Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. marts, 2013
Drukāt

Dita Krenberga: jāseko sirdsbalsij!

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Šķiet, mums kaut kā mazliet pietrūktu, ja dzīvotu citā laikmetā vai zemē, kur nebūtu dzirdējuši DITAS KRENBERGAS flautu skanam. Vai nebūtu sajutuši viņas gaišumu un starojumu. Priecīgā solī dodos uz Lielo ģildi, lai pirms dzimšanas dienas mākslinieci iztaujātu ne tikai par mūziku, bet arī kinolomām, par to, kā aug meitiņa Marta un galu galā par jauno rododendru šķirni ‘Dita Krenberga’…


 

Dzidrā skaņa

– Par flautista misiju domājot, ienāca prātā – ja reiz elpa ir dzīvība, tad jau sanāk, ka, pūšot elpu flautā, jūs mums esat devusi daudz no savas dzīvības…

– Skaisti teikts… Jā, ja man nebūtu ko dot, droši vien būtu izraudzījusies citu profesiju. Man ir sajūta, ka tas labākais, kas manī ir, atklājas, tieši spēlējot flautu. Tas ir tas tīrākais, dziļākais, sirsnīgākais… un man ir iespēja ar to dalīties. Tāpēc muzicēšanu neuztveru vienīgi kā sevis atdošanu vai dedzināšanu. Galīgi ne. Vienlaikus es arī bezgala daudz gūstu. Mūziku kāds ir radījis, kādam izcilam prātam – komponistam – tā ir dota, es to atskaņoju, klausītājs to saņem un sniedz pretī savu enerģiju. Viss saslēdzas vienotā aplī.

– Kā vecāki uzķēra, ka jums jāspēlē flauta?

– Par flautiņu gan sākumā nedomāju. Kad man bija kādi seši gadi, teicu – būšu vai nu aktrise, vai “klavieriste”. (Smejas.) Mans pusbrālis Anrijs Krenbergs (tagad izcils skaņu režisors. – I. V.) mācījās Dārziņskolā un dziedāja zēnu korī. Koncerti un mūzikas dzīve man šķita kas īpašs un brīnišķīgs. Teicu mammai, ka gribu brāļa skolā mācīties mūziku. Viņai nekas cits neatlika kā vest mani uz sagatavošanas klasīti. Mūzika man laikam ir gēnos. Mamma dziedāja Valsts akadēmiskajā korī, Radio korī. Viņas mamma – Teodora Reitera un Teodora Kalniņa korī. Tēta tēvs Artūrs Krenbergs bija Daugavpils cietokšņa pūtēju orķestra kapelmeistars un klarnetists.

Sākumā mācījos spēlēt klavieres, man arī ļoti veicās, bija laba skolotāja. Kad viņa aizgāja dekrētā, uz klavieru stundām gāju ar piespiešanos, neguvu no tām gandarījumu. Turklāt man ir mazas, pianistam nepiemērotas rokas. Skolas vadība izsauca mammu un teica – jūsu meita ir ļoti muzikāla, bet mēs jūtam, ka klavieres nav īsti viņas instruments. Mēs iesakām spēlēt kādu pūšamo instrumentu. Mamma izmisumā raud. Garām iet Ģirts Jakovļevs, kura Lienīte mācījās manā klasē. Ko tu raudi, Mārīt? – jautā. Mamma atbild – Ditai iesaka pāriet uz pūšaminstrumentu klasi. Ko tu, Mārīt, uztraucies, redzēsi, pūtīs, kā mīļais! (Smejas.) Pravietiski vārdi!

Bet flautiņu deviņu gadu vecumā izvēlējos pati. Klausījos radio, analizēju, kā skan katrs pūšamais instruments, un flauta patika vislabāk. Turklāt man ļoti paveicās, ka mūzikas skolā sāka strādāt mans pasniedzējs Imants Sneibis – jauns, skaists, labā nozīmē ambiciozs mūziķis.

Viņš neskaitīja stundas, nedomāja par brīvdienām – ne savām, ne audzēkņu – tas vecākiem bieži vien šķita traki. Braucām pie viņa mājās spēlēt, klausījāmies ārzemju ierakstus, kas veidoja mūsu priekšstatus par izcilību mūzikā. Imants Sneibis jau no pirmās dienas izvirzīja augstus mērķus. Ne velti pēc diviem gadiem uzvarēju savā pirmajā starptautiskajā konkursā. Man bija vienpadsmit gadi! Šaubu nebija – esmu izvēlējusies īsto mūzikas instrumentu.

