūdolfs – “Ezera sonāte” (1976), Maikls Goslins – “Teātris” (1978), Toms – “Vilkatis Toms” (1983), Dievlodziņu saimnieks – “Vilkaču mantiniece” (1990).

• Deviņu filmu režisors (+scenārija līdzautors): “Ezera sonāte” (1976); “Nakts bez putniem” (1979); “Agrā rūsa” (1979), “Tarāns” (1982); “Kad bremzes netur” (1984); “Bailes” (1986); “Dīvainā mēnessgaisma” (1987); “Vilkaču mantiniece” (1990); “Indrāni” (1991).

 

Viedoklis

Ieva Struka, teātra zinātniece: “Liels, skaists, kompleksains, jūtīgs un ļoti dziļš – teicams komplekts. Paškritika un jūtīgums, dziļums un skatuves harisma raksturīgi ikvienai lielai personībai mākslā.

Tomēr Gunārs Cilinskis uz teātra skatuves mazliet palika Ģirta Jakovļeva un Ulda Dumpja ēnā. Tāpēc jāatceras arī tādas īpašības kā skatuves organika, spēja uz skatuves justies kā zivij ūdenī un ne tik augsta paškontrole par visu, ko dari, jeb nevēlēšanās būt režisoram.

Cilinskis tāds bija un patiesu piepildījumu guva tieši kameras priekšā kā aktieris, tāpat kinorežijā – viņa filmas ir ar paliekošu vērtību Latvijas kino vēsturē.

Iespējams, tāpēc, ka kino uzņemšanas laukumā strādā komanda, un visi, kas tevi redz, ir tavi kolēģi, lai kādu no kino industrijas sazarotajiem departamentiem pārstāvētu.

Teātrī pretēji – tavs darbs notiek 700 svešu acu pāru priekšā, nākamajā vakarā uz tevi raugās nākamie 700 svešinieki, pat ja viņu skatiens ir tev labvēlīgs.

Kā daudzi izskatīgi aktieri, no kuriem publika kā gladiatoru cīņās gaida kvēla mīlētāja kaislo dabu, Cilinskis visatraisītākais ir brīžos, kad jāspēlē raksturloma. Azarts, humora izjūta un pašironija ļauj būt brīvam, zinot, ka neviens nelīdīs dvēselē.

Tomēr mans Gunārs Cilinskis ir no “Ezera sonātes”: kaut arī Lilitas Ozoliņas Vija pieprasa, lai Cilinska Rūdolfs cīnās par Astrīdas Kairišas Lauru, viņš to nedara, jo redz ne tikai to, kas ir šodien, bet zina, kas būs rīt. Ne katra laime ir paturama ilgāk par mirkli.”

 

Rita Melnace, teātra zinātniece: “Viņš apzinājās savu vērtību. Apzināti būvēja tēlu, strādāja smagi un profesionāli, pie lomām daudz nopūlējās arī mājās. Viņam bija svarīgs rezultāts. Gunārs bija reālists, paškritisks.

“Pūt, vējiņos!” viņš Ulda lomā dublējās ar Ģirtu Jakovļevu – redzēdams, ka Ģirts ir aizrautīgāks, kaislīgāks, Gunārs atteicās no lomas viņam par labu.

Viņa vēlākās lomas ir jūtami dziļākas, interesantākas.

Tajā pašā laikā – jā, varētu piekrist, ka ekrāns un kamera viņu mīlēja vairāk…

Īss, dziļš skatiens, kustība, mīmika, acumirklis uz ekrāna reizēm saturiski un emocionāli izsaka vairāk nekā vesela izrāde.”

 

Daira Āboliņa, kinokritiķe: “Kino īpatnība ļauj aktieri iepazīt arī tiem, kuri piedzimuši pēc viņa aiziešanas. Viena paaudze nodod nākamajai, iemācot skatīties vecās filmas un saprast, kas tajās pateikts. Mēs pilnībā esam akceptējuši Gunāru Cilinski kā aktieri un arī kā režisoru.

Viņam ir dabas dots fiziski, emocionāli, kinematogrāfiski tieši un koncentēti izpaust jūtu spēku. Ļoti vīrišķīgi un dziļi slēpti, bez liekas emocionalitātes.

Iespējams, teātrim viņš bija par stīvu un noslēgtu, jo klusināta jūtu izpausme no skatuves ne vienmēr nolasāma. Es to ieraudzīju Arbeņinā, kad Cilinskis atgriezās teātrī, lai spēlētu “Maskarādē”.

Viņš bija spilgts vīrietis un skaisti mīlēja sievietes – dzīvē, ekrānā un uz skatuves. Ārēji viņam piemita visas klasiskas zvaigznes pazīmes, cits jautājums – ko viņš meklēja un gaidīja no sievietēm.

