Latvijā
Vēsture

14. jūnijs. Kā gan tas varēja notikt? 6

P. Bolšaita personīgā arhīva foto.

Latviešu sabiedriskais darbinieks, profesors Pēteris Bolšaitis (dz. 1937. g.) skolas gadus pavadījis Venecuēlā un pēc tam devies uz ASV, kur studējis inženierzinātnes Kalifornijas Tehnoloģiskajā institūtā. Viens no pirmajiem trimdas latviešiem, kurš uzdrošinājās apmeklēt okupēto dzimteni. Dažus gadus pēc neatkarības atgūšanas Pēteris Bolšaitis atgriezās Latvijā – nu jau uz pastāvīgu dzīvi.

Galerijas nosaukums

Latvijas Okupācijas muzejā aplūkojama tava tēva rakstīta atvadu vēstulīte, kas 1941. gada 14. jūnijā slepus izmesta pa izvedamo vagona logu. Kas bija tavs tēvs?

P. Bolšaitis: Latvijas armijas virsnieks kapteinis Aleksandrs Bolšaitis dienēja 1. Jātnieku pulkā. 14. jūnija rītā tēvs atradās armijas nometnē Litenē, kur viņu arestēja un kopā ar citiem aizveda uz Krieviju. Kā izdevās noskaidrot jau pēc kara, tēvs gājis bojā 1942. gadā kādā no daudzajām Noriļskas nometnēm. Māte, māsiņa un es paglābāmies tāpēc, ka nejaušas sakritības dēļ liktenīgajā naktī nebijām mājās. Šo vēstulīti, patiesībā nelielu zīmīti, mana māte Elza Bolšaitis glabāja visu mūžu. Izstaigājusi tālus ceļus cauri Austrijai, Vācijai un Venecuēlai, tā atgriezās Latvijā un tagad atradusi, manuprāt, pienācīgu mājvietu Okupācijas muzejā.

Atklāti sakot, šodien, sagaidot 14. jūniju, domas saistās ne tik daudz ar to, ko mums nodarīja, bet gan pie jautājuma – kā gan tas varēja notikt? Kā mēs tik muļķīgā veidā varējām zaudēt savus virsniekus, savus cilvēkus un, visbeidzot, arī savu valsti? Diemžēl jāsaka, ka pa daļai pie vainas esam mēs paši. Tēvu jau neaizveda Latvijas virsnieka uniformā, viņam bija sarkanarmijas virsnieka forma un uzpleči. Sākumā mūsu prezidents izziņoja, ka Latvijā ienāk “draudzīgās kaimiņvalsts” karaspēks, un vēlāk jau pati Latvijas armija kā vienota struktūra tika iekļauta sarkanarmijā. Par to dienu notikumiem stāsta grāmata, ko sarakstījis Jānis Zvaigzne, “Jūnijs. Litene 1941”. Kas mani pārsteidz visvairāk – izrādās, jau nākamajā dienā pēc tēva aizvešanas nodarbības nometnē turpinājās ierastajā ritmā, it kā nekas nebūtu bijis. Bērnībā es naivi domāju, ka Litenē sagūstīja visus mūsu virsniekus. Nebūt ne, labi ja trešo daļu! Daudzi no palikušajiem vēlāk cīnījās sarkanās armijas rindās, bet Latvijas Gaisa spēki ar nelieliem izņēmumiem pilnībā karoja padomju pusē.

Tiešām vietā ir jautājums – kāpēc?

No savu savtīgo interešu viedokļa raugoties, okupācijas režīms rīkojās visai tālredzīgi. Viņi aizveda tikai tos, kuri likās bīstami vai neuzticami, un paturēja uzticamos, vienaldzīgos jeb vienkārši vajadzīgos. Latvijas Gaisa spēki viņiem bija ļoti nepieciešami, tāpēc no tiem, ja nemaldos, 14. jūnijā tika deportēts viens vienīgs virsnieks. Šodien grūti pateikt, vai okupanti bija gudri un mēs – naivi un dumji, bet no vēstures ir jāmācās. Mēs varam pastāvēt vien tad, ja paliekam uzticīgi paši sev, saviem principiem un vērtībām. Ja domāsim tāpat kā toreiz, kad vieni cerēja, ka krievi būs tie, kas pasargās no vāciešiem, savukārt citi – ka vācieši glābs no krieviem, nekur tālu netiksim. Somi, arī maza tauta būdama, tomēr mācēja pastāvēt par sevi un savu valsti.

Šodien Latvijā atkal pieminam 14. jūniju. Bet dažkārt dzirdamas arī tādas balsis – “cik gan daudz var sērot!”…

Nu tad paskatīsimies uz ebrejiem, uz Izraēlu. Viņi nekad nelaidīs garām iespēju atgādināt pasaulei par savu traģisko likteni, par ebreju tautas iznīcināšanu. Un pareizi rīkojas. Tas, kas jādara mums – lai upuru pieminēšana nebūtu tikai vaimanas un žēlošanās, atskats pagātnē, bet lai tā vairāk tiktu vērsta uz nākotni. Es pat teiktu – lai šī piemiņa pārvērstos mūsu spēkā.

