Foto: LETA

Skolēnu domraksti Sibīrijas bērniem 0

Pieminot vairāk nekā 15 tūkstošu cilvēku deportācijas 1941. gada 14. jūnijā, par šo traģisko notikumu Valsts prezidenta kanceleja rīko zinātnisku konferenci. Tās laikā valsts prezidents Raimonds Vējonis apbalvos skolēnus par labākajiem represiju atcerei veltītajiem domrakstiem, kurus izvērtēja un iesniedza žūrija. Tas ir fonda “Sibīrijas bērni” vadītājas Dzintras Gekas nopelns, ka notiek šāds konkurss. Skolēnu daudzos darbus lasīja un savu viedokli pauda Latvijas Universitātes profesore un prorektore humanitāro un izglītības zinātņu jomā Ina Druviete, aktieris Kaspars Pūce, kurš dzimis Sibīrijā un izdevis grāmatu par savām bērnības atmiņām, žurnālists Pauls Raudseps, laikrakstu “Brīvā Latvija” un Amerikas latviešu laikraksta “Laiks” galvenā redaktore Ligita Kovtuna un citi.

“LA” publicē trīs labākos domrakstus.

Eduards Stabiņš, 10 gadi

Manas vecvecmāmiņas stāsts.

KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Dana Reizniece-Ozola kaila izpeldas ledainā ūdenī mīnus 23 grādos: “Savā āliņģī nevarētu iekļūt bez dēla neatlaidības un āmura!” 33
14 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Dziedātāja Laura Reinika mīļotā māsa Rūta atklājusi, ka sava pirmā bērniņa gaidīšanas laiku viņa tā arī neiemācījās izbaudīt 7
13 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
Neparasts gadījums – dakteris Jakovins. Krāpnieks tiesu izpildītāja mantijā? Nedēļas notikumu apskats 11
18 stundas
Lasīt citas ziņas

Latvija ir maza valsts Baltijas jūras krastā. Maza valsts, kura nākamgad svinēs simts gadu dzimšanas dienu.

Šo simts gadu laikā ir daudz kas piedzīvots un izciests.

Viens no sāpīgākajiem notikumiem bija 1941. un 1949.gadā, kad daudzi cilvēki tika izsūtīti uz Sibīriju. Ģimenes ar maziem bērniem tika ieliktas vagonos un izsūtītas no Dzimtenes.

Tur Tālajā Sibīrijā, viņus gaidīja bads, ciešanas un ilgas pēc mājām.

Arī manā ģimenē izsūtīšana palikusi atmiņā, jo 1949.gadā no Skrīveriem tika izsūtīta man vecvecmāmiņa, kura ar savu ģimeni nonāca Sibīrijā Omskas apgabalā.

Mana vecvecmāmiņa man pastāstīja, ka viņas ģimenei ļoti paveicās, vairāk nekā citiem, jo Omskā dzīvojošie vietējie iedzīvotāji viņus uzņēma draudzīgi.

Vecvecmāmiņa Sibīrijā apprecējās ar vecvectēvu, kurš bija vietējais sibīrietis, tur tālajā Krievijā viņiem piedzima trīs meitas, un 1963.gadā viņi atgriezās Latvijā.

Manai omītei bija tikai 8 gadi, kad viņi atbrauca uz Latviju. Atgiešanās bija laime, bet bads un nabadzība valdīja arī te. Tomēr šķita, ka Latvijā katrs akmentiņš palīdzēja izdzīvot.

Ir pagājuši jau daudzi gadi, un šogad vasarā mana omīte dosies uz Sibīriju, lai apmeklētu savu dzimšanas vietu. Man šķiet tā dīvaini, ka vecmāmiņa saka – mana Dzimtene ir Sibīrija…

Bet tā jau arī ir. Bērni, kas tur dzimuši, slikto neatceros.

Mana vecvecmāmiņa nu jau ir pavisam sirma, maz ko var pastāstīt, dzīves nogurums ir ņēmis savu, tomēr pa telefonu stāsta un atceras.

Kad vecvecmammas ģimene ieradās Omskas apgabalā, vairākas ģimenes salika dzīvot kopā lielā šķūnī. Tikai pēc 2 nedēļām babas Tatjanas ģimenei ierādīja mazu pirtiņu, bet nu varēja dzīvot atsevišķi.

