Dzejniece Jana Skrivļa-Čevere: “Viss mums apkārt ir simboli” 2
Autors: Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvija Mediji”
“Manā dzejā bieži ir vārdu spēles, man tuvs ir dabas motīvs. Patīk, rakstot par šķietami ikdienišķām lietām, savērpt vārdus, teikumus un domas tā, lai tas it kā parastais notikums kļūst gluži neparasts.
Viss mums apkārt ir simboli, ko mēdzam tulkot atbilstoši savai pieredzei vai tā brīža noskaņojumam, tāpēc ir interesanti dzirdēt vai lasīt, ko manis teiktajā saskata citi. Mēdzu teikt – vienam pavasaris asociējas ar dubļiem, citam – ar sniegpulksteņiem, un abiem ir taisnība,” saka dzejniece Jana Skrivļa-Čevere.
Autores dzimtā puse ir Rēzeknes novada Dekšāres pagasts, bet nu jau aptuveni 15 gadus viņa dzīvo Preiļos. “Ļoti patīk šī nelielā pilsētiņa ar skaisto parku un pili, darbīgajiem, radošajiem un iedvesmojošajiem cilvēkiem. Esmu absolvējusi Dekšāres pamatskolu, Varakļānu vidusskolu, Rēzeknes Augstskolā ieguvu filoloģijas bakalaura grādu, bet maģistra grāds iegūts Etnoloģijas studiju programmā Vītauta Dižā Universitātē Kauņā,” stāsta Jana.
Ikdienā viņa strādā laikrakstā “Vietējā Latgales Avīze”, kur ir gan korektore, gan arī žurnāliste. “Vēl arī tulkoju no lietuviešu valodas. Tā ir diezgan līdzīga latviešu valodai, lai būtu viegli apgūstama, arī latgaliešu valodā ir vārdi, kas aizgūti no šīs valodas, piemēram, ‘sukne’ – ‘kleita’,” stāsta Jana. Divi viņas tulkotie stāsti ir iekļauti stāstu izlasē “Lietuviešu zelta stāsti” (2011), tulkojusi aptuveni pusi no grāmatas “Ģimenes krājumi”, kurā atrodamas receptes un padomi konservēšanai. “Mans vārds atrodams arī uz bērnu bilžu-dzejolīšu grāmatiņām “Pastaiga naktī” un “Pastaiga pļavā”, bet “YouTube” manis atdzejotie lietuviešu dzejnieces un tulkotājas Ērikas Druņģītes dzejoļi lasāmi kā titri video, kur viņa lasa savu dzeju lietuviski. Man šķiet, ka patiktu tulkot un atdzejot lietuviešu bērnu literatūru,” atzīst Jana.
“Pirmās dzejas publikācijas bija laikraksta “Rēzeknes Vēstis” pielikumā bērniem “Kurkulēns”, bet pirmais jau pusaudžu vecuma dzejolis nopublicēts tolaik populārajā žurnālā “Laba”. Pirmā rindiņa bija “es esmu kaktuss…”,” atceras dzejniece, kurai tagad dzejoļi top viņas dzimtajā valodā – latgaliski.
J. Skrivļas-Čeveres dzejoļi publicēti vairākos kopkrājumos, piemēram, Rēzeknes Augstskolas autoru kopkrājumā “Pie-la-vīt-ies” (2003), mūsdienu latgaliešu dzejas antoloģijā “Susātivs” (2008) un krāsojamajā dzejas krājumā “Linejis” (2016), arī latgaliešu kultūras ziņu portālā “lakuga.lv”. Piedalās arī dažādos ar dzeju saistītos pasākumos, piemēram, Dzejas dienu festivālā “Dzejas rupors”, kas notiek “Facebook”, latgaliskās dzejas slamā “Rogovkys dzejis voga”, mīlas dzejas un dziesmu festivālā “Upītes Uobeļduorzs”.
– Ar ko tev asociējas decembris?
J. Skrivļa-Čevere: – Esmu dzimusi decembrī, puteņa laikā, droši vien tāpēc man patīk īsta un sniegota ziema. Decembris kā gada tumšākais mēnesis liek domāt par to, cik gaišs esam katrs pats, un atgādina, ka pēc vislielākā tumšuma nāk atkal saule, ka dabā viss ir līdzsvarā un nepārtrauktā kustībā.
– Pastāsti, kā, tavuprāt, bērnus ieinteresēt lasīt grāmatas? Kuras grāmatas ir iecienījuši tavi bērni?
– Vienīgais veids, tāpat kā ar jebko citu, ko vēlamies, lai bērni dara vai nedara, ir rādīt priekšzīmi – lasīt pašiem. Kamēr bērni mazi, kopā pētot viņu vecumam un interesēm atbilstošas grāmatas, iekļaujot grāmatas lasīšanu gulētiešanas rituālos. Protams, dodot bērniem iespēju redzēt mammu un tēti ar aizrautību lasām grāmatu.
Maniem bērniem ir 14 un pieci gadi. Meita un mēs, vecāki, jau piecus gadus piedalāmies lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija”, no tās meitai atmiņā palikusi Sallas Simukas grāmata “Sirdsmāsas”, kā jau pusaudzim interesē grāmatas par draudzību, attiecībām, skolas dzīvi, psiholoģiju u. tml. Dēlam gaume ir ļoti dažāda – patīk gan dinozauri, gan kosmoss, gan grāmatas par dzīvniekiem, bet pirmsmiega lasīšanai jau krietnu laiku der tikai viena no divām – “Gardēdis” par Žurkulēnu, kurš gribēja būt pavārs, vai Evelinas Dacjūtes “Laime ir lapsa”.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Janas Skrivļas-Čeveres dzejoļos.
***
Munā smiļkšu kasteitē
šudiņ na bārni, a kačs.
škic, maule!
Lai atīt saule
i ļaudim (i pošai) lobs pruots.
***
Vuordi skaņ syltai
kai sanūšu bišu strūps.
Pīsaskar maigi
kai kamane rudzzīdam.
Pažūbelē pylns iršu.
***
Atej pi manis reitā,
kod pasauļs nūreibs nu akacejis
boltūs ķekaru smuorda
i kamaņu dzīsmis.
Es zynu, tu muoki
izstuosteit stuostu bez vuordim –
tū, kas ausim viņ jaušams,
ar sirdi viņ dzierdams.
***
Jei vaira naīt mežā –
tāva mopeda bagažnīks
teik niu tik vīnai lytkai,
i mežā tuorpi – syunuos i sienēs.
Vīgluok nūīt da būdis
piec svešzemu augļu kermenim –
bez spūru i fotosintezis.
Jei vaira naīt mežā –
tī niule blūdej eistyni luoči –
na pekainom kuojom,
na iļzeitis tuolai aiz augsteimuos sātys.
Jei poša ir mežs.
Luocine poša i
zalkšu kieninīne.
Jei veidoj sovejū mikorizu –
audzej myusmyru rogonu apļus
kur rudiņa saulgrīžūs vyrpuļuot
leidz ar kreitūšom lopom.
Tok zyna – i vīna nikod nabyus vīna –
simbiozē ir spāks.
FOTO NO PERSONISKĀ ARHĪVA
