Veļas centrifūga, telefons ar ripu, kafijas dzirnaviņas… Mileniāļi dalās, kādas ekstras viņiem mājās bija 1990. gadā 0
Mūsdienās esam attīstījušies tiktāl, ka brīžiem pat neaizdomājamies, cik daudz mums patiesībā ir. Viss tas, kas tagad ir kā pieradums un ikdienišķas lietas, agrāk tikai sapņos rādījās.
“”Viens pats mājās” ir 1990. gada ASV Ziemassvētku kinokomēdija. Kevinam bija veļas žāvētājs. Pastāsti, kādas tehnoloģijas bija pieejamas Tavā dzīves vietā 1990.gadā?” soctīklotājiem jautā Aivita.
1990. gads bija laiks, kad pasaule strauji mainījās — sākās tehnoloģiju uzplaukums, bet šīs jaunās iespējas vēl nebija pieejamas visiem. Cilvēki pirmo reizi iepazina mobilos telefonus, kas gan bija lieli, dārgi un reti sastopami. Parādījās arī pirmie personālie datori mājsaimniecībās, taču tie bija luksusa prece, ko varēja atļauties tikai retais.
Veikalos pamazām ienāca jaunas sadzīves ierīces, kas solīja atvieglot ikdienu — videomagnetofoni, spēļu konsoles, modernākas televizoru versijas. Arī mūzikas pasaule mainījās: kasetes vēl bija populāras, bet kompaktdiski tikko sāka iekarot tirgu. Tajā pašā laikā daudzi turpināja izmantot vecās tehnoloģijas, jo jaunās bija dārgas un ne vienmēr viegli pieejamas.
1990. gads iezīmēja pārejas periodu starp veco un jauno — laiku, kad inovācijas sāka strauji ienākt cilvēku dzīvēs, bet vēl tikai retais varēja tās izbaudīt pilnā apmērā. Par to liecina arī komentāri pie Aivitas publikācijas – ekstras pārsvarā bija ikdienišķas lietas, bet dažiem mājās bija arī kas iespaidīgāks.
Skat, ko saka komentētāji:
“Tajā laikā Latvijā vēl dibenus slaucīja ar avīzi. Kāds vēl veļas žāvētājs! Un ir vēl cilvēki, kas saka, ka padomju laikā bija labi.”
“Veļas mazgājamā mašīna “Rīga 13″, elektriskās kafijas dzirnaviņas, radio, krāsainais televizors un gludeklis — tas laikam arī viss… Ā, nē, bija arī telefons. Protams, ne jau mobilais, un tas nedarbojās, ja lija lietus. Eh, tie tik bija laiki!”
“Kevins dzīvoja milzīgā privātmājā, un viņa ģimene devās svinēt Ziemassvētkus ar lidmašīnu uz citu kontinentu. 1990. gadā man līdz Kevina dzīves līmenim bija kā līdz Mēnesim.”
“Mums laukos WC bija mājā. Draugu lokā bijām vieni no retajiem ar tādu ekstru.”
“Veļas centrifūga “Centa”, kas ārdījās kā nelabā un darbojās ar drausmīgu troksni, stāvēja uz piepūsta gumijas rimbuļa, kas saplīsa, šķiet, otrajā lietošanas reizē. Veļasmašīna “Maļutka” jau bija smalkais gals, bet lielajām vešām lietoja “Rīgu”. Veļas diena bija visa diena.”
“Mums pie omītes bija ūdens un malkas boilers iekšā mājā, kas ne tuvu nebija visiem laukos 90. gadu sākumā. Un vēl man bija izvēle — pirts vai doties pie omes uz vannu. Vēl varēja sasildīt ūdeni bļodā.”
“Atceros, kad pirmo reizi skatījos šo filmu, man visi gadžeti, kas parādījās, likās neticams kosmoss. Pat pašapkalpošanās veikals un tur esošie pilnie plaukti ar visādiem neredzētiem labumiem šķita kaut kas neiespējams.”
“Telefons ar ripu. Ja nopietnāk — man bija diktofons lielajām kasetēm un rakstāmmašīna.”
“Ledusskapis, elektriskā plīts, ūdenssildītājs–spirāle, televizors. Sajutos ļoti bagāta. Stacionārais telefons. Ā, vēl vafeļu panna, šujmašīna un elektriskās kafijas dzirnaviņas. Laikam viss.”
“Gāzes plīts. Veļas mašīna ar centrifūgu — abas vienā korpusā, no augšas lādējamas. Tas bija kruti. Krāsu TV. Telefons ar ripu. Nīkulīgs fēns “Made in USSR”. Kalkulators, kuru darbināja trīs AA baterijas. Radioaparāts. Motorzāģis “Družba”. Protams, gludeklis un kafijas dzirnaviņas “Straume”.”
“Radio, TV, gludeklis. Vēl jau gadiem nestrādājoša veļasmašīna, mikseris, kas “deva pa nagiem”, un knapi dzīvību velkošs fēns. Ā, vēl “Straumes” dzirnaviņas, bet tās arī “deva pa nagiem”. Telefona vēl nebija.”
“Kafijas dzirnaviņas, mikseris, gāzes plīts, melnbaltais televizors, radio, krāsns apkure. Ūdens dzīvoklī nebija — bija pumpis pagalmā un sausā tualete. Telefons nebija, veļasmašīna arī ne — bēbim visu mazgāju ar rokām, par centrifūgu tikai sapņoju. Lielo veļu nesu nodot uz mazgātavu. Un tas viss pilsētā, kur ieprecējos — mazciemā man bija visas ērtības.”