– Kā jūs tiem, kas nespēj dzirdēt, ar zīmju tulka palīdzību pastāstītu, kā skan flauta?

– Flauta ir dvēseles gaišās puses izteicēja. Tā ir kā pavasarī cīrulītis, kas tiecas debesīs, kā sniegpulkstenīte. Tā var būt arī karstā vasarā bezgala skaisti smaržojoša roze, flauta var skanēt arī kā rudens vēja nestās lapas…

– Ar solo koncertiem esat viesojusies Austrālijā, Japānā, ASV, Kanādā. Kurā zemē flauta visvairāk iet pie sirds?

– Japānā. Flautas skaņā ir tās smalkās nianses, kas piemīt japāņu kultūrai un domāšanai, ko var redzēt viņu smalkajos zīmējumos vai izcilajos dārzos. Japāņu skaistuma izjūta tik ļoti sasaucas arī ar manu dvēseli.

 

Solo un orķestrī

– Līdztekus solo karjerai un kamermuzicēšanai samērā nesen nāca klāt arī orķestra mūziķes pieredze. Kāda tā ir?

– Cilvēkiem reizēm šķiet, ka spēlēšana orķestrī ir mazāk cildena par solo karjeru. Savulaik pedagogs mani virzīja tikai uz solo spēlēšanu. Taču mēs bijām izlaiduši svarīgu posmu profesijā – prasmi spēlēt orķestrī. Ilgus gadus mani tas neinteresēja, bet pienāca brīdis, kad jutu – jāattīstās tālāk. Ne velti daudzi mūsdienu izcilie flautisti spēlē arī orķestros.

Spēlēšana orķestrī ir smags darbs. Negribu teikt, ka solo ir vieglāk – tas ir citādi. Esi viens pats, pats par sevi atbildīgs. Bet orķestrī uz skatuves esi kopā ar 90 mūziķiem. Par rezultātu esam atbildīgi katrs atsevišķi un visi kopā. Spriedze ir ļoti liela.

– Kas notiks ar LNSO pēc galvenā diriģenta Karela Marka Šišona aiziešanas no mākslinieciskā vadītāja posteņa?

– Nebūs viegli atrast diriģentu ar tādu harismu. Līmeni, ko K. M. Šišons ir panācis un ko mēs smagā darbā esam sasnieguši, būtu žēl pazaudēt. Taču ar jaunu galveno diriģentu nevajadzētu steigties. Kādu laiku varam sadarboties ar dažādiem diriģentiem un nonākt pie labākā risinājuma. Kā viesdiriģents K. M.Šišons, cerams, vēlēsies ar mums sadarboties arī turpmāk. Arī mēs to vēlamies. Gaidīsim gan viņu, gan Elīnu Garanču.

– Pirms sešiem gadiem uzvarējāt starptautiskā konkursā uz LNSO orķestra flautu grupas koncertmeistares vietu. Kā jums sokas šajā darbības šķautnē?

– Pirms nācu uz koncertmeistares vietu, domāju – diez vai man piemīt vadītāja spējas. Bet, ja nepamēģini, daudz ko par sevi neuzzini. Tagad esmu priecīga, jo sevī atklāju daudzas jaunas kvalitātes. Turklāt šos gadus kolēģi mani atkārtoti ir ievēlējuši orķestra mākslinieciskajā domē, kas pārstāv visa orķestra intereses. Par šo uzticību jūtos ļoti pateicīga un gandarīta. Mums, pieciem padomes locekļiem, ir jārisina daudzi smagi jautājumi. Iespējams, reizēm esmu kļūdījusies, bet to nu gan varu teikt – nekad neesmu gājusi pret savu sirdsapziņu.

– Jā, drosmes jums netrūkst – ne katrs mūziķis atļautos izdot diskā savu koncertierakstu…

– Bez dūšas jau nav ko uz skatuves kāpt. Koncertierakstus vērtēju ļoti augstu. Tur parādās mūziķa profesionalitāte bez uzlabojumiem ierakstu studijā.

Toreiz, 2007. gada koncertā Melngalvju namā, nedomāju, ka pēc tam veidosies disks. Vienkārši bija ļoti labs koncerts, ko ierakstīja radio. Kad noklausījos ierakstu, sapratu, ka nebūtu kauns, ja taptu CD. Lai gan ierakstā reizumis dzirdams klausītāju klepus un krēslu krakšķi, tas dzīvais mirklis mani sajūsmina.

