Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
21. janvāris, 2013
Drukāt

Atšķirīgas nācijas, kopīgs mērķis

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Šajās dienās Berlīnē un Parīzē svin 1963. gada 22. janvārī noslēgtā Francijas un Vācijas sadarbības līguma jeb Elizejas līguma piecdesmito jubileju. Taču šī vienošanās bija vēsturiski nozīmīga visai Eiropai.


Jubileja ir saistīta arī ar divu ļoti ievērojamu cilvēku vārdiem, jo Elizejas līgumu parakstīja Šarls de Golls un Konrāds Adenauers, kuri iemieso veselu ēru katrs savas valsts vēsturē. De Golls joprojām ir ļoti daudzu Francijas pilsoņu elks un, kā pieņemts teikt, kulta figūra. Adenauers Vācijā tik lielu pielūgsmi nebauda varbūt tā iemesla dēļ, ka mūsdienās vācieši izvairās celt pjedestālus jelkādam politiķim. Kaut gan VFR pirmā federālā kanclera (1949 – 1963) loma Vācijas atdzimšanā ir nenoliedzama. Adenauera konservatīvie un principiālie uzskati bija izpaudušies jau krietni agrāk, piemēram, tālajā 1919. gadā, kad viņš pretojās no Krievijas eksportētās “padomju varas” ieviešanai dzimtajā Ķelnē, un tāpat vēlāk nacistu valdīšanas laikā, kad Adenauers līdzīgi citiem Veimāras Republikai uzticību saglabājušajiem tika nomests no amatiem un represēts. Pēc Trešā reiha krišanas viņš iesaistījās ne tikai jaunās Rietumvācijas valsts, bet arī kristīgi demokrātiskās partijas veidošanā, un tieši šīs partijas politika noteica VFR iekļaušanos Eiropas Kopienā un virzību uz iestāšanos Ziemeļatlantijas līguma organizācijā, kas nozīmēja arī jaunu bruņoto spēku jeb Bundesvēra pakāpenisku radīšanu. Elizejas līguma slēgšanas brīdī vienotās Eiropas pamatakmeņi jau bija ielikti, taču starp Parīzi un toreizējo Bonnu pastāvēja diezgan dziļas domstarpības, kādai tai vajadzētu būt. De Golls iestājās par “emancipētu”, no ASV iespējami neatkarīgāku Eiropu un uzskatīja, ka arī briti jātur tālāk no kontinentālās Eiropas darīšanām. Adenauers gluži pretēji uzsvēra Eiropas un ASV ciešo saišu nepieciešamību.

Līgums domstarpības neatrisināja, tomēr abi valstsvīri apzinājās, ka galvenais nav atšķirīgais, bet kopīgais, un, ja Francija un Vācija pārāk iegrims savstarpējos strīdos, Eiropas attīstības “motors” vienkārši pārstās darboties.

Vāciešu un franču attiecības nospieda vēl kas smagāks, proti, atmiņas, kurās, runājot tikai par nosacīti nesenu pagātni, vēl saglabājās pat attālās atskaņas no Francijas–Prūsijas kara (1870 – 1871) un, protams, Pirmajā pasaules karā un Otrajā pasaules karā pieredzētais. Tāpēc pati būtiskākā sadaļa Elizejas līgumā, kas aptver dažādas jomas, ieskaitot ārpolitiku un aizsardzību, iespējams, ir sadaļa par sadarbību izglītībā un kopīgas jaunatnes apmaiņas programmas īstenošanu. Šodien par līguma lielāko nopelnu uzskata tieši daudzos pilsoniskās sabiedrības aprindās iedibinātos kontaktus, kas palīdzēja kādreizējiem “mūžīgajiem ienaidniekiem” kļūt par likteņa biedriem. Daudzas Francijas un Vācijas mācību iestādes, pilsētas un reģionus nu vieno ilglaicīgi sadraudzības sakari. Skolās 22. janvāris tiek īpaši atzīmēts kā Francijas un Vācijas diena. Abu valstu izveidotais kultūrai veltītais televīzijas kanāls “ARTE” ir pazīstams arī ārpus Eiropas. Skaidrs, ka tik atšķirīgu nāciju tuvināšanās nebūtu panākta bez kaimiņattiecību vēstures pārvētīšanas, bet tā varēja balstīties tikai un vienīgi uz mūsdienu demokrātisko vērtību mērauklām.

Tādējādi Elizejas vienošanās simboliskais svars ir krietni lielāks par politisko. Adenauera un de Golla laika nesaskaņas nav nekur pazudušas. Toties viņi iedarbināja un viņu pēcteči pilnveidoja to pārvarēšanas jeb kompromisu meklēšanas mehānismus, kas, var sacīt, darbojas nepārtraukti, piemēram, valdību vai cita līmeņa regulāru divpusēju sanāksmju formā. Aplēsts, ka 80. gados, kad arī brieda Eiropai kritiski satricinājumi, Helmūts Kols un Fransuā Miterāns līdz Berlīnes mūra krišanai esot tikušies apmēram septiņdesmit piecas reizes.

Kopš tagadējā Francijas prezidenta Fransuā Olanda stāšanās amatā viņš jau paguvis klātienē apspriesties ar Angelu Merkeli reizes piecpadsmit. Jo Vācijas un Francijas viedokļu saskaņošana ir neizbēgams nosacījums, lai Eiropas Savienībā kaut kas virzītos uz priekšu. Kaut arī šodienas izšķirošo lēmumu pieņemšanas centrs ir Berlīne.

Francijas un Vācijas sarežģītās attiecības ir filozofijas “pretstatu vienības un cīņas likuma” izpausme politikā, kas nosaka gan ES sasniegumus, gan neveiksmes un krīzes. Abas vecās “Eiropas lokomotīves” joprojām ir neaizstājamas, taču arvien skaidrāk kļūst redzams, ka ar tām vien nepietiek. Tāpēc pārējiem nav jābūt Eiropas lielvaru politikas pasīviem vērotājiem vai tikai patērētājiem, bet drīzāk līdzveidotājiem. Varbūt arī baltiešiem nāktos ielāgot pirms pusgadsimta Elizejas pilī slēgtās vienošanās mācību – ar Eiropas ideju saistītās intereses saveda cieši kopā nācijas, kuras vēsture bija sanaidojusi. Turpretī Baltijas valstīm tā likusi sadraudzēties, un tikai no mums pašiem atkarīgs, vai spējam šo priekšrocību izmantot.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+