Zinātnieki apstiprina šausminošos nostāstus par “viļņiem-slepkavām”. Vai patiesība ir vēl ļaunāka par leģendām? 0
Jauna pētījuma autori ir pielikuši punktu gadiem ilgām diskusijām par to, kā okeānā veidojas leģendārie milzu viļņi, ko nereti dēvē par viļņiem – slepkavām. Zinātnieki secinājuši, ka šī parādība nav anomālija, bet gan dabisks un prognozējams process, raksta “SciTechDaily”.
1995. gada 1. janvārī milzīgs vilnis ietriecās “Draupner” naftas platformu Ziemeļjūrā. Viļņa spēks salieca platformas masīvās tērauda konstrukcijas un sabojāja aprīkojumu.
Tomēr šis notikums iegāja vēsturē nevis postījumu, bet iegūto datu dēļ.
Tieši šie mērījumi bija pirmais neapgāžamais pierādījums tam, ka jūrnieku nostāsti par pēkšņiem “viļņiem-slepkavām” nav mīts, bet gan reāla dabas parādība.
“Šis gadījums apstiprināja to, par ko jūrnieki bija stāstījuši gadsimtiem ilgi. Viņi vienmēr bija runājuši par šiem pēkšņajiem, milzīgajiem viļņiem, taču ilgu laiku to uzskatīja par mītu,” skaidro Frančesko Fedele no Džordžijas Tehnoloģiju institūta.
Pēc šī atklājuma sekoja gadu desmitiem ilgas debates par to, kā okeānā vispār var veidoties tik neparasti un postoši viļņi.
Fedeles vadītā starptautiskā pētnieku grupa, kas apšaubīja līdz šim pastāvošo standarta teoriju par šo viļņu veidošanos, nolēma beidzot izpētīt, kā šie milzīgie viļņi patiesībā veidojas.
Savā darbā komanda analizēja 27 500 ierakstus par viļņiem Ziemeļjūrā 18 gadu laikā. Tādējādi zinātniekiem izdevās izveidot visplašāko datu kopu par šo tēmu.
Šie ieraksti sniedza informāciju par viļņu augstumu, biežumu un kustības virzienu.
Iegūtie dati atklāja, ka, lai rastos milzīgie viļņi, nebūt nav nepieciešami kādi īpaši vai “eksotiski” mehānismi.
“Šie šķietami anomālie viļņi pakļaujas pilnīgi dabiskiem okeāna likumiem un nav nekāds izņēmums,” uzsvēra Fedele.
Līdzšinējā pamatteorija šo fenomenu saistīja ar modulācijas nestabilitāti – procesu, kurā nelielas izmaiņas viļņu secībā un atstatumos liek enerģijai sakoncentrēties vienā vilnī.
Fedele atzīst, ka šī teorija ir precīza, taču pielietojama tikai ierobežotos apstākļos, piemēram, laboratorijas eksperimentos, kur enerģija var plūst tikai vienā virzienā.
“Šīs teorijas problēma ir tā, ka atklātā okeānā enerģija var izplatīties vairākos virzienos,” viņš skaidro.
Ziemeļjūras viļņu datu analīze apstiprināja, ka modulācijas nestabilitātei nav būtiskas lomas viļņu-slepkavu veidošanās procesā. Tā vietā pētnieki atklāja, ka galvenie “vaininieki” ir citi faktori — divi savstarpēji atšķirīgi, bet vienlaikus papildinoši mehānismi:
• Lineārā fokusa veidošanās — tas notiek, kad viļņi, kas pārvietojas ar atšķirīgu ātrumu un virzienu, satiekas vienā un tajā pašā laikā un vietā, apvienojoties un veidojot daudz augstāku viļņu virsotni nekā parasti.
• Otrās pakāpes saistītās nelinearitātes — dabiskas parādības, kas maina viļņu formu, padarot viļņu virsotnes asākas un augstākas, bet ieplakas plakanākas. Šī deformācija var palielināt jau tā liela viļņa augstumu vēl par 15–20%.
Kad abas šīs parādības sakrīt, rodas postoši viļņi. Turklāt okeāna kustību nelineārais raksturs ir papildu faktors, kas šos viļņus padara vēl lielākus.
Pētījuma autors uzsvēra, ka šiem secinājumiem ir būtiska nozīme. Tā dēvētie viļņi-slepkavas nav tikai teorētisks jēdziens – tie ir reāli un rada nopietnu apdraudējumu kuģiem un jūrā izvietotām konstrukcijām, piemēram, naftas platformām.
Pētnieks norādīja, ka daudzi pašreizējie prognozēšanas modeļi šos viļņus joprojām uzskata par neparedzamām dabas nejaušībām, jo nav ieprogrammētas atpazīt konkrētus to rašanās cēloņus.
“Tie ir ekstrēmi, taču izskaidrojami,” sacīja Fedele.
Līdz ar to šo modeļu atjaunināšana ir izšķiroši svarīga, viņš piebilda.
“Tam ir fundamentāla nozīme kuģošanas, piekrastes būvju un naftas ieguves platformu drošībai. Tām ir jābūt projektētām tā, lai tās spētu izturēt šos ekstrēmos notikumus,” skaidroja pētnieks.
