“Uz vīrusu skatos gan ar smaidu un ironiju – kam nolemts, tas arī atstieps kājas.” Saruna ar jubilāru Raimondu Paulu 83
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nebijis sērgas, janvārī šogad svinētu Raimonda Paula 85. jubileju ar “dzīviem” koncertiem uz skatuves kopā ar dziedātāju Elīnu Garanču, aktieri Andri Keišu un citiem lieliskiem māksliniekiem. Jāņem par labu, kas ir, – Maestro mūzikas ierakstos un sarunās.
Pēc nelielas stīvēšanās viņš piekrīt intervijai un precīzi norunātajā laikā sagaida radiomājā ar masku uz sejas.
Tikko ar orķestri beidzies džeza mūzikas mēģinājums, pēc tam klausīšoties, kā izdevies suitu tautas dziesmu apdares ieraksts ar Anci Krauzi. Arī ar viņu iecerēts koncerts, bet nu viss apstājies. Sarunā Pauls ir ciets rieksts – vēl neesmu ķērusies pie jautājuma, kad jau izšauj savu sakāmo.
Mūzikas dzīve jums nav apstājusies – mēģinājumi, ieraksti…
… un dabūju arī visaugstāko Japānas apbalvojumu, jūs gan mani neapsveicāt.
To biju pataupījusi sarunas nobeigumam kā saldo ēdienu.
Par ko gan daži te smīkņā, bet vai zināt, kas parakstījis Japānas valdības lēmumu par ordeņa piešķiršanu? Japānas imperators.
Vai apbalvojumu esat saņēmis?
Kad Rīgā ieradīsies Japānas ārlietu ministrs, tad arī pasniegs. Zemāka ranga amatpersona nemaz nedrīkst to darīt, tāda ir viņu kārtība.
Pie mums arī kurš katrs nepasniedz valsts apbalvojumus.
Par to labāk nerunāsim. Kad savā laikā atjaunoja Triju Zvaigžņu ordeni, Ulmanim (Valsts prezidents Guntis Ulmanis. – Red.) lūdzāmies, lai dod ne vairāk par četriem pieciem gadā, bet par ko tas ir pārvērties?
Par daudz piešķir?
Nenormāli! Apbalvojums zaudē savu vērtību, degradējas.
Japānas vēstniecības mājas lapā līdz ar ziņu, ka Uzlecošās Saules ordenis jums piešķirts par ieguldījumu abu valstu kultūras sakaru stiprināšanā, minēta dziesma “Dāvāja Māriņa”, kas ar nosaukumu “Miljons rožu” baudījusi lielu popularitāti Japānā. Vai nav brīnumaini, ka viens skaņdarbs tā var aizkustināt tālas Austrumu kultūras stīgu?
Un tas beidzas ar ordeni. Kā 1988. gadā dziesma parādījās Pugačovas (dziedātāja Alla Pugačova. – Red.) izpildījumā, ieguva tur neiedomājamu popularitāti.
Viņiem pielipa izcilā krievu dzejnieka Vozņesenska (Andrejs Vozņesenskis. – Red.) frāze “miļioni, miļioni alih roz”*.
Nekad nevar zināt, kāds būs dziesmas mūžs. Man bieži vien pārmet – tev tur nav vairāk par trīs notīm un diviem akordiem!
Atzinība tomēr ir patīkama arī tik lielam māksliniekam kā jums.
No “Spēlmaņu nakts” balvas par mūža ieguldījumu es atteicos.
Kāpēc?
Pavisam vienkārši – nu kā to varu saņemt, ja savā laikā esmu likvidējis teātrus. Divus gadus pēc kārtas mani gribēja izvirzīt balvai, bet es atbildēju ar kategorisku “nē”.
Teātriem esmu daudz laba darījis, pamatīgu naudiņu tie nopelnījuši ar manu mūziku izrādēs, kas tika spēlētas 200 līdz 300 reižu, taču nav neviena raksta, kur nebūtu pieminēts, ka esmu likvidējis Jaunatnes teātri, ko tolaik sauca par Ļeņina komjaunatnes teātri, lai gan, atklāti runājot, tas nomira pats, jo uz izrādēm vairs nepirka biļetes.
