ECT divās lietās noraida sūdzības pret Latviju 0
Eiropas Cilvēktiesību tiesa divās lietās noraidījusi sūdzības pret Latviju, tostarp par vienaudža nolaupīšanu un spīdzināšanu notiesātā Anša Igara prasību, kurš sūdzējies par spīdzināšanu izmeklēšanas laikā, aģentūra BNS uzzināja Ārlietu ministrijā.
Ministrija norāda, ka 2003.gada 31.martā tiesā iesniegtajā pieteikumā Igars sūdzējās par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas iespējamiem pārkāpumiem Latvijā.
Sūdzības pamatā ir notikumi 2001.gada martā Ventspilī, kad seši jaunieši nolaupīja, spīdzināja un nogalināja savu vienaudzi, pirms tam pieprasot 20 tūkstošu latu lielu izpirkuma maksu. Iesniedzējs apgalvoja, ka uzreiz pēc aizturēšanas viņu fiziski ietekmēja policijas darbinieki, tādējādi panākot atzīšanos nozieguma izdarīšanā.
Iesniedzējs uzskatīja, ka viņa vēlāk iesniegtās sūdzības par policijas darbinieku vardarbību nav efektīvi izmeklētas. Igars arī sūdzējās, ka notiesājošais spriedums kriminālprocesā bija balstīts uz pierādījumiem, kas iegūti spīdzināšanā, un ka Ventspils policijas amatpersonu izteikumi masu medijos esot pārkāpuši viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju un, iespējams, ietekmējuši kriminālprocesa iztiesāšanas iznākumu Latvijas tiesās.
Vērtējot sūdzības par iespējamo spīdzināšanu, tiesa norādīja uz pretrunām un nekonsekvenci iesniedzēja apgalvojumos. Proti, Igars nekad nebija sūdzējies par policijas vardarbību ne savam aizstāvim, ne tiesas sēdes laikā, kad tika lemts jautājums par drošības līdzekļa piemērošanu, nedz arī lietas iztiesāšanas laikā pirmās instances tiesā.
Iesniedzējs nebija arī lūdzis ārsta palīdzību pēc viņa aizturēšanas, tomēr vēlāk tiesai apgalvoja, ka šāda ārsta palīdzība viņam tikusi liegta.
Visbeidzot, pirmo reizi par iespējamo vardarbību iesniedzējs sūdzējās vairāk nekā vienpadsmit mēnešu pēc it kā notikušā incidenta. Tiesa arī piekrita tiem secinājumiem, pie kuriem bija nonākuši Valsts policijas Iekšējās drošības biroja izmeklētāji, kas konstatēja pretrunas starp iesniedzēja teikto un liecinieku liecībām. Proti, iesniedzējs apgalvoja, ka viņu vairāk nekā trīs stundas situši vairāki policijas darbinieki, taču iesniedzēja kameras biedri atcerējās, ka redzējuši iesniedzējam tikai vienu vai divus nelielus zilumus.
Ņemot vērā iepriekšminētos apsvērumus, tiesa uzskatīja, ka iesniedzēja sūdzība bija acīmredzami nepamatota un nepieņemama izskatīšana. Tiesa arī atzina, ka iesniedzējs nevarēja apšaubīt Valsts policijas Iekšējās drošības biroja veiktās izmeklēšanas efektivitāti, jo viņš nebija iesniedzis pietiekami ticamu un saskanīgu informāciju, kuru būtu iespējams vispusīgi pārbaudīt, turklāt viņa sūdzība tika iesniegta ar lielu novēlošanos.
Izvērtējot iesniedzēja sūdzības par amatpersonas izteikumiem masu medijos, tiesa tās noraidīja tādēļ, ka tās bija iesniegtas pēc Konvencijā noteiktā sešu mēnešu termiņa.
Visbeidzot, vērtējot iesniedzēja sūdzību par kriminālprocesā izmantoto pierādījumu pieļaujamību, tiesa, atsaucoties uz saviem iepriekšminētajiem secinājumiem Konvencijas sūdzības ietvaros, kuru tā atzina par acīmredzami nepamatotu, uzskatīja, ka iesniedzējs nebija spējis pietiekami pamatot savu sūdzību.
Tiesa arī uzsvēra, ka iesniedzējs nekad nebija pilnībā atsaucis savu atzīšanos un tādēļ Latvijas tiesām nebija pienākuma sīki pārbaudīt viņa atzīšanās kā pierādījuma pieļaujamību.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa noraidīja arī Zentas Rutkas prasību pret Latviju, kura sūdzējās par Konvencijas iespējamu pārkāpumu Latvijā. Iesniedzēja uzskatīja, ka viņas tiesības uz taisnīgu tiesu pārkāpa nacionālo tiesu atteikums civilprocesa ietvaros pieņemt liecinieces rakstveidā sniegtās liecības, kā arī nopratināt liecinieci dzīvesvietā, jo veselības stāvokļa dēļ viņa uz tiesas sēdi nevarēja ierasties.
Lemjot par šo sūdzību, tiesa ņēma vērā, ka apelācijas instances tiesa – Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta – pēc iesniedzējas lūguma bija pievienojusi lietas materiāliem liecinieces rakstveidā sniegtās liecības, tās izvērtējot tiesas sēdē un secinot, ka konkrētās lietas apstākļu kontekstā liecinieku liecībām bez rakstveida darījumu apliecinoša dokumenta iesniegšanas nebija būtiskas nozīmes.
Ņemot vērā Augstākās tiesas sniegto pamatojumu, kā arī tiesas līdzšinējo judikatūru, ka pierādījumu atbilstības un pieļaujamības izvērtējums un nacionālo tiesību normu interpretācija pirmām kārtām ir nacionālo tiesu ziņā, tiesa neuzskatīja, ka iesniedzējai netika nodrošināts taisnīgs tiesas process.