– Šo kompaktdisku sauc “Laikmeta ainavas”. Ko teiksiet par ainavām ikdienā?

– Mūziķiem tās nav priecīgas. Izglītībai esam veltījuši sešpadsmit, astoņpadsmit gadus, darbs ir smags, algas mazas, un jautājums par izdienas pensiju anulēšanu ir ļoti pazemojošs. Sarūgtina, ka lēmumi tiek pieņemti, neiepazīstoties ar reālo situāciju. Par baletdejotājiem it kā būtu skaidrs, viņi nevar dejot līdz mūža galam.

Es būtu gatava piedalīties eksperimentā, kas parādītu mūziķa slodzi. Lai mediķu komisija pieslēdz aparatūras un nosaka, kā, spēlējot pūšamo instrumentu, paaugstinās asinsspiediens, paātrinās sirdsdarbība… Lai uztaisa rentgenuzņēmumus stīdzinieku mugurām un kakla skriemeļiem… Un iztērētie nervi… Mūziķis nevar spēlēt mūžīgi.

Kurš nāks klausīties nevarošus māksliniekus? Kāds gan tas būtu izpildījums!? Saeimas deputāti mierīgi pieliek sev 100 latus algai klāt, to viņi var iestrādāt likumā. Orķestra mūziķu algas ir nepiedodami zemas salīdzinājumā ar citu ES valstu samaksas līmeni un nu vēl apdraudētas izdienas pensijas. Krīzei sākoties, mūziķiem algas samazināja par 40%, un tās vēl joprojām nav paaugstinātas. Krīze taču esot garām!

– Visas biļetes uz LNSO koncertiem ir izpārdotas. Vai cilvēki patiesi slāpst pēc simfoniskās mūzikas, vai arī tas pieder smalkajam stilam?

– Ja mūziķi nespēlētu augstā profesionālā līmenī, ja mums nebūtu izcilu diriģentu, lielisku solistu, koncertzāles nebūtu pilnas. Domāju, ka daudziem patiesi ir vajadzīgi mūzikas baudīšanas brīži iepretim ikdienai, steigai. Protams, ir sāpīgi, ja ģimenei rocība ir tik neliela, ka visi kopā nevar doties uz koncertu, lai kā arī vēlētos.

 

“Aija”, “Dzīvīte” un “Ievas paradīzes dārzs”

– Kā jutāties filmējoties, ko šī pieredze jums devusi?

– Lomas man atnāca pilnīgi negaidot. Šķiet, tas arī bija Lielajā plānā ierakstīts. Tas bija ļoti skaists laiks. Filmējoties sastapos ar aktieriem Alvi Hermani, Juri Žagaru, Antru Liedskalniņu, Eduardu Pāvulu, Valdemāru Zandbergu, Veltu Līni, Valentīnu Maculēviču, Rihardu Rudāku, Leonīdu Grabovski, Regīnu Razumu… Arī Krievijas filmu studijas sāka aicināt uz provēm. Bija kārdinājums filmēties arī turpmāk, bet es paliku pie mūzikas, flautas spēlē biju ieguldījusi pamatīgu darbu. Pusgadu pēc “Aijas” filmēšanas uzvarēju Barselonas konkursā. Režisors Ēriks Lācis mani aicināja galvenajā sieviešu lomā savā filmā “Simts verstis pa upi” (1991). Tas bija brīdis, kad jāizdara izvēle. Atteicu, jo sapratu – vai nu, vai nu. Tā bija pareizā izvēle. Filmu aktrises karjera nebūtu bijusi ilga, drīz vien Rīgas kinostudija sabruka. Jā, filmēšanās laiks bija brīnišķīgs, esmu ļoti pateicīga saviem režisoriem, operatoriem, pārējiem kolēģiem.

– Vai tētis – režisors Imants Krenbergs – priecājās par jūsu aktrises karjeru?