Kolhoza priekšsēdētājs trāpījies diezgan lādzīgs cilvēks un uzreiz vecvecmammas tētim ierādījis sarga darbu, bet vecvecmammai bija jāstrādā par piena kannu vedēju. Aizjūgts gan bija nevis zirgs, bet bullis.

Sibīriešiem tika stāstīts, ka no Latvijas tiks ievesti ragaini, nemazgājušies un briesmīgi cilvēki. Tomēr, kad turienes cilvēki ieraudzījuši, ka latvieši ir kārtīga, strādīga tauta – palīdzējuši, kā nu kurš varējis, lai pirmo laiku varētu izdzīvot. Ar kartupeļiem, dārzeņiem, pat speķis nests. Kolhoza priekšnieks redzot, cik strādīgi un godīgi cilvēki – latvieši – atļāvis no fermas vakarā paņemt litru piena.

Man palicis atmiņā kāds atgadījums, ko vecvecmamma Tatjana atcerējās par „Jevsjuku” (sādžas nosaukums) balli, jo nav jau bijis iespēju sapucēties. Tad galdautam pa vidu izgriezusi caurumu, iekāpusi kā svārkos, vidukli apsējusi un devusies ballēties.

Vēl man patika, kad vecvecmāmiņa stāstīja, kā vienreiz, kad braukusi ar pilnām piena kannām no darba, bullis esot izjūdzies. Ilgi nācies gaidīt palīdzību.

Mana vecmāmiņa Valentīna piedzima 1955.gadā. Es ar interesi klausos savas vecmāmiņas stāstos par Sibīriju.

Viņa gan tai laikā bija vēl tikai bērns, tomēr spilgti palicis atmiņā brāziens no tēva par cukura maisu.

Cukurs bijis retums, tādēļ tēvs cukura maisu piesējis pie griestiem šķūnītī, lai meitas nelien klāt. Mazās māšeles līdušas viena uz otras, izdūrušas caurumu maisā, un viss cukurs izbiris zemē, taču ar zemi un skaidām arī esot šķitis labs.

Šādu mazu atmiņu ir daudz. Mani tās saista, jo reizēm šķiet, ka esmu “iemests” citā laikā, citā īstenībā. Cenšos iztēloties to, ko redzējusi vecmāmiņa manā vecumā tur, Krievijā. Ziemas tur bijušas bargas un spēcīgas. Māju tuvumā augusi skaista bērzu birztaliņa, kuras tuvumā esot bijis liels dīķis ar daudzām, daudzām pīlēm.

Tomēr omīte saka arī to, ka tad, kad viņai piešķirts Latvijas represēto statuss, viņa smīnējusi, jo nejutās taču ne izsūtīta, ne cietusi, bet vienu gan apgalvo, ka viņas Dzimtene ir tur… Omskā:Jevsuki, Isiļkovļas rajons Omskas apgabals.

Manas ģimenes stāsts ir viens no pozitīvajiem, taču daudziem Sibīrijas stāsts ir asaru pilns.
Latvijas simtgadē gribas novēlēt, lai nekas tāds nav jāpiedzīvo mums nemūžam.

Linda Luīze Ķirse, 15 gadi

“Snieg, visu laiku snieg”

‘’Snieg, visu laiku snieg…” šie Melānijas Vanagas vārdi 9.maija rītā, raugoties ārā pa logu uz biezi krītošo sniegu, caur kuru kā izbiedētas sārtas asins lāses raugās sarkanas tulpes. Arī mana ome, šķiet domā to pašu…

-Vai tev tur bija tāpat, omīt? Pastāsti man!

Jā, gan…. Sniegs… Tas mani pavadīja jau kopš dzimšanas brīža. Tas gan bija decembris, dziļš sniegs, – 40 grādi sals, bads. Mammīte gan centās, cik spēja, lai mēs būtu kaut cik paēduši, un paši sibīrieši jau bija ļoti labestīgi un dalījās ar mums, kas jau nu viņu pašu nabadzībā bija. Bet latvietis jau ir sīksts un neatlaidīgs. Un arī atjautīgs. Tie tautieši, ar kuriem vienā sādžā dzīvojām, sameta naudu un nopirka vienu govi un cūkas, lai bērniem būtu ko ēst. Tur lopi ziemā dzīvoja laukā. Taču dzīvniekiem latvieši uzcēla kūti, un tad arī lopi ziemas laikā varēja dzīvot siltumā. Vietējie gan sākumā domājuši: ka govīm un cūkām noies spalvas. Bet, kad redzējuši, ka latviešu govs dod daudz vairāk piena, pamazām arī paši sākuši celt kūtis.
Protams, nebija jau tikai aukstums un izsalkums. Tāpat kā tagad, bija sniega kaujas, vizināšanās ar ragutiņām kopā ar vietējiem bērniem. Un vispār- pēc Staļina nāves jau dzīve kļuva krāsaināka.