Ja reiz par teātri, jums kā bijušajam kultūras ministram velkas līdzi arī operetes likvidatora slava, kā īsti tas notika – īsajā versijā?
Ja gribat īsu atbildi – pats Rīgas Operetes teātris bija nožēlojamā kvalitātē ar vairāk nekā vāju trupu, tolaik arī beidzās mode uz operetēm un cilvēki tās vairs neskatījās. Tagad viņi to skaidro, ka es nolikvidēju.
Valsts, ministrijas vadība no malas bieži vien izskatās vienkāršāk, nekā pašam esot pie stūres. Esat teicis, ka politikā nevajadzējis iesaistīties.
Nu dabīgi, ka nevajadzēja, to jau tikai pēc tam saproti. Neaizmirstiet, ka tas bija cits laiks, un viens no atmodas līderiem mans draugs Jānis Peters zināmā mērā ieteica mani kultūras ministram.
Mēs jau daudzi, emociju pārņemti, mēģinājām ko darīt, tikai vēlāk konstatējām, ka neiet, kā gribētos.
Arī šodien vieni tā saka par mūsu valsti, citi, ka tik labi, kā tagad, neesam dzīvojuši.
Kāpēc gan ne, bet tādu nav daudz. Latvijai pēc savas ekonomikas šodien vajadzēja būt Eiropas vidējā līmenī, bet diemžēl esam apakšā. Kāpēc?
Vai jums ir atbilde?
Politikā kaut kas netiek pareizi darīts. Tas ir arī ļoti bīstams jautājums par attiecībām ar kaimiņiem, kur katram ir savi uzskati un katrs velk uz savu pusi, bet tirgoties vajag, ir taču jāpārdod tas, ko ražojam, lai nāk nauda.
Tranzīts, ostas, tirdzniecība valstij ienes naudu.
Kas vajadzīga arī jaunas koncertzāles celtniecībai Rīgā. Kā vērtējat ieceri būvēt to bijušās Kompartijas Centrālkomitejas ēkas vietā Elizabetes ielā 2?
Nu cik ilgi var ņemties. Vienalga, kur, bet beidzot būvējiet!
Cerams, ka jaunajai varai izdosies?
Lielākā mūsu nelaime, ka nav līderu, kas var kaut ko uzņemties un darīt, bieži vien riskējot ar savu karjeru. Neviena reforma bez sāpēm nevar notikt.
Ko līdzīgu esat teicis par dziedātājiem, ka maz mums jauno talantu. Vai tiešām ir tik bēdīgi?
Nu tad nosauciet kādu, kas no šodienas dziedātājiem patīk! Vai mums ir divas trīs zvaigznes, ko momentā varat pateikt?
Varbūt Daumants Kalniņš, ar kuru pirms Ziemassvētkiem Latvijas Televīzijas Z studijā kopā koncertējāt?
Pieklājīgs dziedātājs, bet vai viņa ieraksti paliks vēsturē kā lieliskie Igo gabali, kurus savulaik iedziedāja kopā ar “Remix” grupas biedriem un gribas klausīties arī šodien? Vai Viktora Lapčenoka iedziedātās dziesmas no laika, kad viņa repertuārā bija “Zilā” ar Jāņa Petera vārdiem.
Nesen tajā pašā Z studijā paskatījos, kā pa skatuvi puspliks lēkāja mans draugs Ralfs Eilands – it kā viss ir, tomēr kaut kā pietrūkst. Man gribētos – līdzko dziedātājs atver muti, esmu viņa balss varā.
Jūsu iemīļoto aktieru vokālās spējas visai bieži arī nav tās izcilākās.
Nav arī vajadzīgs, jo ne velti viņi ir aktieri, kas ir milzīga priekšrocība, salīdzinot ar vokālistiem – solistiem, kuri nemāk vai varbūt negrib dziesmas saturu un tekstu aiznest līdz klausītājam. Aktieriem tādēļ tiek piedots, ka meldiņu nodzied, kā māk.
