Andris Šnē: vēsture Latvijā ir neskaidrā situācijā 0
Vēstures doktors, arheologs Andris Šnē jau gandrīz gadu vada LU Vēstures un filozofijas fakultāti – pietiekams laiks, lai gūtu atziņas par vēsturnieku un valsts attiecībām un nepieciešamību vēsturniekiem skaļāk atgādināt par sevi. Doktoru Šnē “Latvijas Avīzes” redakcijā iztaujāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde.
– Esam dzirdējuši, ka Vēstures un filozofijas fakultātei esot grūti laiki, ka studentu skaits samazinās, ka mācībspēki nav ar algām apmierināti.
A. Šnē: – Grūti laiki ir. Bet tie jau attiecas uz visu augstākās izglītības sistēmu Latvijā kopumā. Viens no objektīvajiem iemesliem ir demogrāfiskā situācija. Samazinās gan vidusskolu beidzēju skaits, gan to daudzums, kuri pēc tam stājas augstskolās. Mēs studentu skaita samazināšanos fakultātē jūtam jau kādus trīs gadus. Patlaban pie mums četrās programmās mācās vairāk nekā 400 studentu – bakalauri un maģistri. Mācībspēku ir ievērojami mazāk – 29. No tiem 10 strādā filozofijā, 19 – vēsturē. Pārsvarā viņiem fakultāte ir pamata darba vieta. Bet viņiem ir iespēja veiksmīgi apvienot akadēmisko darbu ar studentiem un tīri zinātnisko darbu institūtos un muzejos.
– Tagad ir daudz visādu institūtu. Kas nosaka LU institūtu zinātnisko politiku, kas tur ieceļ direktorus?
– Varu teikt tikai par LU Latvijas vēstures institūtu (LVI), bet, domāju, modelis institūtiem LU aģentūrām ir viens. Direktoru LVI ievēl institūta zinātniskā padome, tātad pats institūts. Direktoru pēc tam apstiprina LU senāts. Kādā virzienā strādāt, to jau nosaka institūts pats un lielā mērā pieejamais finansējums.
– Dzirdēts par tāda sociālās atmiņas pētniecības centra dibināšanu.
– Pie tā strādā LU Sociālo zinātņu fakultātē (SZF), un, cik zinu, oficiāli tas vēl nav nodibināts. To veido pilnīgi no jauna, un šī centra pamatā ir pētnieku grupa ar profesori, vēsturnieci Vitu Zelči priekšgalā. Centrs būs SZF struktūrvienība.
– Šis centrs asociējas ar vēsturi, bet rodas iespaids, ka ir vēlme akadēmisko vēsturi it kā konfrontēt ar kādu “sociālo atmiņu” un to padarīt par “īsto” iepretim skolās mācītajai “oficiālajai” vēsturei. Iznāk tā: pie jums strādā tie “oficiālie” – profesori Inesis Feldmanis, Aivars Stranga, Antonijs Zunda, bet sociālās atmiņas vēsturnieki savukārt strādā citā fakultātē. Sanāk, ka piederība fakultātei veido arī skatu uz vēstures lietām.
– No vienas puses, man ir prieks, ka būs tāda atsevišķa struktūra, kas nodarbosies ar sociālo atmiņu.
Eiropā jau kopš 80. gadiem ir vesels sociālās atmiņas pētniecības bums. Ir arī mēģinājumi, izmantojot atmiņu un pieredzes veidošanos sabiedrībā, skatīties, kā tas ietekmē materiālo kultūru, kolektīvo pašuztveri.
Tiktāl tas nekādā veidā nekonfrontē ar akadēmisko vēsturi. Tomēr sociālās atmiņas pētniecība ir izteikti starpdisciplināra – tajā ietilpst socioloģija, psiholoģija, kultūrantropoloģija un vēl kādas desmit jomas. Ne visi vēsturnieki ar tām strādā ikdienā. Protams, mēs atbalstītu sadarbību ar sociālās atmiņas pētniecības centru.
– Tauta var redzēt citādi nekā akadēmiķi, bet vai tur nav viena bīstama lieta: kad tiek runāts par dažādiem uzskatiem, dažādiem pieņēmumiem, var aiziet līdz tam, ka ir “tāda” vēsture un “šitāda” vēsture. Un tad jau akadēmiskā viendabība vairs neder un vairs nevar politiski runāt par vienādu Latvijas vēstures uztveri! Zināmas aprindas būs ļoti apmierinātas.