Viņa galvenās skatītājas un pielūdzējas bija sievietes, viņš atbilda sapņu vīrieša tēlam, kura dēļ varētu iet līdz pasaules galam. No klasiskā kino Cilinski varētu salīdzināt ar Hamfriju Bogartu vai Kērku Duglasu, kuri visspožākie bija tad, kad spēlēja mazliet melodramatiskas lomas – ne stulbi sentimentālas, bet dziļas.

Cilinskim ir gara filmogrāfija, dažādi varoņi – gan nodevas ideoloģijai un varai, gan projekti, kas apliecina – ja pasaules kārtība būtu citāda, viņš derētu starptautiskam līmenim, gan virkne lomu, kur viņš ir tieši savā ampluā – stiprais, noslēgtais, dziļi jūtošais vīrietis, kurš alkst mīlēt, bet baidās nodarīt pāri.

Līdztekus citiem žanriem viņš nekautrējās no melodrāmas ne kā aktieris, ne režisors. Esmu pārliecināta, ka Latvijas kino mantojumā prasītos revīzija, lai vēlreiz pārskatītu Cilinska varbūt nepietiekami novērtēto režisorisko devumu.”

 

Lia Guļevska, radioraidījumu veidotāja un atmiņu krājuma “Vientuļā virsotne” autore: “Mūsu pirmā iepazīšanās notika “Mikrofonā” 1974. gadā; vēlāk tikāmies dažādos raidījumos – allaž atradu iemeslu viņu uzaicināt uz studiju. Tās ir skaistas atmiņas.

Sevišķi par interviju 1991. gada decembrī, kad vēl nezināju, ka tā būs pēdējā. Runājām par māti, Blaumani, Latvijas nākotni (viņi ar Veltu bija ļoti patriotiski), vecumu, sūtību un dzīves pieredzi, zemi un cilvēkiem.

Tad Gunārs nolasīja dzejoli, kas pilnīgi izteica viņa būtību. Kad viņš vasarā aizgāja, tas bija briesmīgs trieciens.

Vēlāk, jau strādājot pie grāmatas, daudzi draugi un paziņas atcerējās: Gunārs vairākkārt teicis – jāpaspēj, maz laika.

Savā 60. jubilejā pajokojis – filmējot “Vilkaču mantinieci”, kāda čigāniete viņam izzīlējusi, ka pēc gada, 25. jūlijā, gaidot liels zaudējums. Bet bērnībā, kad māte viņu paņēmusi līdzi pie gaišreģa Finka, tas teicis: “Jūs piesargiet to puišeli no ūdens!”

Tas, kā Gunārs redzēja savu dzīvi, bija viņa iekšējās traģēdijas sekas – alkas pēc mīlestības, skumjas par māti, ilgas pēc radoša piepildījuma.

Filmu mākslinieks Gunārs Balodis par vārdabrāli teica: “Gunārs pārdzīvojumus neizpauda, nevienu neapgrūtināja, cik spēja, dzīvoja klusēdams. Alka mīlestības, bet mūžu nodzīvoja bez tās.” Acīmredzot tādu, kādu alka, nepiedzīvoja.

Ēriks Lācis par Gunāru teica: “Gunārs bija visgodīgākais cilvēks. Prata priecāties par citu veiksmēm, nevienu neskauda.” Kārlis Pamše viņu sauc par skumjo romantiķi, Kārlis Sebris – par mūžīgo Pelegrīnu.

Arī mācītājs Juris Rubenis viņu izvadīja ar Pelegrīna vārdiem: “Es zinu gliemežnīcu, kuras nav…””

 

Gunāra Cilinska atziņas

“Mašīnu par daudz, zemei vairs nav ko elpot, tai ir par smagu.”

“Cilvēce un pasaule patlaban aizgājusi tik tālu, ka kaut kam lielam ir jānāk, lai atkal mūs ievirzītu pareizā gultnē.”

SAISTĪTIE RAKSTI

“Es gribētu ticēt, ka pienāks tāds brīdis, kad cilvēki neskaitīs pēdējo naudiņu, pērkot maizi… Es gribētu novēlēt ticību – vispār labajam. Un ja mēs vēl visi kopīgi ticētu! Tad tas nebūtu grūti.”

(Raidījums “Mājas svētība”, GC, 1991)

 

Uzziņa

Apbalvojumi un pagodinājumi:

• 1965 – LPSR Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks.

• 1968 – brāļu Vasiļjevu KPFSR Valsts prēmija par galveno lomu filmā “Garā stiprie” (1967).

• 1969 – LPSR Tautas skatuves mākslinieks.

• 1977 – LPSR Valsts prēmija.

• 1979 – PSRS Tautas skatuves mākslinieks; Ogres Goda pilsonis.

