Ekonomika
Bizness

Advokāte uz Dziesmu svētkiem radījusi oriģinālu apģērbu līniju “Tautkrekls” 15


Andra Rektiņa
Andra Rektiņa
Foto – Andris Ozoliņš

Pavēries tāds laiks, kas ļauj realizēties cilvēkā paslēptajiem radošajiem spēkiem. Ja ir ideja un ja tehniski to var īstenot ar ārējiem resursiem, tas spēj mainīt agrāk tik stingri novilktās profesiju un cilvēku prasmju iedalījuma robežas. Ikdienā strādājot advokātu birojā “Rektiņa un Mieze”, advokāte un tagad jau jāsaka arī dizainere, Andra Rektiņa, iedvesmojoties no Dziesmu svētkiem, ir radījusi spilgtu un oriģinālu tautiskā stilā ieturētu apģērbu līniju “Tautkrekls”.

 

Dejas un idejas

“Skolas laikā man ļoti patika tautas dejas,” stāsta Andra. “Līdz pilngadībai dejoju “Zelta sietiņā”, ko vadīja prasīgā un sirsnīgā Baiba Šteina. Tautas dejas deva iespēju 90. gados doties arī ārzemju braucienos, piedalīties Dziesmu svētkos un uzvedumos, piemēram, “Laimes lācī”. Un, protams, tautastērpu atceros patiešām no mazotnes kā neatņemamu lielo pasākumu sastāvdaļu. Arī šobrīd kā krāsains pretsvars ikdienas darbiem man noder tautas dejas, kuras apgūstam kopā ar vīru. Piedalījāmies arī šajos Dziesmu un deju svētkos.

Mani joprojām saviļņo un iekšēji uzlādē šie grandiozie svētki, kuros neticams skaits – daudzi desmiti tūkstošu – Latvijas iedzīvotāju no visām pusēm sabrauc Rīgā un spēj trīs dienu laikā radīt neticami grandiozu uzvedumu. Protams, man patīk arī dziedāšana, katru reizi cenšos piedalīties Noslēguma koncertā un sadziedāšanās daļā. Taču deja mani aizrauj vairāk. Un tas taču ir kaut kas nereāls, kā mūsu deju virs­vadītāji spēj salikt tos tūkstošus ne tikai vienotā ritmā, bet vienotā dejas stāstā! Man tas tik ļoti patīk, ka, atrodoties šajā dzirkstošajā vidē, ik pa laikam iešaujas prātā idejas par to, kas cilvēkiem šajās noskaņās vēl varētu būt noderīgs.”

 

Tautastērps uz T- krekla

Latviešu sievietēm vienmēr ir padevušies rokdarbi. Arī Andru bērnībā iedvesmoja viņas darbīgie vecāki, kas izmēģināja dažādas lietas, kā papildināt ģimenes budžetu. No tiem laikiem viņai ir pārliecība, ka katrs ir tiesīgs mēģināt darīt jebko. Pirms šī “tautkrekla” Andra izmēģināja gatavot brošas no košām zīda lentēm un pērlītēm. Taču tas sanāca savam priekam, jo ātri nācās atzīt, ka tirgus ir “piesātināts” un nekāds bizness tur nesanāk.

Sekoja citas idejas, tomēr vienmēr bija kaut kādi apstākļi, kas liedza īstenot ideju tālāk par tās jautru apspriešanu ģimenes lokā. Protams, ja jaunajai ģimenei būtu lielāks starta kapitāls, varētu daudz ko arī realizēt. Tomēr varbūt tas bija labi, jo atturēja no pārāk traku ideju realizēšanas. Pēc tam daudz uzmanības tika veltīts ģimenei un trejām meitiņām. Likās, ka ideju vairāk nav.

“Jau gatavojoties Dziesmu svētkiem, piepeši sapratu, ka gribētu tautastērpu ienest ikdienā – ne tikai tajās īpašajās dienās: Līgovakars, Dziesmu svētki un 18. novembris. To nav viegli īstenot, jo ņieburu un brunčus nevar valkāt kopā ar kedām vai džinsiem. Man ienāca prātā ideja, kāpēc neuzlikt tautastērpu uz T-krekla, kaut vai kā attēlu!? Tālāk sekoja radoša procesa visinteresantākā daļa – sameklēt veidus un risinājumus, kā ieceri īstenot. Domāju, katrs idejas autors zina šo trauksmaino sajūtu, kad liekas – kaut kāda dzirksts virmo gaisā. Un svarīgi ir to neatlaist, bet noturēt, jo ikdienas rūpes tik bieži neļauj mums ļauties sapņiem. Bet tieši tas – ļauties – ir vajadzīgs. Nevajag ierobežot fantāziju sākuma posmā. Nevajag domāt: kā es to izdarīšu tehniski un finansiāli. Varbūt kaut kas vēl nav izdomāts, kā tehniski realizēt, bet to var atrisināt vēlāk,” sajūtās dalās māksliniece.