Taču ne jau tikai sniegs.. Atceros, cik koši taigā ziedēja puķes, arī savvaļas lilijas. Un kur nu vēl netālā Čulimas upe, kur zivis varēja ķert gandrīz ar rokām. Un tad vēl atmiņā ceļš, garš ceļš ar mājām abās pusēs. Un mēs ar māsu un tantiņu, kura mūs pieskata, ejam vakarā sagaidīt mammu.

Un tad klusās runas par mājām, kuras es vēl nekad nebiju redzējusi, par kaut kādu tālu, brīnumainu, pēc manām fantāzijām, neparastu zemi.

Ļoti spilgtā atmiņā ir garais brauciens mājās ar kuģīti un vilcienu. Atceros staciju ar lielu palmu līdz pašiem griestiem, atceros savu skaisto punktaino kleitiņu un to, ka man ļoti gribējās skraidīt. Taču man bija bail no miliča, kas stāvēja un baigi skatījās.

Kad mamma pa ceļam mūs modināja, vienmēr bija tumšs, jo pārsēšanās no viena vilciena uz otru parasti notika naktī.

Beidzot pēc ilgā brauciena apstājāmies Jaunpagasta stacijā. Mamma teica „ Esam mājās” un raudāja. Tas bija 1957. gads.

Ar smago mašīnu aizbraucām uz šīm „ savām” mājām, bet tur jau dzīvoja citas ģimenes. Mums ierādīja divas istabas, virtuve bija kopēja. Ar gadiem tētis savu māju atpirka no kolhoza, un tad jau nu dzīvojām vieni savā mājā.”

Pēc tam jau ome mācījās Lībagu skolā, tad Bulduru dārzkopības tehnikumā. Lai gan tētis iebilda, ome bijusi arī oktobrēnos, pionieros un komjauniešos. Tāds bija laiks…

Ir pagājis bagāts darba mūžs, strādājot gan dārzkopībā, gan zivju cehā, gan fermās. Kā daudziem lauku cilvēkiem smagajā darbā bojāta veselība.

Dzīvesprieks nav zudis. Lai arī kājas sāp, bet deju solis deju grupā „Sarma”- raits. Arī patīk strādāt rokdarbus. Un liels prieks taču ir mazbērni, kurus arī jāpalīdz audzināt.

Es, ome, no sirds tev vēlu saulainas vecumdienas! Un mazāk sniegu, kas visu dzīvo grib nosaldēt. Kaut arī man dzīvē būtu tas latvieša spīts, izturība un dzīvesprieks!


Annija Bērziņa, 17 gadi

Latvijas vēsture Latvijas simtgadei.

Skolotāja vēstures stundā uzdod jautājumu- kāpēc jāzina savas valsts vēsture? Kāpēc ir svarīgi to neaizmirst? Daži atbild, lai varētu nokārtot vēstures eksāmenu vai uzrakstīt nākamo pārbaudes darbu. Citi spītīgi klusē. Bet vēsture ir kas vairāk . Vēsture vieno tautu un tajā var rast atbildes uz mūsdienu problēmām. Vēsture var būt skaista, var būt graujoša un sāpīga. Kā nedzīstoša brūce tā atgādina par uzvarām, pāridarījumiem un noziegumiem. Un pats lielākais noziegums no visiem- brīvības un dzīvības atņemšana. To nevar ne piedot, ne aizmirst, jo to aizmirstot, tam ir iespēja atkārtoties. Bez savas valsts un tautas vēstures pārzināšanas cilvēki ir viegli manipulējami, iespaidojami un ievainojami. Vēsture ir jāceļ gaismā, un, lai cik rūgta tā būtu, jāstāsta visiem, lai nekad netiktu aizmirsta.

