Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
17. janvāris, 2013
Drukāt

Baltijas sadarbības tukšais trauks

Foto - LETAFoto - LETA

Janvāra kā ārpolitikas izvērtēšanas laika atskaites punkts vēsturē ir valsts pastāvēšanas pirmsākumos izvērstās diplomātiskās cīņas par Latvijas starptautisko atzīšanu un uzņemšanu Tautu Savienībā.

 

Tas tika panākts par spīti līdzekļu un pieredzes trūkumam, kad jaunās valsts pārstāvji varēja paļauties vienīgi uz sevi un uz veiksmi. Tagad ir cita situācija un iespējas, kas arī nav neierobežotas, bet tāpēc vēl jo svarīgāk, kā tās izmanto.

Piemēram, Baltijas valstu kopīgo projektu īstenošanā. Visdažādākās ieceres pastāv kopš… 1920. gada Bulduru konferences. Toreiz uz papīra palika ne vien militārā konvencija, bet arī, piemēram, nodomi par dzelzceļa un pasta sakaru sistēmu unificēšanu, par sadarbību kuģniecībā, par fiskālās politikas koordinēšanu un vēl dažādu līgumu projekti. Nu jau mūsdienu laikmetā – 1998. gadā izdotajā rakstu krājumā “Baltijas valstis likteņgriežos” igauņu izcelsmes Vācijas profesors Heins Rebass secināja: “Baltijas sadarbības trauku labākajā gadījumā var uzskatīt kā piepildītu par vienu desmitdaļu.” Un šodien var sacīt to pašu – Eiropas Savienības fondu pieejamība nav diez ko līdzējusi “trauka” pildīšanā. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs gada sākumā BNS apgalvoja, ka noteiktās jomās (enerģētika un transports) “mēs reģionāli būsim daudz konkurētspējīgāki kopā, nevis katrs peroties pa saviem krūmiem”.

Savukārt zināmās citās jomās baltiešu sadarbošanās izredzes, viņaprāt, ir apšaubāmas, jo “mēs esam diezgan līdzīgi un līdz ar to ekonomiskā ziņā konkurenti”, taču “tas ir normāli, un neskatīsimies uz to visu tikai emocionālā plāksnē par trim Baltijas māsām, kas ir izcīnījušas neatkarību, un tāpēc tām arī turpmāk visur jāturas kopā”.

Ja nu visu mēra vienīgi ar konkurētspējas vai savstarpējās konkurēšanas mērauklām, tad būtu lietderīgi iepazīties ar nelielo Rietumeiropas valstu – to, kuras ir kaimiņvalstis, – pieredzi, un tā nepavisam neliecina, ka ārēju investīciju piesaistīšana vienai nozīmē zaudējumus citai. Drīzāk gluži pretēji, protams, ja ekonomiskās intereses pienācīgi saskaņo un ja pastāv nepieciešamā infrastruktūra un zināma reģionāla solidaritāte. Baltiešu ārlietu ministri varētu par to izvaicāt savus Beniluksa kolēģus, ar kuriem kopā rīko ikgadējās “trīs plus trīs” sanāksmes par nelielo valstu lomu starptautiskajā politikā. Varbūt pats galvenais, kas neprasa īpašus papildu izdevumus, ir pieminētā reģionālā solidaritāte, ko vajadzētu iemiesot Baltijas Padomei ar visiem tās parlamentu (Baltijas Asambleja) un valdību (Baltijas Ministru padome) sadarbības līmeņiem, kuros arī jāvirza uz priekšu stratēģiski svarīgie projekti.

Reģionālo saišu nostiprināšana notiek arī citviet Eiropā. Politiski atgūstas mums pagātnes pieredzes ziņā tuvo Višegradas valstu grupa – Polija, Ungārija, Čehija un Slovākija, kuras izstrādājušas jaunu sadarbības programmu. Centrāleiropieši ir sapratuši, ka reģionālos sakarus nevar aizstāt ar, piemēram, katras atsevišķas valsts tuvināšanos Vācijai, kaut tā arvien paliek svarīgākais partneris. Reģionālā sadarbība nenozīmē reģionālu savrupību.

Visu, protams, var uzlūkot dažādi, arī, kā teicis mūsu ministrs Rinkēvičs, “emocionālā plāksnē”. Bet vēsture un sevišķi Baltijas valstu vēsture liecina, ka tādam skatījumam reizēm mēdz būt izšķiroša nozīme.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+