Kad uzstājos, piemēram, kopā ar Andri Bērziņu, redzu, lai cik sarežģīts viņš būtu, talanta netrūkst – kā iznāk pie publikas, tā ir viņa rokās.
Kad mūsdienās dzirdat savas dziesmas jaunā izpildījumā, vai ir bijuši patīkami pārsteigumi, salīdzinot ar oriģinālierakstu?
Gan patīkami, gan daudz nepatīkami. Dzirdēju “Dāvāja Māriņa” korejiešu meiteņu izpildījumā – o, kas tas bija par priekšnesumu! Meitenītes kā lellītes un tik skaisti nodziedāja.
Patīkami bija klausīties Intara Busuļa ierakstu jaunā veidā “Ja tebja risuju”**, ar ko viņš Krievijā ieguva milzu popularitāti, bet tagad tur vairs netiek.
Krievijas tirgus ir diskutējama lieta, es uzskatu, ka mūsu māksliniekiem, arī klasiskās mūzikas izpildītājiem, koriem nebūtu slikti uzstāties Pēterburgā, Maskavā, bet kontaktu jau vairs nav.
Ko saka jūsu 85 gadi par koncertdzīvi?
Mana priekšrocība, ka esmu beidzis Konservatoriju kā pianists, tāpēc pie klavierēm uz skatuves man nav nekādu problēmu.
Tikko, manuprāt, notika ļoti veiksmīgs koncerts Rēzeknes “Gorā” ar Ivetu Apkalnu un Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri – gāja uz ovācijām! Pēc tam notika bankets, kā latgaliešiem pieņemts – ar viņu slaveno šmakovku, žāvētiem zušiem, man arī kādu uzdāvināja.
Ja būtu jāsalīdzina koncertzāles Cēsīs, Liepājā, Ventspilī, Rēzeknē.
“Gors” ir pirmajā vietā visādā ziņā! Labu koncertzāli Ventspilī uzbūvējis arī mans draugs Aivars Lembergs, pirms kāda laika tur spēlēju, dabīgi, ka viņš beigās uznāca uz skatuves, sniedza man puķīti, es atkal paākstījos – kā uznāci, man pat meldiņš sajuka, kad tevi ieraudzīju. Lai ko tur runā un raksta, bet nenoliedzami viņam galva strādā.
Un visos virzienos…
Par koncertēšanu runājot, negribētu, lai kāds saka – nu jau drusku par vecu, jāiet mājās. Pašam jājūt, kad jāpazūd. Vislabāk aiziet ar godu, kā to izdarīja mans kaimiņš aktieris Jānis Kubilis, kuram tagad jau 97 gadi, – viņš pats savā laikā aizgāja no teātra.
Atceros, ka daudzi bija pārsteigti, kad dziedātāja Žermēna Heine-Vāgnere aizgāja no operas, jo bija sev solījusies uz skatuves pavadīt tieši 25 gadus.
Vai jūs domājat, ka to ir viegli izdarīt?
Līdz 100 gadiem gribētu nodzīvot?
Nē. Par to labāk nerunāsim, jo nekad nezinām, kad kritīsim.
Neesat no bailīgajiem, kovida dēļ nepaliekat mājās, braucat uz radio un strādājat.
Uz vīrusu skatos gan ar smaidu un ironiju – kam nolemts, tas arī atstieps kājas –, gan ar sapratni, ka jāuzmanās un jāpakļaujas noteikumiem, ja reiz tie pieņemti.
Diemžēl daudzi to nedara. Tas pats ar nodokļiem – viena daļa tos maksā, bet cita – ne. Vai vieniem būtu otri jāuztur?
Kā sērga ietekmējusi jūsu ģimeni, lasīju, ka meitai ar znotu bija jāpaliek jūsu Baltezera mājā?
Viņi netiek atpakaļ uz Franciju, jo meita veselības dēļ nevar lidot, brauc tikai ar mašīnu. Lai tur ņemas, jo tāpat viņai kādreiz viss piederēs kā vienīgajai oficiālajai mantiniecei. Un vēl viņiem ir tas suns briesmonis – kad parādīšu bildi, viss būs skaidrs.
Tas jau angļu buldogs!
