Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Svarīgs komponents sadzīvošanai ar bēgļiem nav vis ādas krāsa, bet dzīvesveids 20


Sīriešu bēgļi izlaužas caur žogu Turcijas un Sīrijas pierobežā. Turcija pagājšnedēļ paziņojusi, ka ieviesīs pasākumus, lai ierobežotu bēgļu plūsmu.
Sīriešu bēgļi izlaužas caur žogu Turcijas un Sīrijas pierobežā. Turcija pagājšnedēļ paziņojusi, ka ieviesīs pasākumus, lai ierobežotu bēgļu plūsmu.
Foto – AFP/LETA

No ANO bēgļu aģentūras pārskata izriet, ka pasaulē 60 miljoniem cilvēku nācies pamest dzimtās vietas. Bēg no posta, bēg no kara, bēg no haosa. Kur viņi liksies? Kas viņus gaida? Tā ir samilzusi problēma, kuras dažādos aspektus nevar mērīt ar vienu olekti. Problēma ir, kā pēdējā laikā pieņemts teikt, daudzšķautņaina un neviennozīmīga.

Tātad – 60 miljoni: gandrīz 20 miljoni bija spiesti pamest dzimto zemi, 38 miljoni savas zemes robežās bija spiesti mainīt dzīvesvietu, un 1,8 miljoni kļuva par “patvēruma lūdzējiem”.

[wrapintext]

[/wrapintext]

“Visnelaimīgākā tauta un zeme” – tie ir Raiņa vārdi skumjās par armēņu genocīdu. Tagad tas pats būtu sakāms par Sīriju, kur pirms trīs gadiem diktatora Bašara Asada “dzelžainais papēdis” slāpēja jebkurus protestus un kur šaušalīgā pilsoņkara gaitā 6,7 miljoni šīs valsts iedzīvotāju zaudēja savus mājokļus un devās meklēt pajumti “pašu” (!) zemē, kamēr gandrīz četri miljoni bija spiesti bēgt, kur pagadās, lielākoties uz Turciju, Jordāniju un Libānu. Turcija ar tās 80 miljoniem iedzīvotāju uzņēma pusotra miljona bēgļu, bet gandrīz nepanesams slogs, uzņemot bēgļus no Sīrijas, gulstas uz Jordāniju un īpaši Libānu, kur četriem miljoniem vietējo nācās dot pajumti vairāk nekā miljonam bēgļu no Sīrijas.

Te nu atļaušos gaužām subjektīvu atkāpi. Visā šajā bēgļu problēmā svarīgs komponents nav vis ādas krāsa, bet dzīvesveids, priekšstats par sievietes lomu ģimenē, kas bieži vien sakņojas reliģijā. Tagad, kad Vidusjūrā slīkst nelaimīgie “laivu bēgļi” no t. s. Melnās Āfrikas, nāk prātā divas citas laivu bēgļu sāgas. 1944. gada rudenī daudzi latvieši laivās devās no Kurzemes uz Zviedriju, glābdamies no Baigā gada atkārtojuma. Zviedri viņus uzņēma, un latvju bēgļiem viņā krastā nekas nebija biedējošs vai svešs: tas pats dzīvesveids, ziemeļnieciska nosvērtība, ainava visumā ierasta, var pat pieminēt “protestantisko darba ētiku”. Atlika vienīgi apgūt zviedru valodu, kas nesagādāja grūtības. Tas bija 1944. gada rudenī. Bet ceļinieks, kas tagad, 2015. gada vasarā, ierodas Stokholmā, tiek brīdināts nespert kāju tajos Zviedrijas metropoles kvartālos, kur mīt patvēruma ieguvēji no Marokas un Lībijas, Somālijas un Jemenas – tie ir noziedzības perēkļi, tur valda šariats – islāma kanons, kur neprecēta sieviete nedrīkst parādīties uz ielas, ja to nepavada tēvs vai brālis.

Cits piemērs: pēc 1975. gada, kad visa Vjetnama nokļuva Ho Ši Mina komunistu varā, tūkstošiem bēgļu laivu šķērsoja Kluso okeānu, cerot nokļūt “kaut kur brīvajā pasaulē”. Daudzi ceļā noslīka, bet vairākums atrada pajumti, īpaši Savienotajās Valstīs, kur viņi itin veiksmīgi integrējās. Lieta tā, ka viņu dzīvesveidu bija ietekmējis budisms, konfuciānisms, senču kults un daļēji kristiānisms, un viņu adaptācija nesagādāja nekādas problēmas.

Jāņem vērā, ka nebeidzamā Sīrijas bēgļu straume, sasniedzot Turciju, Jordāniju vai Libānu, nokļūst “savā vidē” – ne tikai dzīvesveids un priekšstats par ģimeni, visumā arī klimats un daba ir līdzīgi – tāpat kā, teiksim, ēdienkarte.

Kā zināms, Eiropas Savienība nupat pieņēmusi lēmumu par bēgļu uzņemšanas un izvietošanas kvotām, sadalot tos proporcionāli katras ES dalībvalsts iedzīvotāju skaitam un ekonomikas potenciālam. Latvijai esot paredzēta “saudzīga” kvota – ap septiņiem simtiem. Iemācīt tos runāt latviski un kaut kā pielāgoties mītnes zemes dzīvesveidam – to jau varētu, ja vien tas būtu izņēmums, ievērojot radušos situāciju…

Ar dziļu nožēlu un skumjām nākas konstatēt, ka pār t. s. Melno Āfriku, kas plešas no Sahāras tuksneša līdz Labās Cerības ragam, gulstas kaut kāds likteņa lāsts, īpaši šī kontinenta vidienē, Kongo upes baseinā, kur nav tādas valsts, kur neplosītos ārkārtīgi nežēlīgi dažādo cilšu un klanu konflikti, kur ikdiena ir masu slepkavības un izvarošanas. Pat Dienvidāfrikā, kur 1994. gadā tika darīts gals kaunpilnajam aparteīdam, leģendārā Nelsona Mandelas pēcteča Džeikoba Zumas valdība ir viscaur korumpēta un nespēj tikt galā ar noziedzību, kas tur plosās, pārsniedzot Ginesa rekordus.

Un noslēgumā – intriģējoša ziņa no Vācijas, kur kādā Saksijas mazpilsētā Freitālē, netālu no Drēzdenes, vietējie iedzīvotāji nikni protestēja pret dažu desmitu Āfrikas bēgļu izvietošanu bijušajā viesnīcā. Bļaujot “Kriminelle Auslander, raus, raus, raus!” (“Noziedzīgie ārzemnieki, prom, prom, prom!”), viņi vicināja dīvainu karogu, kur bija pamīšus redzamas Vācijas un Krievijas krāsas – melnsarkanzeltains un baltzilisarkans, un tika pacelts plakāts ar uzrakstu:”Keinen Krieg mit Russland” (“Nē – karam ar Krieviju”). Tas notika netālu no Drēzdenes, kur Vladimirs Putins savulaik bija KGB rezidents…

(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)

LA.lv