– Vai ir atšķirība starp neatkarīgo un valsts teātri? 1
– Milzīga atšķirība. Radošā ziņā es projektu teātrī saskatu daudz vairāk plusu. Valsts teātris ir uzņēmums, turklāt valsts uzņēmums. Brīvajā tirgū tu vari maksimāli optimizēt resursus, lai izpildītu uzdevumus, bet valsts uzņēmums brīvajā tirgū nespēj pietiekami ātri mainīt nosacījumus, jo ir kolektīvs, normatīvi, uzdevumi, vājprātīgi sarežģīta birokrātija, kas reāli traucē uzņēmuma darbību, es pat tajā negribu iedziļināties. Nesaku, ka nav jābūt kontroles sistēmai, bet būtu jāizprot, ka teātrī tomēr nepieciešama radoša vide, ja gribam sasniegt labākos rezultātus. Turklāt arī tīri praktiski – teātris ir morāli novecojis, skatuves risinājumi, tehnika, tas viss ir diezgan tālu no mūsdienīga teātra tehniskajām prasībām. Jāapbrīno cilvēki, kas šeit strādā, tas ir kaut kāds fanātisms. Un tā pat nav runa par līdzekļu trūkumu, sanāk saskarties vienkārši ar valsts pārvaldes un birokrātijas aprobežotību.
Turklāt projektu teātrī tomēr pamatā ir domubiedru grupa, bet te vēl mums joprojām lielākā bēda – divas trupas –, un mans secinājums strādājot ir tāds, ka krieviski runājošo auditorija savus šejienes māksliniekus ne pārāk ciena, vairāk gan Krievijas viesmāksliniekus. Tā ir nopietna vietējās, krieviski runājošās kopienas problēma. Patlaban gribam pievērsties pieaugušajiem skatītājiem, bet tas atkal jādara uz pārslogotās pārsvarā latviešu trupas rēķina, kura jau tā spēlē kādas 650 izrādes gadā…
Esmu optimists, ceru, ka izdosies situāciju atrisināt, bet darāmā ir daudz.
UZZIŅA
Džanni Rotari, “Dželsomīno melu zemē”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors: Ģirts Šolis, scenogrāfs Oskars Dreģis, kostīmu māksliniece Zigrīda Atāle, horeogrāfe Katrīna Albuže, komponists Mikus Frišfelds.
Lomās: Anda Albuže, Armands Kaušelis, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Ilze Jura, Pēteris Lapiņš, Sandis Pēcis, Viktors Ellers.
Izrādes: 21. (pirmizrāde), 24., 31. janvārī.