• Minēts starp 100 ievērojamākām Latvijas personībām

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 152
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Ko valdība pēc deviņu stundu ilgām sarunām nolēma par kovida ierobežojumiem? 91
4 stundas
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ziņas
20 eiro mēnesī – potētajiem pensionāriem, bet ne visiem. Kuriem valsts sola pabalstu? 222
Nedēļa
LE
LETA
Ziņas
Atklāts, kurš Ivo Fomina koncertā ziņoja par viltus spridzekli 32
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai patiešām banānus? Noskaidrots, pēc kā garajās rindās “Lidl” veikalos Latvijā stāvējuši pircēji 97
1 diena
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
No ceturtdienas uz četrām nedēļām Latvijā spēkā stāsies stingrais “lokdauns” 159
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Ko valdība pēc deviņu stundu ilgām sarunām nolēma par kovida ierobežojumiem? 91
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Lokdauna” ieviešanai Latvijai būs jāaizņemas papildus finanšu līdzekļi, atklāj Kariņš 31
1 stunda
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Atstādināt var, atlaist – nereāli! Kamēr nav pabeigts kovida likums, darbinieki ir neaizsargāti 45
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Lokdauna” ieviešanai Latvijai būs jāaizņemas papildus finanšu līdzekļi, atklāj Kariņš 31
23:26
LE
LETA
Ziņas
Valdība pagaidām nav spriedusi par iespēju “lokdaunu” atcelt pirms 15.novembra 2
23:16
LE
LETA
Ziņas
Kariņš: Pagaidām nav gaidāmi kādi būtiski ceļošanas ierobežojumi 9
23:13
LE
LETA
Ziņas
Atklāts, kurš Ivo Fomina koncertā ziņoja par viltus spridzekli 32
6 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
Sēdes laikā ministri zvaigāja par akadēmiķiem, cēla pie deniņiem pirkstus un grozīja, uzvedās kā skolasbērni! Egila Līcīša feļetons 8
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
SPKC: Latvija ir pirmajā vietā pasaulē pēc saslimstības ar Covid-19 tempa 94
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
Mācības lokdaunā: pagarināts brīvlaiks, daži klātienē, daži attālināti 8
3 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Viņķele: Epidemioloģiskā uzraudzība kļūst neiespējama 83
12 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
taupīt siltumu apkures cenu pieauguma laikā? 19
8 stundas
KS
Kārlis Streips
Ziņas
Kārlis Streips: No štovētiem kāpostiem līdz suši! Latvija nekad nav bijusi valsts ar tikai vienu tautu vai etnosu, un tāda tā nav arī šobaltdien 40
9 stundas
PA
Pēteris Apinis
Veselam
Pēteris Apinis: Latvijas veselības budžets kā septiņu aklu indiešu izpratne par ziloni 23
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Mesa nav vienīgais! Policija vērtēs epidemioloģiskās drošības prasību ievērošanu arī Brieža cīņas laikā 6
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Nerātns zilonēns atstāj savu vecmāmiņu bez kūkas 3
9 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai varam sagaidīt pirmo sniegu? Bricis par šīs nedēļas laika prognozi 8
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
JV: Valdībai nav citas izvēles, kā ieviest stingru mājsēdi tuvākajām nedēļām 69
11 stundas
GN
Gints Narogs
Ziņas
“Man ir līdz kaklam šejienes ierobežojumi!” Boksera Brieža promouteris kritizē Latvijas valdību 38
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
Millers: Pašreizējā situācijā “lokdauna” noteikšana ir neizbēgama valdības mugurkaula trūkuma dēļ 36
9 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 152
1 diena
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
“Latvenergo” finanšu direktors Guntars Baļčūns: “Latvijas patērētajiem šobrīd ir izdevīgāk veļu mazgāt brīvdienās un naktīs” 47
Intervija 1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai patiešām banānus? Noskaidrots, pēc kā garajās rindās “Lidl” veikalos Latvijā stāvējuši pircēji 97
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Speciālists skaidro, kāpēc šobrīd tik strauji pieaug gāzes un elektrības cenas. Cik ļoti tās vēl kāps? 40
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte: “Jā, es “iebliezu” to poti!… Biju “antivakseru” statusā” 90
1 diena
LB
Laura Blumberga
Praktiski
Pašiem savs “citplanētietis”: trausls, bet plēsējs – ūdens iemītnieks aksolotls 4
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Spridzeklis kultūras namā, jāevakuējas!”: Ivo Fomina koncerts Tukumā noslēdzas neplānoti. Aizdomas par apzinātu kaitniecību 40
1 diena
LE
LETA
Ziņas
“Šī ir dubultslodze, kas situāciju ļoti sarežģī”: Stradiņa slimnīcas ārsti paredz ļoti smagu nākamo nedēļu 31
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Ir tiešām cilvēki, kas profesionāli pelna ar to naudu”: kā tiek “ražota” dezinformācija par Covid-19 160
1 diena
LP
LĪGA POMMERE
Kokteilis
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa: no 18. līdz 24. oktobrim
16 stundas