Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. aprīlis, 2015
Drukāt

Aprūpes centrs – iestāde vai mājas? (3)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

"Spārītes" iemītnieces bieži pulcējas mājīgajā viesistabā.

Uzturēšanos ilgstošas sociālās aprūpes iestādēs valsts patlaban apmaksā pieciem tūkstošiem personu ar garīga rakstura traucējumiem.

“Esmu jūrmalniece un šeit dzīvoju septiņus, bet mana draudzene – jau piecpadsmit gadu. Visu darām kā savās mājās – pašas mainām veļu, tīrām tualeti, dušas telpas, ejam pakaļ zālēm,” stāsta viena no “Spārītes” iemītniecēm. Arī mājas nosaukumu izdomājušas pašas. Otru Veselības un sociālās aprūpes centra “Sloka” māju jeb korpusu, kurā mitinās personas ar smagākiem garīga rakstura traucējumiem, sauc “Paspārne”. Abi vārdi skan līdzīgi un patīk gan aprūpes centra darbiniekiem, gan pašiem aprūpējamiem.

Gan ārstē, gan aprūpē

“Rindas uz iekļūšanu aprūpes centros ir ļoti garas. Uz to šobrīd gaida ap pieci seši simti cilvēku no visas Latvijas. Ir arī maksas klienti, jo daudzi strādājošie vēlas, lai tuvinieks, kas cieš no garīga rakstura traucējumiem, būtu aprūpēts un pieskatīts. Ir arī pašvaldības, kas piemaksā par saviem iedzīvotājiem,” stāsta centra vadītājs Aivars Smagars.

Savulaik Slokas slimnīca izvairījās no likvidācijas, pārtopot par veselības un sociālās aprūpes centru un atrodot savu nišu: darbību pārorientēja uz ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu personām ar garīga rakstura traucējumiem. Tā kā slimnīcas teritorija ir liela, ar vairākiem korpusiem, tajā vietu raduši gan divi pansionāti (“Slokā” ir arī veco ļaužu pansionāts ar 25 vietām, kas atrodas Jūrmalas domes pakļautībā), gan dienas centrs, gan ambulatorās un stacionārās veselības aprūpes, gan medicīniskās rehabilitācijas nodaļas. Stacionāros pakalpojumus iedzīvotājiem gan neapmaksā valsts, bet Jūrmalas pašvaldība, nosakot simbolisku pacienta līdzmaksājumu, 2,85 eiro dienā. Tas ļāvis nodrošināt darbu 106 medicīnas darbiniekiem un sociālajiem aprūpētājiem. Daļa ārstu un māsiņas šeit strādā jau vairāk nekā 40 gadu.

“Esam pierādījuši, ka veselības un sociālā aprūpe kopā ir ideāls variants. Ja kāds iemītnieks saslimst, ārsts ierodas pie viņa, turpat veic arī dažādas procedūras. Cilvēks nav jāņem laukā no aprūpes centra, lai vestu uz slimnīcu, jo viss ir uz vietas. Uzskatu, ka mūsu aprūpes centrs ir medicīnisks, jo iemītnieki paralēli tiek arī ārstēti,” uzsver A. Smagars. Turklāt svarīgi, ka “Slokā” ir arī psihiatrs, kas rūpējas par iemītniekiem, tādēļ garīgo slimību saasinājumi, kad kāds no centra iemītniekiem jāievieto psihoneiroloģiskajā klīnikā, gadās ļoti reti.

Jūrmalas pašvaldība iecerējusi ieguldīt 6,5 miljonus latu veselības un sociālās aprūpes centra “Sloka” pansionāta attīstībai, rekonstruējot vai nojaucot daļu ēku un izbūvējot jaunu namu, kurā kopumā varētu izmitināt ap 200 klientu. Pēc A. Smagara teiktā, tad Jūrmalā būtu lielākais ilgstošās sociālās aprūpes un rehabilitācijas centrs, viens no modernākajiem Eiropā. Plānots, ka tā celtniecība varētu sākties jau 2016. gadā.

Ministrijai citi plāni

“Paplašināt savu darbību droši vien nebūtu vērts, jo klientu skaits ilgstošās sociālās aprūpes iestādēs samazināsies,” prognozē Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktore Danute Jasjko, piebilstot, ka šobrīd līgums par valsts apmaksātu aprūpes pakalpojumu sniegšanu personām ar garīga rakstura traucējumiem ar līgumorganizācijām, tajā skaitā VSAC “Sloka”, noslēgts tikai līdz 2016. gadam. Jārēķinās, ka valsts turpmāk apmaksās šos pakalpojumus arvien mazākam personu lokam. Saskaņā ar deinstitucionalizācijas plānu līdz 2020. gadam tiks slēgtas arī trīs valsts ilgstošās aprūpes iestādes, bet ap 700 personu ar garīga rakstura traucējumiem – pakāpeniski reintegrēti sabiedrībā, vēl 1000 – stingrāku uzņemšanas noteikumu dēļ nenonāks ilgstošas aprūpes iestādēs.