– Kad septiņu gadu vecumā iestājos Dārziņskolā, Venta Vecumniece tur iestudēja Annas Brigaderes “Anneli”. Es tik dūšīgi darbojos, ka viņa zvanījusi manam tētim un teikusi: paklausies, Imant, tavai meitai riktīgi ir talants. Es viņu gribētu aicināt Dailes teātra izrādēs uz bērnu lomiņām. Tēvs pateica kategorisku nē. Mana meita nebūs aktrise. Nogriezis kā ar nazi. (Smejas.) Filmēšanās jau arī sākās ar nejaušību. Biju konservatorijaspirmā kursa studente, kad režisors Varis Brasla mani uzaicināja epizodiskai lomai filmā “Aija”. Bet viņš manī ieraudzīja Ieviņu. Tad sekoja vēl divas filmas Rīgas kinostudijā.

– Reiz televīzijā teicāt, ka jūsu iemīļotā filma ir “Medisonas apgabala tilti” ar Klintu Īstvudu un Merilu Strīpu. Par sievietes izvēli starp pienākumu un aicinājumu. Kā pašai? Vai nenožēlojat, ka savulaik pakļāvāt dzīvi ģimenei, vīra karjerai?

– Neko nevajag nožēlot, jo tas ir tavs liktenis. Kas tad ir dzīve? Liela skola. Lai cilvēks augtu un nodotu savu pieredzi tālāk. Katram ir jāizdara tas, kas viņam lemts. Vienam šis ceļš ir vieglāks, citam sarežģītāks.

– Kur ir jūsu spēks, kas satur, ceļ?

– Tās ir pamatvērtības, ko man ieaudzinājusi ģimene. Tā ir liela paļāvība uz augstāko vadību. Tas nenozīmē – neko nedaru, paceļu ķepiņas gaisā un tik gaidu, kas notiks. Tomēr piederu pie tiem, kas neuzskata, ka cilvēks viens pats visu nosaka. Domāju, ka ir jāieklausās signālos, kas tev tiek sūtīti, jāizdara secinājumi, jāieklausās sirdsbalsī un jāseko tai. Vai tāpēc nevaram apmaldīties trijās priedēs? Varam, bet garīgā paļāvība ir tas, kas palīdz.

 

Marta

– Cik liela ir jūsu meitiņa?

– Šad tad pie spoguļa samērāmies, kura garāka. Martai ir četrpadsmit gadu. Bērni mums ir doti, lai audzinātu mūs. Var jau izdomāt – būšu tāda mamma vai šitāda. Bet bērns atnāk pie tevis ar savu raksturu. Marta Līna ir personība jau no pirmās dienas, cilvēks, ar kuru kopš mazām dienām runāju kā līdzīgs ar līdzīgu. Martiņa mācās Doma kora skolā, dzied korī un solo. Mums arī kopā ir bijuši daži koncerti. Maijā Jāņa baznīcā muzicējām kopā ar Martas tēti Ingu Pētersonu. Muzikalitāte meitai izpaudās jau agrā bērnībā. Tētis viņai iemācīja āriju no operas “Marta”. Trīsgadīgā Marta uzkāpa uz krēsla, dziedāja itāļu valodā, ka visi Murjāņi skanēja. Skaisti!

– Vai dzīvē pietiek laika kaut kam vēl, kādam hobijam?

– Man tās ir puķes! Par dārzu nezināju gluži neko, esmu pilnīgs pilsētas bērns, bet tagad dārza kopšana ir mans hobijs. Latvijas vasaras ir tik īsas, tās vajadzīgas arī atpūtai. Tādēļ nezālēm mēdzu “skatīties pāri”. (Smejas.) Mana aizraušanās ir rozes, to dārzā ir ļoti daudz, tās es ļoti mīļoju, loloju un kopju. Īpaši angļu rozēm nespēju pretoties, un katru gadu mana kolekcija papildinās. Un prieks ir bezgalīgs. Ja mums vasaras būtu mazliet garākas, nu kādi pieci mēneši…

– Nesen ir reģistrēta jauna rododendru šķirne ‘Dita Krenberga’. Vai selekcionārs Rihards Kondratovičs jautāja jūsu piekrišanu?

– Vairākus gadus rododendru ziedēšanas laikā Rihards Kondratovičs aicināja muzicēt Babītes audzētavā. Pēc koncerta staigājām pa rododendru dārzu un man parādīja brīnišķīgu laškrāsas rododendru, kam vēl nebija dots vārds. Pagāja laiks, man draugi zvana – esot dzirdējuši, ka starp jaunajām rododendru šķirnēm ir arī rododendrs ‘Dita Krenberga’ – pirmā pildīto ziedu šķirne Latvijā. Ā! Tas bija notikums!

