ZZS ministri: valdībai nav jāiejaucas Saeimas darbā un diskusijās par Stambulas konvenciju 0
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) ministri otrdien, 7.oktobrī, valdības sēdē izskatot informatīvo ziņojumu “Par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu īstenošanas progresu”, uzsvēra, ka valdība un arī visi Saeimas deputāti ir vienoti vardarbības apkarošanā.
ZZS pārraudzībā esošā Labklājības ministrija ir paveikusi nozīmīgu darbu vardarbības ģimenē un pret sievietēm mazināšanā, un turpinās to darīt arī turpmāk. Ministrija jau šobrīd organizē darbu, lai Latvija savlaicīgi īstenotu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2024/1385 (2024. gada 14. maijs) par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu, kuras prasības Latvijai jāievieš līdz 2027. gada 14. jūnijam.
Savukārt ZZS ministri neatbalstīja premjeres priekšlikumu papildināt informatīvo ziņojuma protokollēmumu ar tekstu, ka Ministru kabinets ir pret Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas, un balsoja pret šo dokumentu, jo ZZS uzsver, ka Latvijā kā parlamentārā valstī valdībai nav jāiejaucas Saeimas darbā, kurā notiek politiskās diskusijas par šiem jautājumiem.
ZZS norāda, ka Stambulas konvencija piedāvā ideoloģisku, nevis praktisku pieeju problēmai, jo tās saturs lielā mērā balstās nevis uz konkrētiem vardarbības apkarošanas instrumentiem, bet uz ideoloģisku skatījumu par tā dēvēto “sociālo dzimumu” (gender).
Šāda pieeja izraisa pamatotu sabiedrības pretestību, sašķeļ sabiedrību un mazina uzticību valsts institūcijām, jo daļa sabiedrības to uztver kā ārēju uzspiestu dokumentu, kas neņem vērā Latvijas kultūras, ģimenes un latviskās vērtības.
ZZS valdes priekšsēdētāja, zemkopības ministra Armanda Krauzes atsevišķais viedoklis par 2025.gada 7. oktobra Ministru kabineta sēdē izskatīto informatīvo ziņojumu “Par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu īstenošanas progresu”:
Vardarbības līmeņa būtisks samazinājums nav novērots nevienā valstī, kas ratificējusi konvenciju. Neskatoties uz tā sauktās Stambulas konvencijas ieviešanu vairāk nekā 30 Eiropas valstīs, statistika neliecina par būtisku vardarbības pret sievietēm vai ģimenes vardarbības samazināšanos. Piemēram, valstīs, kur konvencija ir spēkā jau desmit gadus – Francijā, Vācijā un Zviedrijā – vardarbības rādītāji un pat sieviešu slepkavību (femicīda) gadījumi nav būtiski mazinājušies. Tas liecina, ka šis dokuments pats par sevi nenodrošina praktisku efektu, ja netiek risināti sociālie, ekonomiskie un izglītības faktori, kas ir vardarbības pamatā.
Konvencijas mērķi pārklājas ar jau esošo Latvijas likumdošanu. Latvijas normatīvajā regulējumā jau pirms konvencijas ratifikācijas bija ietvertas nepieciešamās tiesiskās normas, kas aizsargā pret vardarbību – gan Krimināllikumā, gan Bērnu tiesību aizsardzības likumā, gan Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā. Arī pēc ratifikācijas likumdošanā veiktas izmaiņas, kas aizsargā pret vardarbību. Ir pieejamas krīzes līnijas, sociālie dienesti un policijas mehānismi. Konvencija nav radījusi jaunas praktiskas iespējas cietušajiem, bet tikai radījusi papildu birokrātiju un ideoloģisku diskusiju.
Konvencija ir ideoloģiska, nevis praktiska pieeja problēmai, jo konvencijas saturs lielā mērā balstās nevis uz konkrētiem vardarbības apkarošanas instrumentiem, bet uz ideoloģisku skatījumu par “sociālo dzimumu” (gender), kas Latvijā izraisa pamatotu sabiedrības pretestību. Tā vietā, lai stiprinātu ģimenes, veicinātu atbildīgu vīriešu iesaisti un sniegtu atbalstu riska grupām, konvencija fokusējas uz dzimumu teorijas ieviešanu valsts politikā un izglītības sistēmā, kas nepalīdz novērst vardarbību, bet sašķeļ sabiedrību.
Statistikas dati Latvijā nav uzlabojušies. Kopš konvencijas parakstīšanas 2016.gadā, diskusijas par tās ieviešanu un ratifikācijas Saeimā Latvijā, nav novērojama būtiska vardarbības gadījumu samazināšanās. Policijas un sociālo dienestu dati rāda, ka vardarbība ģimenē joprojām ir stabils problēmas līmenis, un nav pierādījumu, ka konvencijas ratifikācija mainītu šo situāciju, tādēļ jāņem vērā, ka vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu nav veicinājis fakts, ka Latvija ir pievienojusies konvencijai un to ratificējusi Saeimā Latvijai efektīvāk ir stiprināt nacionālos risinājumus. Latvijai nav nepieciešams ideoloģisks dokuments, bet gan mērķēta politika – vairāk resursu sociālajiem dienestiem, psiholoģiskajai palīdzībai, izglītībai par konfliktu risināšanu un atbildīgu vecāku lomu. Šie ir pasākumi, kas reāli samazina vardarbību, nevis starptautiskas konvencijas ar sarežģīti interpretējamiem terminiem un politiski strīdīgiem pienākumiem.
Sabiedrības uzticība un vienotība tiek vājināta, jo konvencijas ideoloģiskais saturs polarizē sabiedrību un mazina uzticību valsts institūcijām. Sabiedrības daļa to uztver kā uzspiestu ārēju dokumentu, kas ignorē Latvijas kultūras un ģimenes un latviskās vērtības. Šāda plaisa kavē kopīgu rīcību vardarbības mazināšanai, padarot konvencijas ietekmi pat negatīvu.
