Armands Tripāns: Leģendas par ulmaņlaiku uzvarām lauksaimniecībā ir noslēgušās, toties ulmaņlaiku vergu darba vietā nācis zemnieku karš 85
Armands Tripāns, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šodienas lauksaimnieks nav tas, kas bija pirms desmit gadiem, – laukos tagad saimnieko ar zināšanām. Modernam traktoram nav tikai gāzes pedālis un divi kloķi – svarīgākais mezgls lauksaimniecībā ir cilvēks.
Latvijas tālākajos reģionos nevalda tikai aizmirstība un nolemtība. Teju katrā miestā ir divi stāsti – bezcerīgie un neticamie. Un parasti tam nav nekā kopīga ar naudu.
Tā ir viena no atziņām, ko esmu guvis, viesojoties nu jau 40 dažādās zemnieku saimniecībās visos Latvijas reģionos un nostūros. Ir aplami teikt, ka laukos ir palikuši tikai dzērāji un tie, kas nav aizbraukuši uz Angliju.
Reģionos ir palikuši gudrākie un spēcīgākie, tie, kuriem ir zināšanas un prasme saimniekot atbilstoši mūsu laiku prasībām. Lai arī cik skarbi tas skanētu, patiesībā tie, kas ir aizbraukuši, nebija gana zinoši un spējīgi, lai paliktu un turpinātu gudri saimniekot.
Darba tirgū vajag rokas, to trūkst, bet vēl vairāk trūkst smadzeņu, kas darbina rokas.
Gremdējoties atmiņās, daudziem labpatīk piesaukt ulmaņlaikus kā zelta posmu Latvijas vēsturē, kā eksportējām sviestu, bekonu, cik varena tad bija lauksaimniecība.
Tomēr būtu jāsaprot, ka faktiski tas tika sasniegts ar vergu darbu, – šo veiksmes stāstu mūsu senči iznesa ar saviem sviedriem, ar necilvēcīgu darbu, ko mūsdienās vairs nekad neredzēsim un kas arī nav vajadzīgs.
Teju leģendārie stāsti par ulmaņlaiku uzvarām lauksaimniecībā mūsdienās ir noslēgušies.
Toties ulmaņlaiku vergu darba vietā nācis nemitīgs karš starp bioloģiskajiem un konvencionālajiem zemniekiem.
Esmu filmējis gan bioloģiskās, gan konvencionālās saimniecības. Gan vieniem, gan otriem ir savi pircēji. It kā nekas netraucē mierīgai līdzāspastāvēšanai, tomēr nauda diktē karošanu savā starpā.
No savas pieredzes un novērojumiem es pat gribētu vairāk mest akmeni bioloģisko saimnieku dārziņā. Viņu līderi un redzamākie nozares pārstāvji, manuprāt, kurina neiecietību pret konvencionālajiem lauksaimniekiem un dara to, izsakot daudzus nepatiesus apgalvojumus.
Klasisks piemērs bija pērnajā vasarā redzamie sižeti par bitēm, kas vairs nelido, nenes ražu utt. Nointervē cilvēku, kurš bites nekad nav kopis, bet viņš dzīvo laukos un ievērojis, ka bites pēkšņi vairs nelido.
Iemeslu tam var būt daudz – mazāks lidošanas reģions, bišu slimības, nepietiekama piebarošana uz ziemu, bet šo zināšanu nav ne intervētajam, ne žurnālistam. Vainots tiek kaimiņa traktors, kas kaut ko kaisījis, bet neviens nezina, kas īsti bijis traktorā, tikpat labi varēja būt barības vielas, nevis iedomātā inde.
Vai cits spilgti absurds piemērs – vasarā viesojos “Zemnieku saeimas” vadītāja vietnieces Mairas Dzelzkalējas-Burmistres konvencionālajā zemnieku saimniecībā “Vilciņi-1” Zaļenieku pagastā.
Jau pāris gadu gribējās apciemot arī Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāja Gustava Norkārkļa bioloģisko zemnieku saimniecību “Salenieki”, jo viņš strādā izcili.
Filmēšana tika plānota divus gadus. Bet brīdī, kad asociācijas vadītājs padzirdēja, ka iepriekš esmu filmējis “Vilciņos”, viņš atteicās. Un arguments bija tāds, ka mēs slavinām graudu audzētājus.
Citiem vārdiem sakot, Latvijas laukos pastāv “viņi” (konvenciālie zemnieki) un “mēs” (bioloģiskie).
Te vajadzētu saprast, ka visā pasaulē bioloģiskie vienmēr būs mazākumā. Bioloģiskās saimniecības ražo labu preci. Izcils piemērs ir Ķelmēnu maize. Tā mīlestība, tas ieguldītais darbs ir unikāls, bet viņi nekad nevarēs paēdināt visu Latviju.
Ar bioloģisko saimniekošanu nav iespējams pabarot zemeslodi. Ja nebūs konvencionālo lauksaimnieku, cilvēki mirs badā. Ja kāds apgalvo pretējo, matemātika apliecinās, ka tas nav iespējams.
Nenoliedzami, arī es cenšos izvēlēties bioloģisko saimnieku produkciju – olas, maizi, dārzeņus un augļus.
Diemžēl ekonomiski aktīvā iedzīvotāju daļa, kas Latvijā var atļauties pirkt bioloģisko pārtiku Kalnciema ielas tirdziņā, nav liela, tāpēc ir svarīgi, lai bioloģiskajam tomātam par sešiem eiro blakus būtu alternatīva, kas pieejama ikvienam.
Latviešiem patīk zeme, patīk ik rudeni redzēt augļus, ko tā dod. Ja Amerikas vidienē jūs kādam pateiktu, ka brīvdienās brauksiet uz saviem laukiem kaut ko sēt vai stādīt, viņi saķers galvu un domās, ka esat miljonārs.
Varam būt laimīgi par to, ka mums ir tas mazais zemes pleķītis, kaut daži kvadrātmetri. Mēs daudz par zemu novērtējam to gurķu burku, ko ziemā atveram vaļā.
Armands Tripāns – dokumentālā raidījuma “Zemes stāsti” režisors