– Personīgās atmiņas ir ļoti subjektīvs vēstures avots. Kā zināms, mēs paši mēdzam izvēlēties, ko atcerēties un ko ne. Bet tagad ir ļoti populāra antropoloģiska pieeja, kad caur konkrētas personas dzīvesstāstu parāda laikmeta dramatismu. To izmanto arī Timotijs Snaiderss “Asinszemēs”. Protams, tas jālieto kopā ar lielo statistiku, vēsturiskajiem procesiem. Ja to tā dara, man tas šķiet ļoti simpātiski. Ikvienam vēsturniekam droši vien ir savi politiskie uzskati, un noteikti mūsdienās ir kādi brīži, kādi zīmīgi datumi, kad vēsturniekam sabiedrībai kas jāsaka. Vai vēsturniekam jāreaģē uz visu, kas uzrakstīts kā Jāņa Urbanoviča, Jura Paidera un Igora Jurgena “Nākotnes melnrakstu” gadījumā? Tas ir divdabīgs jautājums. Grāmatnīcu plaukti pilni apcerējumu par Latvijas vēsturi. Bet mūsu sabiedrība tomēr ir pietiekami izglītota, lai atšķirtu kvalitatīvu lasāmvielu no iedomātas vai pasūtītas vēstures. Droši vien kvalificētu vēsturnieku reakcijai būtu jānāk tad, kad kaut kas plašāk izskan sabiedrībā. “Nākotnes melnraksti” Valtera un Rapas grāmatnīcā ir pirmajā vietā pārdošanā, taču es nezinu nevienu LVI izdevumu cietos vākos labā poligrāfijā, kas maksātu Ls 4,90! Pamatīgi pētījumi maksā astoņus, desmit, pat 20 latus! Protams, “Melnrakstu” popularitāti nosaka cena, taču pie tādas publikas atsaucības šis droši vien ir gadījums, kad vēsturniekiem būtu savs vārds jāsaka, un tāpēc jūnija vidū fakultātē paredzēta publiska diskusija par šo izdevumu.
– Teicāt, ka fakultātē studē ap 400 studentu. Cik no viņiem pēc tam paliek vēsturē?
– Vēstures zinātnē nepaliek daudzi, jo iespējas šajā jomā strādāt štata vietās ir ierobežotas. Latvijā nav lielu iespēju īstenot zinātnisku darbību, balstoties uz fondu, privāto uzņēmumu vai mecenātu atbalstu. Šādas tradīcijas pie mums tikai sāk veidoties. Nepietiek ar to, ka vēsture fascinē, cilvēkam taču vajag arī iztikai, tātad jāsaņem vismaz kaut kāds atalgojums. Ir diezgan liels daudzums “svētdienas vēsturnieku”, tas ir, tādu, kam vēsture ir hobijs, bet maizi dod kas cits.
– Un kur ierindosiet tādus kā Andris Tomašūns un Indulis Ķēniņš?
– Viņi ir skolotāji. Arī skolotājs var būt vēsturnieks. Nozīmīga daļa mūsu fakultātes beidzēju paliek skolās.
Vēsturnieks, no vienas puses, ir profesija, no otras – tas veido skatu uz dzīvi kopumā. Tas, ko dod fakultāte, ir zināšanas un reizē iemaņas domāt, analizēt, salīdzināt. Iemaņas strādāt ar informāciju mūsdienās ir ārkārtīgi svarīgas.
Daudzi vēsturnieki strādā ministrijās, ir žurnālisti. Tas, ka maz paliek strādāt vēstures zinātnē, savā ziņā pat ir normāli. Patiesībā tas ir atlases process.
– Vai jūs zināt, ko valsts no vēsturniekiem grib?
– Augstvērtīgas, kvalitatīvas studijas. Valsts savu attieksmi jau zināmā mērā pauž ar to, ka dod budžeta dotāciju studentiem, kas nāk uz LU Vēstures un filozofijas fakultāti. Par valsts līdzekļiem pie mums studē aptuveni 75%. Mums katru gadu pirmajā kursā ir 50 budžeta vietas vēsturniekiem un 20 filozofiem. Tas veido studētāju kodolu. Pirms dažiem gadiem maksas studētāju bija apmēram tikpat daudz, cik budžetnieku, tagad pašfinansētāju skaits ir ievērojami sarucis. Taču gribu uzsvērt, ka studiju programmu starptautiskajā izvērtēšanas procesā fakultātes īstenotās programmas ir atzītas par ilgtspējīgām; iekļautas pirmajā – augstākajā – programmu grupā. Vēsture Latvijā patlaban ir neskaidrā situācijā. Kad atjaunojām valstiskumu, tā bija ļoti populāra. Šobrīd tas, ko sabiedrība vēlas no vēstures, nav īsti definēts. Vēsture nav sava, kā saka, PR. Vēsture, protams, ir akadēmiska zinātne, bet, no otras puses, tā ir nacionāla zinātne, daļa valsts identitātes. Tāpēc vieta, kur valsts un sabiedrība saskaras ar zinātni, ir jāsabalansē.