Cik es atceros no padomju laikiem, tad toreiz, ja vispār kāds uzdrošinājās runāt par izvešanām, parasti minēja 1949. gada martu. Savukārt ārzemju latvieši to tikpat kā neesot pieminējuši, vien 1941. gada jūnija notikumus.

Vēl viens pierādījums tam, cik necaurlaidīgs bija “dzelzs aizkars”. Atstājot Latviju 1944. gadā, durvis aiz mums aizcirtās gluži burtiskā nozīmē, kontakti ar tautu dzimtenē uz laiku pārtrūka pilnībā. 1949. gadā sarakste vēl nebija sākusies, un vēlāk, 50. gadu sākumā, kad sākām saņemt pirmās vēstules, cilvēki baidījās par tādām lietām rakstīt, arī vēstuļu caurlūkošana bija vispārzināms fakts. Tas, kādas tolaik bija iespējas paslēpt informāciju no ārpasaules, ir prātam neaptverami. Tomēr šādas tādas patiesības druskas jau izspraucās. Piemēram, 30. gadu beigās Latvijas valdība zināja par genocīdu, kas tika vērsts pret Padomju Savienībā palikušajiem latviešiem. Tomēr informācijai tika uzlikts slepenības zīmogs, valdība baidījās, ka šādu ziņu parādīšanās presē varētu kaitēt Latvijas – Padomju Savienības attiecībām. Ja toreiz atklāti tiktu runāts par kaimiņvalstī notiekošo, tautas attieksme 1939. gadā, kad Latvijā izvietoja padomju karabāzes, un vēl jo vairāk 1940. gada notikumos noteikti būtu bijusi citāda. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc man nepatīk slepenības atmosfēra, kas valda šodienas Latvijā. Valsts prezidentu mēs ievēlam slepeni, joprojām nav atslepenots “čekas maisu” saturs. Jautājums – kāpēc?

Un tomēr visos laikos bijuši cilvēki, kuri nav baidījušies iestāties par atklātību, patiesību un taisnību. Tu esi viens no “kluso varoņu” projekta aizsācējiem. Kas tevi mudināja to darīt?

Ideja dzima kopā ar manu kolēģi un draugu Eduardu Andersu, kara gados Liepājā izglābtu ebreju, un Māri Gaili, kurš ir viens no Žaņa Lipkes muzeja izveidotājiem Ķīpsalā. Līdz šim daudz runāts par upuriem un ļaundariem, kas ir saprotami. Lielākais noziegums, kāds jebkad pastrādāts Latvijas teritorijā, ir ebreju un čigānu iznīcināšana. Divās 1941. gada rudens dienās Rumbulā vien noslepkavoja ap 26 000 cilvēku, no tiem 8000 bērnus. Tas ir divreiz vairāk nekā izveda 14. jūnijā. Un tie visi bija Latvijas iedzīvotāji, pilsoņi, tātad mūsējie.

Jā, bija slepkavas, bet bija arī glābēji, kuri, sirdsapziņas vadīti un riskējot paši ar savu dzīvību, glāba citus. Mūsu mērķis bija uz Latvijā paveikto briesmu darbu fona parādīt un izcelt tieši šos cilvēkus. Vispirms izdevām grāmatu par baltvācieti Paulu Šīmani, Latvijas patriotu, vairāku Saeimu deputātu, kurš kara laikā pie sevis slēpa vēlāko kinokritiķi Valentīnu Freimani. Pavisam nesen iznākusi grāmata “Latvijas klusie varoņi”. Tā stāsta par piecpadsmit cilvēkiem, kuri glābuši un pie sevis slēpuši okupācijas varu vajātus cilvēkus, kuriem draudēja iznīcināšana – ebrejus un čigānus, izbēgušus padomju karagūstekņus, jau vēlāk – vācu karagūstekņus un vajātus mežabrāļus. Lūk, tā tad arī ir tā klusā varonība, kas mums biežāk jāceļ gaismā.

1942. gada sākumā, kad Žanis Lipke sāka slēpt nāvei nolemtos ebrejus savā Ķīpsalas mājā, nekas neliecināja par nacistiskās Vācijas sakāvi. Varēja būt arī, ka par izglābtajiem nāksies rūpēties varbūt pat visu atlikušo mūžu. To pašu var teikt par nacionālo partizānu glābējiem pēckara gados. Kāpēc Lipke un citi tā rīkojās?