Laikam tā arī ir atbilde uz skolotājas jautājumu, jo tikai tā mēs apliecinām, kas esam. Apliecinām, ka varam, ka esam izsāpējuši un mākam celties. Un ne jau eksāmena labad mēs, jaunie, glabājam sirdīs savu tuvāko, savu Sibīrijas bērnu atmiņas, pabalējušos foto un kādu līdzatvesto priekšmetu stāstus… Kāpēc par 1949. gadā veiktajiem noziegumiem jārunā vēl šodien? Laikā, kad savas zināšanas un pieredzi smeļamies no bilžu albumiem, publikācijām un kino? Kur paliek cilvēka balss un personīgā pieredze? Jārunā? Jā, jārunā, jāpieraksta un jāuzklausa. Jo viņi, Sibīrijas bērni, ir mums blakus, tikai sāpīgi klusē, jo katra saruna ir plosoša sirdij, atmiņām un telpai. Jārunā un sirsnīgi jāizrunājas, jāsamīļo un jāapskauj, jāpieraksta un jāklausās, jāsadzird sāpes, tad vēl jādomā, kur viņi rod spēku, lai runātu par to, ko zaudējuši. Zaudējuši vienā mirklī uz mūžu.

Ilga Žvagiņa (Žvagiņa Ilga Jāņa m., dz. 1944, Grantiņi; izsūt. 25.03.49, Amūras apg. Svobodnijas raj., atbrīv. 15.03.60, Amūras apg. Zejas raj. Lieta Nr. 1113.) ir mana vecmamma, jeb kā es viņu saucu- Omīte. Viņa ar savu mammu Kseniju (Žvagiņa Ksenija Andreja m., dz. 1908, Grantiņi; izsūt. 25.03.49, Amūras apg. Svobodnijas raj., atbrīv. 15.03.60, Amūras apg. Zejas raj. Lieta Nr. 1113.) un jaunāko brāli Edgaru (Žvagiņš Edgars Jāņa d., dz. 1936, Grantiņi; izsūt. 25.03.49, Amūras apg. Svobodnijas raj., atbrīv. 06.05.58, Amūras apg. Zejas raj. Lieta Nr. 1113.) tika izsūtīta 1949. gada 25. martā. Dienā, kad manas zemes vēsturē tika uzplēsta brūce, kas sāp joprojām.

No Madonas novada Sarkaņu pagasta tika izsūtīti vairāk kā 2100 cilvēki. Omītei bija vien 4 gadi, kad sākās ilgais ceļojums bez nekā, ar to vien, kas ir mugurā un ātrumā mammas roku salasīts. Bet izsūtīja arī jaunākus bērnus, sievietes ar zīdaiņiem rokās drūzmējās pie vagoniem. Un tad jau vagoni ripoja un ripoja uz priekšu, jo kāda barga vara bija nolēmusi viņus uz mūžīgiem laikiem izsūtīt no Dzimtenes. Uz jebkādiem protestiem vai jautājumiem atbildēja klusums, un tā cilvēki tika aizvesti, pat nezinot, kur un kāpēc.

Omīti izsūtīja bez tēta Jāņa Otto (Žvagiņš Jānis Otto Andreja d., dz. 1907, Grantiņi; ieslodz. 03.09.44–08.10.55, Vorkutlags, Ozerlags, pēc tam specnometin. Amūras apg. Zejas raj., atbrīv. 31.05.56. Lieta Nr. 1113, 11840*, K.) un vecākā brāļa Viktora. Viktors bija paspējis paslēpties Ošiņos, pie Marijas tantes.

Lopu vagoni. Tumsa. Bailes. Bads. Ārā nevienu nelaida, uz jautājumiem neatbildēja. Pieturas. Pieturas, kad likās – brīvība ir ārā, rokas stiepiena attālumā. Bet tur nekas labāks negaidīja, vien kliedzoši zaldāti un šausminoši skati, kad caur restotiem lodziņiem varēja vērot līķu izmešanu. Ceļā daudzi neizdzīvoja. Ne visiem izdevās iemainīt kādas drēbes pret maizi vai kartupeļiem un vagonos, kur visi saspiedušies kā sardīnes bundžā, slimības ceļoja ātri un nevienu nežēloja. Un spožas, izsalkušas acis. Nāve vienā vagona stūrī, spainis vajadzību nokārtošanai otrā stūrī. Smirdoņa. Viens baigs mēnesis ceļā un pēc šķietami nebeidzamā ceļa bija klāt Amūras apgabala Zejas rajons. Tur arī sākās pavisam citāda Omes bērnība un skolas gadi- apgabalā, kas aizpilda Tālo Austrumu dienvidu joslu un bija izvērties par vienu no galvenajiem latviešu izsūtījuma apgabaliem.

