Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
25. aprīlis, 2013
Drukāt

Anda Līce: Dzīvojam bez saucēja balss

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Izlasījusi 16. aprīļa “Latvijas Avīzes” “Kultūrzīmēs” sarunu ar rakstnieku Albertu Belu, es pēc ilgiem laikiem jutos kā astoņdesmito gadu beigās Benjamiņu namā, kur toreiz Latvijas radošajās savienībās rūga atmoda. Mēs ar nepacietību gaidījām rakstnieku sapulces.

 

Kad sākās debates, acis neviļus meklēja Albertu Belu, Knutu Skujenieku, Regīnu Ezeru, Imantu Ziedoni, Māri Čaklo. Tas bija ideālu modināšanas laiks, un saucēju balsis nekad nepalika tikai tā nama sienās. Viņi runāja to, kas pēc neatkarības atgūšanas būtu neatlaidīgi jārunā un jādara mūsu valstsvīriem un politiķiem. Taču tā nenotika – virsroku ņēma salts pragmatisms, savtība un bezmugurkaulainība, un tagad Latvija dzīvo bez saucēja balss.

Ik pa brīdim gan atskan žēlabas: “Kur ir mūsu inteliģence, kāpēc viņi neko nedara?” Kaut ko dara visi, vieni šajā, citi – jau viņā saulē. Dažs labs tā arī nav attapies no haosa un vilšanās.

Sociālā noslāņošanās un galējais individuālisms cilvēkus ir salicis aizgaldos, daudzi dzīvo iekšējā trimdā un, ej nu sazini, ap ko šodien knibinās četrdesmit un trīsdesmitgadnieki un vēl jaunāki. Nedzird balsis, kas kustinātu sastāvējušos gaisu un raisītu vēlēšanos iesākumā vismaz sasaukties.

Ir jāpiekrīt A. Bela vērojumam: “Manu tādas dīvainas Latvijas valsts demontāžas pazīmes. Arvien retāk dzird vārdkopu “latviešu tauta”. Jā, brīžiem ir gluži sirreāla sajūta – mēs sēžam istabā, bet kādi ņemas pa jumtu – nokrīt viens dakstiņš, otrs, mēs sakām – ai, to dakstiņu tur vēl ir daudz. Pa to laiku kādi citi drupina pamatus. Bet ko mēs? Sēžam iekšā un vaimanājam. Mājas viens gals ar neskaitāmiem uzņēmumiem un nezin cik bankām jau ir sabrucis. Ne saskaitīt tos, kas no brūkošās mājas jau ir aizbēguši.”

Dzīvojam bez saucēja balss. Nav arī saprotams, uz kurieni tagad vajadzētu saukt. Gribējām atpakaļ Eiropā, it kā tikām, taču tā vairs nav tā Eiropa, par kuru sapņojām. Eiropa iet prom no vērtībām, bez kurām reāla demokrātija, vienlīdzība un taisnīgums nav iespējams. Ir kāds ceļš, kuru gan nevienam no laba prāta negribas iet, – ceļš prom no sava ego pie tās dievišķās dzirksts – saucēja balss, kas iedvesmo radīšanai.

Valsts ideja izaug no ideālisma, kā tas bija Latvijas brīvvalsts tapšanas laikā. Iet prom no savas pagātnes nozīmē aiziet no savām saknēm.

Mūzikas zinātnieks Arnolds Klotiņš saka: “Tieši vēstures nepietiekama izpēte, nezināšana un fragmentāra mācīšana ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu valstiskā un nacionālā pašapziņa joprojām nav pietiekami stipra.” Visi nekad nav bijuši un nebūs ideālisti, Dievs vien zina, cik kuru reizi lielam ir jābūt saucēju pulciņam, lai mostos arī pārējie.

Ir jāapzinās – mūs neglābs nekas un neviens, ja indivīdos nebūs ideālisma un nacionālās pašapziņas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+