“Dzīve institūcijā nav laba prakse, pieredze un iespēja tiem cilvēkiem, kas tur atrodas. Pirmkārt, viņi ir izolēti no sabiedrības, otrkārt, viņiem nav pietiekamas kontroles pār savu dzīvi, jo tā pakārtota dzīvei iestādē. Cilvēki, kas tur atrodas, bieži pat nezina par savām iespējām,” skaidro speciāliste. Tā vietā personām ar garīga rakstura traucējumiem būs jānodrošina iespēja nepieciešamos sociālās aprūpes vai rehabilitācijas pakalpojumus saņemt savā dzīvesvietā, tas ir, pašvaldības teritorijā. Aprēķināts, ka sabiedrībā balstītu pakalpojumu, piemēram, grupu dzīvokļu, dienas centru, darbnīcu izmaksas nebūs lielākas par tām, ko valsts šobrīd tērē, lai personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošinātu dzīvi pansionātā. Līdz 2020. gadam tos segs no Eiropas Savienības fonda, bet vēlāk – no valsts budžeta līdzekļiem. Tā kā no valsts budžeta viedokļa būtu nelietderīgi finansēt gan sabiedrībā balstītus pakalpojumus, gan ilgstošās sociālās aprūpes centrus, tālākā nākotnē to skaits saruks vēl vairāk.

Tomēr veselības un sociālās aprūpes centra “Sloka” izveidotais modelis raisa pamatotas šaubas par to, vai ministrijas īstenotais plāns tik tiešām domāts, lai uzlabotu dzīvi cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Piemēram, “Spārītē” šie ļaudis jau tagad dzīvo kā grupu dzīvoklī. Katrā istabiņā savs televizors, koplietošanā – arī dators. Ikdiena paiet, veicot dažādus mājas darbus, apmeklējot mākslas terapijas nodarbības, kurās var zīmēt un veidot, bet piektdienās mājas iemītnieces kopā ar sociālo darbinieci mācās cept pankūkas ar biezpiena pildījumu, kēksus un daudz ko citu. Sociālā darbiniece arī atgādina, ka jāiedzer zāles, lai ar fizisko un garīgo veselību viss būtu kārtībā. Vai, atgriežoties sabiedrībā, kur bieži vien nav ne draugu, ne paziņu, tik tiešām būs labāka dzīve? Vai šie cilvēki spēs sevi apgādāt, nenonāks nelabvēlīgā ietekmē, netiks izmantoti vai apkrāpti? Jau tagad sociālās aprūpes centrus ik gadu atstāj ap 80 personu ar garīga rakstura traucējumiem. Diemžēl viņu turpmākajam liktenim neviens neseko. To vajadzētu darīt, jo tad varētu saprast, kā tad patiešām būtu labāk viņiem pašiem, nevis budžeta līdzekļu dalītājiem vai sabiedrībai.

UZZIŅA

 Pēc Slimību profilakses un kontroles datiem, Latvijā reģistrēti 83 000 pacientu ar psihiskiem un uzvedības traucējumiem, no tiem ilgstošās aprūpes iestādēs atrodas 6,6% jeb 5500.

 No ilgstošās aprūpes iestāžu iemītniekiem 40% ir personas ar garīgo atpalicību, 38% – ar šizofrēniju, 19% – ar demenci, 3% – ar citām diagnozēm.

 Tikai 22% nepieciešama diennakts aprūpe. Pēc speciālistu atzinuma, 10% spēj dzīvot sabiedrībā bez papildu atbalsta, pārējie – ar lielāku vai mazāku palīdzību.

 Pašlaik ilgstošu sociālo aprūpi personām ar garīga rakstura traucējumiem nodrošina 30 valsts sociālās aprūpes centros un 13 centros, kas noslēguši līgumus par ilgstošu sociālo aprūpi.

 Vidēja lieluma aprūpes iestādē Latvijā mīt ap 90 klientu, strādā 50 – 60 darbinieki.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Vai tiešā nevienai tiesibsargājošai iestādei neienāk prātā pārbaudit tās šausmas, kuras izskan šais komentaros, arī par dzīvokļiem un vabūt mājām. Vabūt arī kāds mājas īpašnieks arī ir nepieskaitams.Ļoti aktīva darbiniece ir Danuta.Nez cik pansionātu iemītnieku dzīvokļus viņa ir piesavinājusies?

  2. tikai ne uz vietu, kuru kūrē AIVARS SMAGARS.
    Āzis par dārznieku. Vai vēl nepietiek dzīvokļu????

  3. Tādi sociālās aprūpes centri būtu jāplāno ar daļēju valsts atbalstu, saskaņotu ar šo aprūpējamo faktiskām darba spējām, varbūt lauku rajonos, kur tādam centram ir arī zeme, kuras apstrādāšanā var piedalīties arī paši aprūpējamie, izaudzējot savai patērēšanai pārtiku, protams ne visu, bet daļēju un darbojoties arī kādās citās pašizveidotās ražotnēs, tā esot ne tikai patērētāji, bet arī ražotāji, un tā uzlabojot arī šo daļēji pašaprūpējošos pašapziņu, veidojot viņos patstāvību un darba iemaņas un mīlestību.

Draugiem Facebook Twitter Google+