“Visu prieku sačakarēja!” Sieviete uzzina, ka par to, ko vismaz reizi darījis katrs latvietis, patiesībā var draudēt sods 0
“Es esmu šokā!” — ar šādiem vārdiem kāda sieviete sociālajos tīklos dalījusies ar savu pārsteigumu par šķietami nevainīgu nodarbi — ceriņu plūkšanu.
Viņa raksta, ka tikai tagad uzzinājusi: ceriņus nemaz nedrīkstot plūkt, un par to varot draudēt sods. “Visu prieku sačakarēja,” viņa piebilda, izraisot plašu diskusiju komentāros.
Daļa komentētāju steidza mierināt, ka savā īpašumā augošus ceriņus, protams, drīkst plūkt, taču pavisam cita lieta ir sveši krūmi, publiski apstādījumi vai pilsētas dobēs iestādīti augi.
“Svešus nedrīkst. Savus drīkst,” īsi rezumēja kāds komentētājs.
Citi norādīja, ka problēma nav pašā ceriņu plūkšanā, bet gan attieksmē pret svešu īpašumu un publisko vidi. Ja krūms aug pie svešas mājas, parkā, skvērā, ielas malā vai citā apzaļumotā teritorijā, tas nav “brīvi pieejams pušķim”.
Kāda sieviete komentāros dalījās ar savu pieredzi, stāstot, ka cilvēki regulāri aplauž viņas koku un krūmu zarus.
“Man ļoti riebjas, ka brutāli aplauž manus kokus. Es iedotu labāk, kurus var plēst. Bet ielas malā visi, kas pamana, brutāli lauž,” viņa rakstīja, piebilstot, ka normāli cilvēki varētu vienkārši pajautāt.
Diskusijā izskanēja arī viedoklis, ka ceriņi “aug kā nezāle” un nekas slikts nenotikšot, ja kāds noplūks pāris zarus. Tomēr citi tam nepiekrita — pat ja augs nav rets vai īpaši aizsargājams, tas nenozīmē, ka to drīkst bojāt.
“Ja nebūtu soda, tad bojāt apstādījumus ir ok?” vaicāja kāda komentētāja.
Vairāki cilvēki norādīja, ka šī tēma patiesībā ir par cieņu — pret citu īpašumu, pret vidi un pret tiem, kas augus stāda un kopj. Īpaši tas attiecoties uz pilsētu apstādījumiem, kas nereti tiek veidoti par pašvaldības vai iedzīvotāju līdzekļiem, lai priecētu visus, nevis kļūtu par bezmaksas puķu tirgu.
“Stādām, lai visiem prieks,” rakstīja kāda komentētāja, kura atzina, ka viņas apstādījumi katru gadu tiekot aplauzti tā, ka “nekas vairs nepaliek”.
Bija arī cilvēki, kuri uz šo jautājumu raudzījās ar humoru. Kāds ieteica ceriņus plūkt “tumsā”, cits jokojot piedāvāja: “Nāc pie manis, iedošu pati.” Tomēr kopējais diskusijas tonis bija skaidrs — savus ceriņus drīkst plūkt kaut katru dienu, bet svešus krūmus un publiskos apstādījumus aiztikt nevajadzētu.
Kāds komentētājs uzsvēra, ka cilvēki bieži sajauc “dabu” ar “svešu mantu”. Ja zars karājas pāri žogam vai krūms aug ceļmalā, tas vēl automātiski nenozīmē, ka ikvienam ir tiesības to lauzt. Savukārt publiskie apstādījumi nav pamesta teritorija — tie ir kopti, plānoti un uzturēti.
Diskusija par ceriņiem kļuva par plašāku sarunu par ikdienas paradumiem. Vieni uzskata, ka dažus ziedus noplūkt nav nekas traks, citi atgādina — ja tā darīs katrs garāmgājējs, no skaistuma pāri nepaliks nekas.
Un tieši tajā, šķiet, slēpjas galvenais jautājums: vai publiskā vietā ziedošs krūms ir domāts tam, lai to visi varētu apskatīt, vai tomēr katrs drīkst paņemt gabaliņu sev?
Latvijā konkrētu pašvaldību saistošajos noteikumos var būt tieši noteikts aizliegums bojāt apstādījumus. Piemēram, Cēsu novada apstādījumu uzturēšanas un aizsardzības noteikumu 6.2. punkts aizliedz bojāt krūmus, lakstaugus un zālienus, tostarp lauzt krūmu zarus, bet par šo prasību neievērošanu fiziskām personām var piemērot brīdinājumu vai naudas sodu līdz 70 naudas soda vienībām. Savukārt, ja tiek bojāta sveša manta, var būt piemērojams arī Krimināllikuma 185. pants par svešas mantas tīšu iznīcināšanu vai bojāšanu.
