Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Dziesmu svētku noslēpumainā vilkme 0

Foto – Timurs Subhankulovs

Sociālajos tīklos iztirzājot Dziesmu svētku biļešu tirdzniecības peripetijas, daudzi viedokļu autori pieskaras arī šī lielā valsts simtgades pasākuma noslēpumainajai vilkmei. Dusmīgo nometne pauž atklātu neizpratni: kāpēc, pastāvot līdzekļu trūkumam veselības aprūpē, ceļu uzturēšanā un vēl vismaz ducī jomu, cilvēki neiebilst pret Dziesmu svētku tēriņiem un nerīko manifestācijas, pieprasot šo naudu novirzīt kaut vai pensiju palielināšanai? Jebko apsmaidīt gatavie ironizē par latvieša gatavību atsacīties no maizes, lai tikai paturētu iespēju reizi piecās vasarās nedēļu staigāt pa Rīgu ar pīpenīšu vainagiem galvā. Līdzsvarotākie vienojas secinājumā, ka Dziesmu svētki pieder latviešu tradicionālās kultūras lielajām vērtībām, par kuru saglabāšanu esam īpaši atbildīgi globalizācijas laikmetā.

Bet, kamēr tīmeklī notiek virtuālās paudumu divkaujas un šķind verbālie zobeni, visos Latvijas novados daļa cilvēku sasteidz kārtējos maizes darbus un mājas soļus ar tādu aprēķinu, lai izbrīvētu stundas pašdarbības kolektīviem, kas apgūst Dziesmu svētku programmu. Ir dzirdēts, ka turīgākās vietvaras mēdz atvēlēt transportu aizkļūšanai līdz mēģinājumu vietai, bet vairākums koristu un citu amatieru jūdz personīgos benzīna un dīzeļa rumakus, kam auzu cena nemitīgi tiecas aug-šup. Paliek neizdibināms noslēpums, kāds iemesls pašdarbnieku ģimenes locekļus attur no iebildēm pret šiem laika un naudas tēriņiem mūsdienu merkantilajā gaisotnē, kad ļaudis pirms izdošanas divreiz apgroza katru centu.

Acīmredzot mērķim – kļūt par Dziesmu svētku programmas dalībniekiem – patiešām piemīt kaut kas no sakrālā. Tā apgalvo daudzi, lūkojoties uz Mežaparka estrādi, kuru aizpildījušie par saviem ilgajiem nogurdinošajiem pūliņiem un materiālajiem ziedojumiem priekšnesuma stundās nu beidzot saņem algu – atrasties tur. Citas nav. Turklāt daļa šo iespēju visos Dziesmu svētkos apmaksā no savas kabatas, izmantojot bezalgas atvaļinājumu. Būtībā fenomens, kura izskaidrošanai ar bieži piesaukto tautas kopības vēlmi vien nepietiek.

Dziesmu svētku noslēpumaino vilkmi pieminot, vienmēr atceros Aizputes amatieru teātra režisores nelaiķes Karmenas Austrumas reiz sacīto, ka ikvienā cilvēkā zem audzināšanas, sadzīves, pelnītu un nepelnītu aizvainojumu tumšā slāņa atrodas gaišā puse, kam ļoti gribas izlauzties no sārņu sprosta un uzmirdzēt kaut īsu brīdi. Iespējams, te ir viena no daudzajām atbildēm par Dziesmu svētku būtību: palaikam vajadzīgs notikums, kura gaisotnē jūtamies sirsnīgāki, krietnāki un visādā ziņā labāki, nekā parasti esam. Svētku gavilēm plokot, atgriežas iedabas un apstākļu radītie nejaukumi, bet atmiņa par sevī atklāto gaišumu paliek. Kopā ar vēlmi to reiz atkal izbaudīt. Neatkarīgi no tā, dziedi Mežaparka estrādē vai lūkojies uz koristiem tālrādes ekrānā. Zināmā mērā ilūzija, protams. Bet atsevišķos gadījumos tai piemīt dzīvinājuma spēks, kas baro to cilvēcības tērcīti, kur ūdens allaž dzidrs.

LA.lv