Pirmie 4 gadi pagāja barakās, Siānas ciemā. Iebraucēji viņu sauca Sijančiks. Labi cilvēki iedeva mēbeles , gultas veļu, traukus. Iztika bija, pateicoties mammas darbam elektrostacijā par kurinātāju un tām „nolādētajām”, sasalušajām ogām. Visa vasara pagāja ogās. Omīte – kalsns, izstīdzējis meitēns ar diviem, līdz malām pilniem spaiņiem ar ogām, staigāja pārdienām. Daļu, lai pārdotu, nopirktu maizi, vai iemainītu, lai savārītu ievārījumā vai atļautu sasalt barakas bēniņos. Jo, kas par konfektēm tad bija ziemā! Tikai iemet mutē un viņa krakšķ. Skāba, bet tik patīkami salda. Krakšķēja arī piens, jo bija sasalis. Sasalis no aukstuma, no traki liela aukstuma. Tur tas bija visur. Tālumā līdz apvārsnim, saullēktā un saulrietā, zem segas un pat pie iekurtas krāsns, Austrumos un Ziemeļos, stepē un taigā, purvos un sasalumā. Pat pienā. Piens taču ir gardākais, ko varēja iedomāties. Vienkārši piens, balts un trekns piens, tikai sasalis. Bet vislabāk aukstums bija jūtams, kad rīta agrumā ik nedēļu bija 10 kilometri jāiet uz skolu. Skola atradās ciemā Algač. Uz skolu jāiet, bet kājeles Omītei mazas. Tad brālis Edgars sāka viņu kaitināt. Teica- ejam ātrāk, vilks jau aiz koka asina zobus. Vilku, protams, nebija, bet čūskas gan. Un tās bija visur un vienmēr. Peldošas, kad Zeja paloja, rāpojošas, kad roka stiepās pēc ogām. Vienkārši čūskas, visur – zem barakas, istabā, saulītē. Un šausmas, kā sāpēja, kad viena pieskārās Omītes mazajai kājelei- ai, kā sāpēja. Bailes dzīvo ilgi, bailes no čūskām dzīvo ļoti ilgi, kopš 4 gadu vecuma.

Daudzas lietas tajos laikos darīja savādāk. Ciemā cūkas mazgāja Zejas upē, par spīti tam ,ka vēlāk tās atrada dubļu peļķi, kur vēl labāk ‘’nomazgāties’’. Un kas vēl bija savādāk? Skābie gurķi, nu tie, kurus Omītes mamma jau bija izmetusi aiz barakas stūra, lai atbrīvotu muciņu jaunajai ražai, arī tie bija gardi. Gan no zemes un traki skābi, ka ģīmis griezās uz rinķi, bet varēja ēst uz nebēdu, jo cita jau nekā nebija.

Un vēl par vecvectēvu Jāni Otto. Tikai 1954.gadā atbrauca Jānis Otto, jo cietumā viņu aizturēja par to, ka bija aizsargs. Vecvectēvs sodu izcieta Vorkutā, ogļu raktuvēs, grūtā darbā un nežēlīgos apstākļos. Aizturēja uz 4 gadiem. Omei jau bija 8 gadi, kad viņas tētis atgriezās, bet viņa vēl joprojām bija kalsna, izstīdzējusi meitene, kam nedarbi vien prātā. Nedarbi jau arī tur bija nedarbi. Kas gan nepamētāt mammas, uz nedēļu dzīvei internātā dotās olas pret koku tā, ka plīst un šķīst uz visām pusēm. Tikai pavasaris, nodevējs, kad sniegs nokusis, ļāva tētim(manam vecvectēvam) ieraudzīt čaumalas. Kādi savādi putni, Ksenij, mežā olas sasituši vai izmetuši? Savādi putni, Latvijā tādus nebiju redzējis…

Un tad 1960. gadā pienāca ilgi gaidītā ziņa. Saņemt ziņu, ka esi brīvs, bija prieks. Prieks saņemt to, ko visiem tā pat vajadzētu saņemt, par baltu velti. Brīvību. Asaru pilns prieks. Tikai nedaudz, vēl nedaudz jāpagaida, jo Omītei bija jāpabeidz 8.klase. Tā izlēma mamma un tētis.