 

No simtiem vienu

Pēc tam Andra ilgi un daudz pētīja tautastērpus. Sākumā viņa domāja izgatavot vismaz piecpadsmit dažādus modeļus. Tomēr tehniskie un finansiālie ierobežojumi lika samazināt pirmo modeļu skaitu līdz septiņiem, viņasprāt, visskaistākajiem un krāšņākajiem, kurus katrai sievietei gribētos valkāt neatkarīgi no viņas vecuma, dzimtā novada un pat valsts!

Tālāk viņa sāka meklēt kreklu apdrukātājus, un nācās piedzīvot vilšanos – krāsas bija bālas, neizteiksmīgas. Nebija tāda telpiskā efekta, kā māksliniece bija iedomājusies savā vīzijā. Tad viņa arī apturēja darbu pie idejas, jo šķita, ka to nav iespējams sasniegt. Bet tad Andrai ļoti izpalīdzēja brālis, kas parādīja kreklu, uz kura bija ļoti krāsaini nodrukāta viņa izvēlēts fotoattēls. Tieši šie ražotāji ļāva noticēt, ka iespējams sasniegt vajadzīgās krāsas un formas.

“Paraugu sagatavošanas un pārbaudes process ir samērā ilgs. Tas ir darbs ar atsevišķiem modeļiem un fasoniem. Tādēļ to ir ārkārtīgi grūti izdarīt, ja jūsu ražotājs ir ārzemēs. Un beigās man paveicās iepazīties ar Natāliju (“OWA fashion” īpašnieci), kura ne tikai palīdzēja pielāgot krāsas un piegrieztnes, bet arī kopumā sniedza neskaitāmus praktiskus padomus tekstila produktu tirdzniecībā.

Draugi un radi bija sajūsmā par galarezultātu. Taču nonācu pie galvenā jautājuma – vai šie krekli patiks arī citiem cilvēkiem, ne tikai man. Un vai tie patiks tik ļoti, ka viņi gribēs tos arī iegādāties. Vienīgā iespēja par to pārliecināties bija uzsākt tirdzniecību, atceras Andra.

 

Aiziešana tautiņās

Kreklam izmantots audums ar jaunākās paaudzes šķiedru, kas saglabā visas kokvilnas auduma īpašības. Tas nestaipās, nezaudē formu, ir elastīgs. Audums nesviedrē un tajā nesvīst. Un galvenais – tas pieguļ krekla valkātājas augumam un dod gandrīz autentisku tautastērpa sajūtu. Krāsa neizbalē, jo kreklā iesūcināta ar sublimācijas metodi. Kad audums nokrāsots, tas tepat Latvijā tiek atbilstoši piegriezts un sašūts pēc īpašas piegrieztnes, lai maksimāli labi demonstrētu krāšņās un dažādās saktas un pat lina blūžu apkaklītes.

Lai savu darbiņu An­dra varētu godīgi tirgot, sekoja samērā birokrātisks un garlaicīgs sagatavošanās posms, reģistrācija, atļauju saņemšana, pieteikšanās uz tirdzniecības vietu utt. To mūsu valstij vajadzētu aiztaupīt katram neliela uzņēmējdarbības projekta uzsācējam. Andra ir profesionāla juriste un viņai tas, protams, bija vienkāršāk, jo ikdienā ir pieradusi risināt dažādas pro­blēmas. Pieredzētais ļauj māksliniecei viennozīmīgi apgalvot, ka tas ieguvums, ko valsts saņem nodokļos, pilnībā neatsver tos resursus, ko valsts velta, lai kontrolētu mazos uzņēmējus. Kad bija nokārtotas formalitātes, tautkreklam pienāca laiks doties tautās.

“”Tautkrekla” projekta īstenošana deva arī unikālu tiešās pārdošanas pieredzi. Pirmo pārdošanu īstenoju pirms Līgo vakara un cilvēku interese bija milzīga. Arī Dziesmu svētkos tā nemazinājās. Es pat nezinu, kas man sagādā lielāku gandarījumu: tas, ka manus kreklus pērk, vai arī iespēja saņemt no pircējiem atzinību. Pircēji interesējās arī par vīriešu krekliem, tādēļ tuvākajā nākotnē plānoju izgatavot tieši vīriešiem paredzētus modeļus, lai grezni ģērbtajām meitām un sievām vienmēr līdzās būtu godam tērpti tautudēli!” smaida Andra.

 

Vērtējums: demokrātisks un krāšņs

Daniela Anna Zeitmane, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikāciju fakultātes studente: “Andras Rektiņas nacionālā stilā ieturētie “Tautkrekli” ir universāli un patīk visām vecuma grupām. Tos pērk gan pensijas vecuma dāmas, gan pusaugu meitenes, ir krekli arī pavisam maziņajiem. Domāju, cilvēkus uzrunā arī “Tautkreklu” neuzbāzīgais patriotiskums, it īpaši valsts simtgades un Dziesmu svētku kontekstā. Projekts ir ļoti demokrātisks, tas stipri paplašina nacionālā kultūras mantojuma – tautastērpa – popularizēšanu. Vienkāršā veidā krekli atgādina par tautastērpa krāšņumu arī sportojot, atpūšoties, dodoties tūrisma pārgājienos un braucienos uz ārzemēm. Tā kā projekts ir attīstības stadijā, domāju, tas sola jaunus un patīkamus pārsteigumus.”

LA.lv