Un tomēr visos laikos bijuši cilvēki, kuri nav baidījušies iestāties par atklātību, patiesību un taisnību. Tu esi viens no “kluso varoņu” projekta aizsācējiem. Kas tevi mudināja to darīt? 6
Ideja dzima kopā ar manu kolēģi un draugu Eduardu Andersu, kara gados Liepājā izglābtu ebreju, un Māri Gaili, kurš ir viens no Žaņa Lipkes muzeja izveidotājiem Ķīpsalā. Līdz šim daudz runāts par upuriem un ļaundariem, kas ir saprotami. Lielākais noziegums, kāds jebkad pastrādāts Latvijas teritorijā, ir ebreju un čigānu iznīcināšana. Divās 1941. gada rudens dienās Rumbulā vien noslepkavoja ap 26 000 cilvēku, no tiem 8000 bērnus. Tas ir divreiz vairāk nekā izveda 14. jūnijā. Un tie visi bija Latvijas iedzīvotāji, pilsoņi, tātad mūsējie.
Jā, bija slepkavas, bet bija arī glābēji, kuri, sirdsapziņas vadīti un riskējot paši ar savu dzīvību, glāba citus. Mūsu mērķis bija uz Latvijā paveikto briesmu darbu fona parādīt un izcelt tieši šos cilvēkus. Vispirms izdevām grāmatu par baltvācieti Paulu Šīmani, Latvijas patriotu, vairāku Saeimu deputātu, kurš kara laikā pie sevis slēpa vēlāko kinokritiķi Valentīnu Freimani. Pavisam nesen iznākusi grāmata “Latvijas klusie varoņi”. Tā stāsta par piecpadsmit cilvēkiem, kuri glābuši un pie sevis slēpuši okupācijas varu vajātus cilvēkus, kuriem draudēja iznīcināšana – ebrejus un čigānus, izbēgušus padomju karagūstekņus, jau vēlāk – vācu karagūstekņus un vajātus mežabrāļus. Lūk, tā tad arī ir tā klusā varonība, kas mums biežāk jāceļ gaismā.
1942. gada sākumā, kad Žanis Lipke sāka slēpt nāvei nolemtos ebrejus savā Ķīpsalas mājā, nekas neliecināja par nacistiskās Vācijas sakāvi. Varēja būt arī, ka par izglābtajiem nāksies rūpēties varbūt pat visu atlikušo mūžu. To pašu var teikt par nacionālo partizānu glābējiem pēckara gados. Kāpēc Lipke un citi tā rīkojās?
Cilvēks pēc savas dabas patiesībā ir labāks un cēlāks, nekā mums dažkārt ikdienā šķiet. Citu glābšana ir dabisks instinkts, ko papildina vispārīgi ētikas un kristietības principi. Tieši tā izpaužas klusā, nesavtīgā varonība – glābēji jau nejautā, kas man par to būs. Ja tu sāc rēķināt un kalkulēt, savu cīņu jau esi zaudējis. Palikt cilvēkam, jebkuros apstākļos censties saglabāt cilvēcību – tāda bija Lipkes un viņam līdzīgo motivācija.
Bet vēsture dažkārt mēdz nolikt cilvēku ļoti sarežģītas izvēles apstākļos. Jūlija vidū iznāks tava atmiņu grāmata “Pētera peripetijas”, ar kuras manuskriptu man bija tas gods iepazīties. Kas mani pārsteidza – izrādās, tavu radu pulkā bijis viens “čekas” darbinieks, turklāt nevis parasts ziņotājs, bet īsts kadru virsnieks!
Jā, tas ir nu jau aizsaulē aizgājušais brālēns Ādolfs, kurš turklāt centās mani savervēt mana pirmā Latvijas apciemojuma laikā 1968. gada Ziemassvētkos. Arī tā ir daļa no mūsu tautas vēstures. Vienkāršs, nabadzīgs, bet izcili apdāvināts astoņpadsmitgadīgs lauku puisis, kuram pēkšņi piedāvā mācīties “čekas” augstskolā Baltkrievijā. Es nezinu, kā būtu rīkojies Ādolfa vietā, tādēļ nevaru nosodīt kādu cilvēku, nezinot viņa konkrēto situāciju un apstākļus.