Izlaiduma diena. Melna kleita, brūns priekšauts, balta apkaklīte un mati savādi sapīti pakausī. Kā Ksenija mācēja, tā sapina. Tad jau caur Maskavu prom. Jūnijs, Latvija, Madonas dzelzceļa stacija, Jānīši. Govi aizdeva radi. Un pirmais lielais pirkums atgriežoties no Tālajiem Austrumiem bija pulkstenis. To nopirka Jānis Otto. To pašu, kas šodien vēl saglabājies stāv Omītes sekcijā. Jauns toreiz, vecs un sabrūnējis tagad… KRISTĀLS laiku vairs nerāda. Pat to, kas sasāpējis un izciests tālumā. 1976.gadā, vasarā, vecvectēvs paņēma sev līdzi kabatas lakatiņu, apaļās brilles un ķemmīti, bet KRISTĀLU vecvecmamma neatļāva ielikt zārkā. KRISTĀLS palika Jānīšos, atvilknē. Vēlāk Pļaviņās, jo dzīve atveda Omīti uz šejieni, kā skolotāju uz pirmo darba vietu.

Omes atmiņas ir sāpīgas, bet runājot paliek vieglāk, jo tad sajūtas par notikušo nav vairs jāglabā sevī. Bet man šī saruna ar Omīti ir no jauna modinājusi mīlestību pret Latviju! Daudzi Sibīrijas bērni ir tepat un viņu stāsti ir vēl neuzklausīti. Daudzi Sibīrijas bērni palika tur, Sibīrijā un daudzi nemaz tur nenonāca. Bet kā godināt Sibīrijas zemē palikušos un atbraukušos, kā remdināt joprojām dzīvās sāpes? Varbūt mīļi aprunājoties un samīļojot, apskaujot un saprotot , ka svešumā zeme spēku nedod, bet tikai ņem. Gan sasalumā, gan pavasarī. Gan sāpēs un atelpas brīžos, gan darbā un domās par noziegumu pret cilvēkiem, kurus citiem satikt vairs neizdosies. Mana satikšanās ir notikusi un esmu uzklausījusi sev tuvāko, un tagad saprotu. Un nekas , ka Omei jau nedaudz pāri 70- vienmēr sprigana, aktīva, vienmēr priecīga sarunai, kopābūšanai, darbīga un labākā Ome pasaulē. Vien aizejot jūtu kalsnas rokas pieskārienu plecam un jautājošu skatienu- kad atkal ieskriesi? Tā skan Omītes jautājums. Bet skolotāja vēstures stundā uzdod jautājumu- kāpēc jāzina savas valsts vēsture? Un atbildes jau skan citādas.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Dana Reizniece-Ozola kaila izpeldas ledainā ūdenī mīnus 23 grādos: “Savā āliņģī nevarētu iekļūt bez dēla neatlaidības un āmura!” 33
14 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Dziedātāja Laura Reinika mīļotā māsa Rūta atklājusi, ka sava pirmā bērniņa gaidīšanas laiku viņa tā arī neiemācījās izbaudīt 7
13 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
Neparasts gadījums – dakteris Jakovins. Krāpnieks tiesu izpildītāja mantijā? Nedēļas notikumu apskats 11
18 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Hermanis: Mums ir darīšana ar divu veidu vakcināciju: medicīnas un finanšu vakcināciju 4
12 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princeses Diānas divi rokas pulksteņi, ko viņa nēsāja: beidzot noslēpums atklāts
14 stundas
Lasīt citas ziņas
MA
Māris Antonevičs
Ziņas
“Liela daļa Latvijas iedzīvotāju, arī viņš pats, ļoti vēlētos saņemt Krievijas vakcīnu.” Krievijas dezinformācijas apskats 33
7 stundas
LE
LETA
Ziņas
Kariņš: Nav pamata domāt par ierobežojumu mīkstināšanu vai to radikālu mainīšanu 20
6 stundas
SK
Skaties.lv
Stāsti
“Nezinu, kur atradām spēku!” Divas sievietes izglābj Daugavā ielūzušu ģimeni ar zīdaini
4 stundas
SK
Skaties.lv
Stāsti
Saprotams, ka jaunieši grib izklaides, taču nekas nemainīsies, ja visu laiku tiek pārkāpti ierobežojumi! Policija pieķer “drifterus”
3 stundas
SK
Skaties.lv
Stāsti
Saprotams, ka jaunieši grib izklaides, taču nekas nemainīsies, ja visu laiku tiek pārkāpti ierobežojumi! Policija pieķer “drifterus”