Visīstākais, un, ja kāds šodien dzīvo komunismā, tas ir viņš, kam tiek gādāti speciāli ēdieni, ārsti un tā tālāk.
Kā mazmeitām klājas, vai ir kaut cik drošībā?
Cik varu, esmu palīdzējis, bet viņām vēl jāsitas, visa dzīve priekšā. Izglītības abām ir ļoti labas, Annai Marijai pat divas, bet aizgāja strādāt tepat Rīgā uz cilvēku patversmi, un viņai tas patīk.
Nezinu, no kurienes tāda izvēle? Ko lai saka – svēta lieta, ko var darīt tikai ar pārliecību. Otra mazmeita Monika Amerikā apprecējās, bet ar vīru, kurš ir scenārists un kinoproducents, netiek uz Eiropu, kur pēc viņa kinoscenārija jāsākas filmēšanai.
Redz, kā ir ar jauno paaudzi, kurš gan var pateikt, kā viņu dzīves iegrozīsies.
Paši gribējām, lai dodas studēt uz ārzemēm, tagad uz to sāku diezgan šķībi skatīties. Aizbrauc, sapazīstas, iedzīvojas tajā vidē, ko viņas brauks te atpakaļ, jo ekonomiskā situācija mūsu valstī ir tāda, kāda tā ir.
Ko teiktu vecākiem, kuri savus bērnus sēdina pie klavierēm tāpat kā kādreiz jūsu tēvs, stikla pūtējs, kas vēlējās, lai mazais Ojārs Raimonds sāk spēlēt jau no četru gadu vecuma. Vajag sīci piespiest?
Tā ir kā laimes spēle – kāds vinnēs, bet, iespējams, lielākā daļa – zaudēs, un to neviens nevar pateikt, kurš būs laimīgais. Liekas, ka bērns ir talantīgs, taču viņa dotības pēc laika var izpausties pavisam citur.
Lai mūsdienās kļūtu par profesionālu mūziķi, jābūt ļoti izturīgam, jo konkurence pasaulē ir milzīga, un šajā tirgū tev ar kaut ko jāizceļas priekšplānā. Taču talanti vienmēr ir jāmeklē!
Kā mūsu baletskolā, kur kādreiz mācījās trīs topošās pasaules zvaigznes – Māris Liepa, Mihails Barišņikovs un Aleksandrs Godunovs.
Nebūtu padomju okupācijas laika dzelzs priekškara, arī jūs kļūtu par pasaules zvaigzni.
Skatos uz to citādi, manā žanrā bija jāpārslēdzas uz citu valodu. Mans maršruts bija 400 km no Liepājas līdz Daugavpilij…
Jums patīk būt ironiskam, bet sirdī, man šķiet, esat jūtīgs cilvēks, citādi nebūtu radījis tik skaistas melodijas. Vai ir kāda mūzika, kas pašu spēj saviļņot, varbūt pat līdz asarām?
Nevarētu teikt, ka līdz asarām. Es vispār nemēdzu izrādīt emocijas, bet, klausoties Sergeja Rahmaņinova klavierkoncertu vai Lučāno Pavaroti ierakstus…
Kādas jums attiecības ar Dievu, droši vien esat baznīcā kristīts, iesvētīts?
Tas gan nenozīmē, ka esmu ticīgs. Uzskatu, ka ir kāda augstāka vara, un esmu tai par daudz ko pateicīgs.
Augstākie spēki bijuši labvēlīgi.
Visādā ziņā – jā, to jau sauc par likteni. Mana profesija gan ir bīstama, jo esam atkarīgi no publikas, un tā var būt indīga – vienu dienu nēsā uz rokām, otrā var nomest uz grīdas.
Notiek traģēdijas ar dziedātājiem, kas zaudē popularitāti, viss brūk, jo nekā cita vietā nav.
Jūs jau nu gan uz rokām esat nēsāts. Drīzāk popularitāte varētu nogurdināt.