Pavasarī aizbraucu uz audzētavu, jautāju, kur tad ir tas manā vārdā nokristītais rododendrs. Pie lielā rododendra bija iestādīti jaunie stādiņi. Te priekšā esat jūs kā māksliniece, un apkārt mēs sastādījām jūsu klausītājus, dārza darbinieki skaidroja. Iedomājieties! Ar kādu mīlestību cilvēki to dara!?

Savā aizņemtībā tikai pagājušajā rudenī ‘Ditu Krenbergu’ iestādīju Murjāņu dārzā. Gaidu, kad šogad tas uzziedēs. Pumpuri ir, ceru, ka salnas nebūs neko nodarījušas.

– Bet ja dzīvē nosalst kādas attiecības? Kā jums šķiet, vai cilvēkam ir paredzētas vairākas mīlestības?

– Arī mīlestība tiek uzdāvināta un tā ir jānopelna. Es to uzskatu par lielāko dāvanu, kādu cilvēks dzīvē var saņemt. Viena vai vairākas – kā kuram lemts.

– Vai jūs atsauktos jaunai mīlestībai?

– Kāpēc lai neatsauktos? Protams, laikam ritot, kļūstam prasīgāki, vērtējošāki, piesardzīgāki… Labi, ka jaunā paaudze, vismaz tie jaunieši, ar kuriem man iznācis saskarties, nopietni veido attiecības, apzinās pilnas ģimenes vērtību.

– Ko darīsiet dzimšanas dienā?

– Man nav lielāka prieka, kā būt kopā ar saviem tuvākajiem cilvēkiem, sagādāt viņiem prieku ar jaukām vakariņām. Kulinārija ir vēl viena mana aizraušanās. Man patīk pats gatavošanas process. Varbūt šogad izcept bumbieru kūciņas?

– Lai rosītos virtuvē, droši vien neatliek daudz laika, jāmēģina ilgas stundas…

– Jā, tā ir. Nepārtraukti jāapgūst jauns repertuārs gan orķestrī, gan kamermūzikā. Jauka sadarbība man ir ar Gundaru Āboliņu un Valtu Pūci Annas Sakses “Pasaku par ziediem” koncertuzvedumā. Pagājušā gada aprīlī koncertējām ASV, drīz dosimies pie latviešiem Stokholmā, Gēteborgā un Oslo. Latvijā “Pasakas par ziediem” būs 28. februārī Daugavpilī, 13. martā – Aucē. Bet 2. martā “Trio pastorale” koncertēšu kopā ar soprānu Ingu Šļubovsku un pianisti Ievu Ošu Siguldā “Baltajā flīģelī”.

 

Dita Krenberga

* Dzimusi 1968. gada 7. martā Rīgā kora mākslinieces Māras Krenbergas un režisora Imanta Krenberga ģimenē.

* Flautiste, LNSO flautu grupas koncertmeistare (kopš 2006. gada).

* Absolvējusi E. Dārziņa mūzikas skolu un Latvijas Mūzikas akadēmiju ar MA grādu izpildītājmākslā pedagoga Imanta Sneibja klasē.

* Studējusi pie pasaulslavenā flautista Džeimsa Golveja. Viņa rekomendācija deva Ditai iespēju saņemt Leonarda Bernstaina stipendiju Bostonas simfoniskā orķestra kursos Tenglvudas mūzikas centrā (1989. un 1990.).

* Mācījusies pie izciliem flautas profesoriem – A. Nikolē, V. Beneta, A. Mariona.

* Vairāku prestižu mūzikas konkursu laureāte. “Concertino Praha”, 34. Marijas Kanalsas starptautiskā konkursa Barselonā (“Grand Prix” un zelta medaļa), starptautiskā konkursa “Prague Spring” u. c. laureāte.

* Koncertējusi Eiropā, ASV, Kanādā, Austrālijā, Japānā.

* Filmējusies: Ieviņa – “Aija” (1987); mājskolotāja Veronika – “Dzīvīte” (1989), Ieva – “Ievas paradīzes dārzs” (1990).

* Latvijas Lielā mūzikas balva (2000) par izciliem sasniegumiem izpildītājmākslā, Triju Zvaigžņu ordenis (2009) “Par spilgtu devumu mūzikā un nopelniem Latvijas vārda popularizēšanā pasaulē”.

* Meita – Marta Līna Pētersone (14).

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+