21:58
SK
Skaties.lv
Stāsti
“Nezinu, kur atradām spēku!” Divas sievietes izglābj Daugavā ielūzušu ģimeni ar zīdaini
21:46
LE
LETA
Ziņas
Norvēģija nekonstatē saistību starp Covid-19 vakcīnām un nāves gadījumiem pēc vakcinācijas
21:33
LA
LA.LV
Ziņas
Hermanis: Mums ir darīšana ar divu veidu vakcināciju: medicīnas un finanšu vakcināciju 4
12 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Dana Reizniece-Ozola kaila izpeldas ledainā ūdenī mīnus 23 grādos: “Savā āliņģī nevarētu iekļūt bez dēla neatlaidības un āmura!” 33
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
Tiesībsargs Jansons atbild, vai darba devējs drīkst pieprasīt darbiniekam veikt Covid-19 testu 15
12 stundas
LE
LETA
Ziņas
Maskavas tiesa apcietina Navaļniju līdz 15.februārim 4
9 stundas
LE
LETA
Ziņas
Viņu aizveda uz slimīcu, taču vīrietis pie samaņas tā arī neatgriezās. Kā iedzeršana beidzās ar slepkavību
9 stundas
SK
Skaties.lv
Kokteilis
No pamātes par sievu! Viens no Krievijas skandalozākajiem pāriem sagaidījuši pēcnācēju 1
5 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Dziedātāja Laura Reinika mīļotā māsa Rūta atklājusi, ka sava pirmā bērniņa gaidīšanas laiku viņa tā arī neiemācījās izbaudīt 7
13 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Latviešu fotogrāfe iemūžina ziemas skaistumu neatkārtojamās bildēs: brīnišķīgā Latvijas daba 6
15 stundas
IP
Ilze Pētersone
Ziņas
“Cilvēkam vajag nevis urbi, bet caurumu sienā.” Kā Latvijā ieviest “Zero Waste” jeb bezatkritumu ideju? 10
10 stundas
LE
LETA
Ziņas
Baltkrievijai atņemtas pasaules čempionāta rīkotāju tiesības 2
7 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Ejam sēņot ziemā! Nē, tas nav joks!
13 stundas
Inita Šteinberga
Praktiski
Vai biezs un smags sniegs neapdraud siltumnīcu? 1
13 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Princeses Diānas divi rokas pulksteņi, ko viņa nēsāja: beidzot noslēpums atklāts
14 stundas
LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāti vēl vairāki jaunā Lielbritānijas Covid-19 paveida gadījumi 7
14 stundas
LA
Latvijas Avīze
Ziņas
Neparasts gadījums – dakteris Jakovins. Krāpnieks tiesu izpildītāja mantijā? Nedēļas notikumu apskats 11
18 stundas
SK
Skaties.lv
Ziņas
Jauns skandāls? Pūces stāvvietu atļaujas lietā atklājušies jauni apstākļi 23
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Nekad mūžā nespēju iedomāties, ka kādreiz to teikšu!”. Producents Juris Millers atklāj, ka pašmāju sabiedriskā TV uzdevumu šobrīd veic Krievijas galvenais TV kanāls 71
1 diena
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Nav brīvu vietu.” Ziemas prieki pandēmijas apstākļos. Svarīgākais, kas jāzina 1
1 diena
LL
LETA, LA.lv
Ziņas
Pabriks atklāj, ka Latvijas aizsardzības resors gatavojas iepirkt kara hospitāli 17
17 stundas
PR
Praktiski.lv
Praktiski
Saldummīļi sarosās! Mājās gatavota saldā rulete ar aprikožu džemu un zemesriekstiem 1
12 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Antons, Antis un Antonijs
16 stundas
SD
Sandra Dieziņa
Ziņas
“Nekad vēl tā nav bijis, ka nodod preci veikalam un tūlīt vajag vēl.” Audzis pieprasījums pēc zāļu tējām 9
1 diena
IK
Ilze Kalve
Ziņas
Jaunie imigrācijas noteikumi ir sarežģīti: Vai Latvijā dzīvojoša sieva ar bērniem varēs pārcelties pie AK strādājošā vīra? 11
1 diena
LA
LA.LV
Kokteilis
Pieskaņojies dabas ritmam! Veiksmes kalendārs no 18. līdz 24.janvārim
16 stundas