Tā modes lieta – bildēties ar telefonu! Ik pa laikam kāds ar mani grib nofotografēties, bet es esmu atradis līdzekli, kā atspēlēties. Nostādu un saku, ka arī es gribu nobildēt, bet izvelku piezīmju grāmatiņu telefona izmērā – visi pozē, kamēr aptver, kas man rokā, un sāk smieties. Iznesu cauri!
Vai neapvainosities par jautājumu – esat domājis, kādai jābūt mūzikai jūsu bērēs?
Tā ir svarīga lieta. Vislabāk iztikt bez mūzikas. Lai ir klusums. Bieži vien izpildītāji ir tik zemā līmenī, ka drīzāk esi laimīgs, ka beiguši dziedāt. Par bērēm runājot, būtu vietā stāsts, kā kļuva slavens mūsu šoferis. Vai esat to dzirdējusi?
Neesmu gan.
Glabāja vienu zēnu, es biju nokavējies un lūdzu, lai radio šoferis aizved mani līdz krematorijai. Braucam, bet pa ceļam viņam pēkšņi zvana, un šofera teksts bija tāds – nav laika runāt, Pauls uz krematoriju jāved.
Nu prīmā! Starp citu, latviešu bēru dziesmas ir jautras, bet pēc pirmās glāzītes jau aizmirsies, kas miris.
Daudz kas no jūsu dzimšanas dienas iecerēm sērgas dēļ nenotiks, kāda būtu labākā dāvana?
Skaistāko dāvanu esmu jau sagādājis – varu pats sevi uzturēt, atbalstīt ģimeni, nejūtot trūkumu šajā laikā.
Esat ar sievu kopā 60 gadus, vai arī viņa nebūtu pelnījusi apbalvojumu?
Noteikti – jā, ka izturējusi mani. Visu izšķir tas, kā viens otram mākam piekāpties, jo ģimenes skandāli bieži vien rodas no sīkumiem. Pietiek tev kaut ko šķībāk pateikt, un otrs jau reaģē.
Cik esmu novērojis, sieva laiž pāri galvai manus tekstus, jo visu laiku kaut ko atļaujos pateikt. Viena lieta, ka saki ar ļaunumu, bet ja pasmaidi un ar ironiju…
Cienu cilvēkus, kas to, kā dzīvojam, māk uzlūkot ironiski, pašiem par sevi pasmaidīt. Man pietiek, ka piezvana un varu pajautāt: ko tev vajag? – un zvanītājs apstulbst, vajag laiku, lai atjēgtos.
Man arī teicāt, ka gaidāt, kad iešu projām, jau stundu nevaru atjēgties… Kāda jums ir labi pavadīta diena?
Mans darbs pamatā saistīts ar ierakstiem, studijām, koncertu mēģinājumiem, viss grozās ap mūziku. Ierakstījām instrumentālo mūziku ar lielisku vijolnieku Raimondu Ozolu, ar Anci Krauzi – suitu tautas dziesmu apdares.
Agrāk bija teātra izrādes, kurās pats piedalījos kā mūziķis. Laba diena? Kad izdevies tas, ko dari, neviens nebendē nervu sistēmu vai nejauc plānus, tu atnāc mājās un zini, pienāks rīts un sieva atkal jautās: vai kafiju dzersi? Pagājuši 60 gadi, un tu mierīgi to klausies.
* “Miljons, miljons sārtu rožu” – tulkojumā no krievu val.
** “Es tevi zīmēju” – tulkojumā no krievu val.
Ojārs Raimonds Pauls
komponists, pianists
Dzimis 1936. gada 12. janvārī Rīgā.
Klavierspēli studējis Latvijas Valsts konservatorijā pie profesora Hermaņa Brauna, kompozīciju – pie profesora Jāņa Ivanova.
Nopelniem bagātais mākslas darbinieks, LPSR Tautas skatuves mākslinieks, PSRS Tautas skatuves mākslinieks.
Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs.
Divreiz apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par nopelniem Latvijas valsts labā.
Lielās Mūzikas balvas laureāts.
2020. gadā apbalvots ar Japānas Uzlecošās Saules ordeni ar Zelta stariem un kakla lentu.
Precējies – dzīvesbiedre Lana, meita Anete, mazmeitas Anna Marija un Monika.
