Anda Līce: Tālmācība daudziem ir kļuvusi par tālmocību 1
Šopavasar mēs visi esam piedzīvojuši negaidītus ierobežojumus ar tālejošām sekām. Ir tā kā tad, kad strauji nobremzē transportlīdzeklis – pasažieri inerces dēļ vēl kustas uz priekšu un saņem pēkšņu un sāpīgu triecienu. Tas izraisa neizpratni, dusmas un vēlmi atrast vainīgo.
Vēsture liecina, ka cilvēks sevi, pareizāk – savu ego, reti kad apstādina pats. Parasti to aptur kādi ārēji apstākļi – kari, dabas stihijas vai epidēmijas.
Pasauli aizslēgušais koronavīruss ir radījis problēmas, kurām neviens nebija gatavs. Arī skolas un vecāki. Lielā steigā izveidotajā tālmācībā ir daudz nepilnību un nesaskaņotības, nav vienotu prasību.
“Augša”, neiedziļinoties tik atšķirīgajos Latvijas apstākļos, bārsta direktīvas, un “lejā” sākas apjukums. Lai sagatavotu darba uzdevumus, pārbaudītu darbus, konsultētu pa telefonu un elektroniski, apzinīgākajiem skolotājiem nākas strādāt padsmitiem stundu dienā, līdz pilnīgam spēku izsīkumam, kamēr tie, kas arī pirms tālmācības ir bijuši pavirši, tagad jūtas kā atvaļinājumā.
Vieglāk neklājas arī vecākiem, īpaši tiem, kuriem ģimenē ir vairāki jaunāko klašu bērni.
Viņiem paralēli savam maizes darbam ir jāveic arī skolotāja pienākumi, jo bērni patstāvīgi vēl nav spējīgi iekļauties tālmācībā. Netiek ņemts vērā tas, ka ne jau visiem un visur Latvijā ir pieejami visjaunākie tehniskie saziņas līdzekļi. Ierobežoto pārvietošanās iespēju dēļ nav iespējams izmantot bibliotēku internetu, jo bibliotēkas ir slēgtas.
Galu galā tālmācība daudziem ir kļuvusi par tālmocību un pretēji oficiālajam optimismam raisa pavisam citas izjūtas. Runa nav par tālmācības kvalitāti, kas šajā situācijā ir stipri nepilnīga, runa ir par stresu, ko tā tik daudzos ilgstoši rada.
Vīruss pārbauda pilnīgi visus. Var teikt – mūs sargā viens jumts – mūsu atbildība. Psiholoģiskā klimata pētniekiem tagad būs ilgi, ko pētīt. Cilvēku mūžīgā pavadoņa – ego – diktētie savstarpējo attiecību līkņu kāpumi un kritumi ģimenēs, sabiedrībā, starp dzimumiem un paaudzēm veido ļoti sarežģītu tīklu, kurā mēs visi šūpojamies.
Pandēmijas sākumā spriedām, kā, paliekot mājās, satuvināsimies un atjaunosim attiecības, lasīsim grāmatas un kļūsim garīgāki un radošāki. Kā būs veicies, redzēsim pēc laika, taču jau tagad ir skaidrs – daudzi zem viena jumta tā arī neiemācīsies dzīvot.
Tagad visiem pietiek savu rūpju, un mēs pat nespējam iedomāties, ko, piemēram, piedzīvo citās valstīs iestrēgušie Latvijas pilsoņi.
Protams, var jau teikt: “Paši vainīgi!” – bet diezin vai teicējus tas no tamlīdzīgām likstām nākotnē pasargās, tāpēc varbūt labāk ir nemētāties ar vārdiem, bet audzēt sevī to empātijas sēkliņu, kas taču katrā ir ielikta.