Cilvēks pēc savas dabas patiesībā ir labāks un cēlāks, nekā mums dažkārt ikdienā šķiet. Citu glābšana ir dabisks instinkts, ko papildina vispārīgi ētikas un kristietības principi. Tieši tā izpaužas klusā, nesavtīgā varonība – glābēji jau nejautā, kas man par to būs. Ja tu sāc rēķināt un kalkulēt, savu cīņu jau esi zaudējis. Palikt cilvēkam, jebkuros apstākļos censties saglabāt cilvēcību – tāda bija Lipkes un viņam līdzīgo motivācija.

Bet vēsture dažkārt mēdz nolikt cilvēku ļoti sarežģītas izvēles apstākļos. Jūlija vidū iznāks tava atmiņu grāmata “Pētera peripetijas”, ar kuras manuskriptu man bija tas gods iepazīties. Kas mani pārsteidza – izrādās, tavu radu pulkā bijis viens “čekas” darbinieks, turklāt nevis parasts ziņotājs, bet īsts kadru virsnieks!

Jā, tas ir nu jau aizsaulē aizgājušais brālēns Ādolfs, kurš turklāt centās mani savervēt mana pirmā Latvijas apciemojuma laikā 1968. gada Ziemassvētkos. Arī tā ir daļa no mūsu tautas vēstures. Vienkāršs, nabadzīgs, bet izcili apdāvināts astoņpadsmitgadīgs lauku puisis, kuram pēkšņi piedāvā mācīties “čekas” augstskolā Baltkrievijā. Es nezinu, kā būtu rīkojies Ādolfa vietā, tādēļ nevaru nosodīt kādu cilvēku, nezinot viņa konkrēto situāciju un apstākļus.

Vai tu gadījumā nebiji viens no pirmajiem trimdas latviešiem, kuri uzdrošinājās apmeklēt okupēto Latviju?

Cik zinu, pirms manis Latvijā pabija vien daži, to starpā ārsts Andris Kadeģis un dzejniece Valda Dreimane. Atgriežoties viņi savus iespaidus uzticēja rakstniekam Pāvilam Klānam, kurš pat sarakstīja romānu “Riga retour”. Es ierados Latvijā kopā ar sievu Baibu, kurai tā bija pirmā atkalredzēšanās ar mammu, Latvijā pazīstamo bērnu dakteri Annu Peciņu. 1941. gadā, kad aizveda abus Baibas vecākus, viņai pašai bija tikai divi gadiņi. Baibas tēvu nošāva Noriļskā, bet māte pārdzīvoja un 1956. gadā atgriezās Latvijā. Ko Baibai nozīmēja satikt māti, par kuru viņa zināja tikai no nostāstiem un vēlāk saņemtām vēstulēm, var saprast vien cilvēks, kurš ir cietis līdzīgu zaudējumu.

Tu esi viens no pirmajiem Okupācijas muzeja atbalstītājiem, kādu laiku pat darbojies tā valdē. Kāds tas būs pēc patlaban notiekošās kapitālās pārbūves?

Manuprāt, to izsaka pats jaunās piebūves nosaukums “Nākotnes nams”. Pieminot pagātni, mums jāraugās nākotnē. Vienīgi gribētos, lai muzejā biežāk iegrieztos ne tikai skolēni un ārzemnieki, bet arī vidējā un vecākā paaudze.

Nebrīnītos, ka tiem, kuri paši labi atceras okupācijas laikus, tā ir savdabīga izvairīšanās, pat bēgšana no nepatīkamām atmiņām. Bet es vēlos pajautāt par vēl vienu lietu. Pēdējos gados tu esi pievērsies ne tikai grāmatniecībai, bet arī tulkošanai.

Man pašam liels atklājums bija baltvācieša Zigfrīda fon Fēgezaka daiļrade. Esmu iztulkojis vairākas viņa grāmatas, kas stāsta par Vidzemi un Latviju. Kā pašu pirmo pieveicu “Senči un pēcteči. Piezīmes no senās Livonijas vēstuļu lādes 1689 – 1887”, kam sekoja romānu cikls “Baltiešu gredzens”. Pēdējais veikums – grieķu rakstnieka Nikosa Kazantzaka grāmata “Kristus pēdējais kārdinājums”, ko tulkoju no trīs valodām vienlaikus. Visai neparasts, pat strīdīgs sacerējums, kas atrodas Vatikāna aizliegto grāmatu sarakstā.

Saistītie raksti

Savas atmiņas “Pētera peripetijas” tu noslēdz ar vārdiem, kas iegravēti Kazantzaka kapakmenī: “Ne no kā nebaidos, ne uz ko neceru, esmu brīvs.” Ko tev nozīmē būt brīvam?

Vispirms jau būt brīvam no aizspriedumiem, no aizvainojuma, naida un atriebības sajūtām. Pateikties Visuvarenajam par bagāto un interesanto mūžu. Priecāties par katru jaunu dienu, ko viņš man devis un dod joprojām.

LA.lv