Anda Līce: Ko nespēja reemigrācijas plāns, paveiks vīruss. Laukos sāk kūpēt skursteņi 8
Tā laukos ir pirmā, jau iztālēm redzamā dzīvības zīme. Šopavasar gājputni un cilvēki savas ligzdas sāk atjaunot un iekārtot reizē.
Putniem tā ir ierasta lieta, kamēr daudzi cilvēki jūtas apmulsuši, jo pēkšņi uzradies vīruss dzīvi ir sagriezis kājām gaisā, un tagad ne vienam vien jāizšķiras, ko turpmāk darīt, kā un kur dzīvot.
Tagad biežāk dzirdam: “Laimīgi tie, kuriem ir lauki.” Sava taisnība teicējiem ir, kaut gan laimīguma pakāpe nav atkarīga no tā, kas mums katram pieder.
Ar laukiem ir tā, ka tajos vispirms ļoti daudz jāiegulda, morālais un materiālais gandarījums nāk tikai pēc tam. Un ne visi to piedzīvo.
Mēs reizēm, pārbaudot kādu ēdamlietu, liekam to uz zoba. To pašu ar mums dara arī lauki – liek uz zoba, un ne visus atzīst par derīgiem. Viena lieta ir laukos padzīvoties, pavisam cita – tur dzīvot un strādāt.
Iekšējā migrācija – no laukiem uz pilsētu un no pilsētas uz laukiem notiek pastāvīgi. Šopavasar laukos daudzviet sāk kūpēt skursteņi, kas nav noticis gadiem ilgi.
To, ko nespēja valsts reemigrācijas plāns, paveiks vīruss.
Pagaidām gan no ārzemēm ir atgriezušies nedaudzi, jo šobrīd tas nav vienkārši izdarāms. Nav viegli pārcelties pat no pilsētas uz provinci. Tomēr tas notiek, un par to ir jāpriecājas. Tagad daudz kas būs atkarīgs no pašvaldībām – tās, kuras nesnaudīs, būs ieguvējas.
Mēs jau vēl pat lāgā neapzināmies, kādas iespējas pavērs šī pasaules krīze. Par svarīgāko būtu jākļūst vērtību pārvērtēšanai, diemžēl nav pārliecības, ka tā tiešām notiks, jo pārāk daudzi pat neapzinās savu morālo degradāciju.
Tā nav vienīgi sabiedrības zemāko slāņu problēma, vispirms degradējas tie, kurus pieņemts saukt par eliti un sabiedrības krējumu. Mums ir daudz miljonāru, taču trūkst gara aristokrātu, valodā ir ienācis jēdziens “veiksmīgs uzņēmējs”, toties izzūd – “inteliģents cilvēks”.
Mediju galvenais temats pašlaik ir Covid–19, un to joprojām aplūko atrauti no divdesmit pirmā gadsimta morāles un vērtībām.
Publiskajā telpā šodien ļoti pietrūkst tādu domu apmaiņu par šo jautājumu kā portālā TVNET lasāmā Ditas Derumas saruna ar mācītāju Juri Cālīti.
Ir zināma kāda acu slimība – pavājināta redze krēslas stundās, ko tautā sauc par vistas aklumu. Par laimi, šī kaite ir ārstējama. Izskatās, ka mūsu planēta patlaban piedzīvo sava veida krēslas stundu, un, kamēr vien sabiedrības degpunktā būs sekas, nevis cēloņi, mēs no vistas akluma vaļā netiksim.