– Jūs apmierina studētgribētāju pieplūdes tempi?
– Kā dekāns, bez šaubām, vēlētos vairāk studentu, bet valsts jau tāpat maksās tikai par to pašu noteikto studiju vietu skaitu. Pieļauju, ka šajos ekonomiskajos apstākļos ir daudz tādu, kas grib, bet vienkārši nevar atļauties studēt. Ņemot vērā, ka, samazinoties vidusskolēnu skaitam, mazinās arī potenciālo studētāju skaits.
Rudenī atjaunosim Jauno vēsturnieku skolu. Tas nozīmē, ka vidusskolēni, kam interesē vēsture, reizi mēnesī nāks uz fakultāti un iegūs plašāku priekšstatu par kādu noteiktu tematu. Tā ir iepazīšanās ar fakultāti, mācībspēkiem, un reizē vēstures ideja tiek nesta plašākā sabiedrībā.
– Vai nav tā, ka jūsu pašu fakultātes cilvēki nespēj radīt interesi par vēsturi? Skolotāji var šo interesi skolēnos radīt un var arī nokaut.
– Ja reiz cilvēks jau strādā par vēstures skolotāju, tad viņam tā lieta tomēr patīk. Skolotāji ir ļoti aktīvi – kaut vai Vēstures skolotāju biedrība. Tas, kas jādara, ir jāaktivizē sadarbība starp vēstures zinātniekiem un vēstures skolotājiem. Tā nav jauna ideja, tāpat kā doma par populārajiem vēstures izdevumiem. Ir profesori un akadēmiķi, kas raksta strikti zinātnisku vēsturi, monogrāfijas un publikācijas, ko tomēr lasa samērā mazs lasītāju skaits. Un tad ir tie, kas mēģina iepazīstināt sabiedrību ar vēsturi, padarot to populārāku, taču balstoties zinātniskajos principos. Arī skolu mācību grāmatas taču balstās “sausajos” zinātniskajos pētījumos.
– Tātad valsts dod vēsturniekiem pietiekami un tiem tikai atliek gādāt pašiem par sevi? Un kā ar mācībspēku algām? Tās ir pietiekamas?
– Neesmu dzirdējis, ka kāds gatavotos iet prom no darba fakultātē. Neskatoties uz to, ka samazinās studentu skaits un pašas fakultātes ieņēmumi, mācībspēku kodols mums palicis tāds pats kā pēdējos gados. Mācībspēku ieņēmumi gan krītas, jo samazinās pieprasījums pēc docējamiem kursiem. Tādos apstākļos varam veltīt vairāk laika zinātniskajai darbībai. Kolēģi darbojas zinātniskos projektos, ieņem amatus un veiksmīgi savieno to ar studentu mācīšanu. Bet tas, kā viņi to dara, jau ir atkarīgs no katra konkrētā vēsturnieka. Mēs nekādus šķēršļus viņiem neliekam.
– Vai jums no valsts vajag tikai naudu vai arī vēl ko citu, kādu attieksmi, noformulētas vēlmes?
– Redziet, ja jūs man tagad jautāsiet, vai fakultātei ir kāda vīzija nākamajiem desmit piecpadsmit gadiem, tad man ar nožēlu jāsaka, ka nav. Mēs patlaban tomēr esam aizņemti ar šā brīža aktualitātēm. Uz trim gadiem prognozēt vēl var, bet tālāk gan ne. Lielāks finansiāls atbalsts būtu vēlams noteikti, jo tas nepieciešams zinātniskās pētniecības attīstīšanai. Šobrīd mums atsevišķi Latvijas vēstures pētniecības virzieni ir pārstāvēti ļoti vāji. Piemēram, 16. – 17. gadsimtu pēta labi ja divi pētnieki. Pēdējos pārdesmit gados ir aizstāvēti tikai divi doktora darbi Livonijas vēsturē! Ar to ir stipri par maz. Otrs virziens būtu padarīt plašāku sabiedriski nozīmīgo jautājumu pētniecību – tajā skaitā Pirmo pasaules karu, Latvijas valsts dibināšanu, pēckara posmu.
