Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. novembris, 2015
Drukāt

Egils Līcītis: Ar ziediem nesagaidīja (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Egils Līcītis

Viena no tikpat kā neizbēgamām un obligāti veicamām demokrātijas pamatprocedūrām ir puslīdz regulāra politiķu tikšanās ar vēlētājiem. Ja mesijas ir solījuši paradīzi zemes virsū, tad reizi pa reizei der atskaitīties, cik tālu esam tikuši ērkšķainajā ceļā un kurā gadā, kādā laikposmā mēs “panāksim un apsteigsim Ameriku” vai “sasniegsim Vācijas Demokrātiskās republikas dzīves līmeni”. Latvijā tas kaut kā nav iegājies – pacelties no krēslu mīkstuma, lai sastaptos ar vienkāršiem cilvēkiem. Saduroties ar laikabiedru neizpratni, katru iznākšanu sabiedrībā amatu personas acīmredzami uztver un pacieš sliktāk par zobu sāpēm. Īsi, diemžēl, ātri paskrejoši ir vienīgi pāris pirmsvēlēšanu mēneši, kad kandidātiem nonstopā gribas būt katrās kāzās par līgavaiņiem un katrās bērēs par nelaiķiem.

Kāpēc ir tik slikta prakse un atsvešināšanās “komunikācijas ar tautu” novadā? To atklāj horror filmu žanra reportāžas no premjera vietas izpildītāja Riharda Kozlovska un IeM valsts sekretāres Ilzes Pētersones–Godmanes izbraukuma vizītes Muceniekos, lai tikpat kā spiestā kārtā uzklausītu vietējos iedzīvotājus. Grūti audzināmā publika tiranizējusi un nodarvojusi augstos ciemiņus! Pensionāres bļāvušas – beidzot runājiet skaidru valodu, nevis stāstiet valdības pasakas! Uz vardarbību noskaņoti būdīgi vīrieši mētājuši pa rokām sitamos nunčakus un izteikuši nesolidāru attieksmi pret varas politiku patvēruma meklētāju jautājumā – ne mēs šo karu uzsākām, ne mums bēgļi jāuzņem! Pūlis piebalsojis, atgādinādams valdības pienākumu kādreiz atcerēties arī par latviešiem.

Tikšanos pavisam dezorganizējuši provokatori ar izkliegtiem rasistiskiem saukļiem no tuvējā mežiņa!
Vai tā var veidot dialogu?- drūmi jautāja valsts sekretāre.

Ar ziediem mūs noteikti nesagaidīja, – atbraucis drošībā Rīgā secināja iekšlietu ministrs.

Tādās apdraudējuma situācijās politiķa kailā dzīvība nav salauzta graša vērta, un ja amatpersonas uz mežonīgajiem Muceniekiem nebūtu atvestas armijas bruņutransportierī, no rasistu apsēstā pameža viņu vieglos autiņus cauršautu kā sietu.

Un pēc tā visa jūs gribat, lai godīgs politiķis nekļūst par slapstīklu? Vai citi tiktu sveikā cauri, un, piemēram, finanšu ministram nepārmestu, ka viņš uz to vien spējīgs, kā izdomāt jaunus trikus, kā no nodokļu maksātājiem izžmiegt vairāk naudas? Tas noteikti ir briesmīgi, ja satracināts pūlis saplēš tavas fīlmaņa brilles, samin aifonu, nedod Dievs, vēl nozilina.

Sakiet, kā lai uztur kontaktu ar cilvēkiem, kuriem manāmi trūcis konsultanta smalkā toņa jautājumos un kuri pazīstami ar antisociālu uzvedību? Nenormētās leksikas un nenormālās agresijas dēļ pavisam tiek atsista vēlēšanās tikties ar čūsku vecenēm, kuras bezgalīgā subjektīvismā domā, itin kā pārvaldē darbotos nevis tautiskā, bet velnu koalīcija. Politiķiem dzīvi labpatīk vērot aiz puķainiem aizkariem nebūt ne tāpēc, ka viņus pārņēmusi lieluma mānija un ka ievēlēti tie kļuvuši uzpūtīgi tītari. Šī suga pieprastu gan smadzenes kompostrēt, gan nūdeles karināt uz ausīm, un pašiem tīri labi ietu pie dūšas goda parādīšana augstu ieņemtajam stāvoklim. Taču vārdi atsitas kā zirņi pret sienu.

Jāpiekrīt, attiecībās starp varu un tautu varētu būt kāda plaisiņa, iebiris akmentiņš kurpē, tomēr cilvēki no brīvas gribas nokāpj no Latvijas jumta vai atgriežas no Briseles un ar labākajiem nolūkiem dodas pie tautiešiem, jau pa gabalu saukdami – brāļi un māsas! Kāpēc viņus, ministrus un deputātus, jāsagaida, itin kā tie nestu ap vidukli pārsietas šahīdu jostas? Kāpēc jāizūjina partiju priekšsēdētājus?

Nepateicīgā politiskā darba darītāji taču nevēlas balvas “par mūža ieguldījumu”, kādas piešķir tautas mīluļiem Dumpim ar Jakovļevu, nepretendē tikt par Latvijas lepnumu un neprasa pat Cicerona prīzi. Viņi ir laimīgi savās vietās, un ja nu tiem kārotos mazumiņa, tad vēlētāja rokas pievilktu krustiņu vēlēšanu dienā. Tamdēļ ievēlētie pacieš, lai līdz adatiņai pārbauda politiķu materiālo stāvokli, nodurtām acīm pēta lakkurpju purngalus, kad lādē par liekulību un nekompetenci, un piekrīt nopūtām, ka “bedrē esam”, jo “sistēma vainīga”. Šķiet, izaugusi pieredzes mācīto kārta, kuri kā rūdīti reālpolitiķi pieņem pasauli tādu, kāda tā ir. Jā, salta un nežēlīga, bet nemāci vecu laivinieku laivā čupas kraut.

Lai gan tas ir politisko cilvēku bizness, tomēr paļas un zaimi ir panesamāki neklātienē. Klātbūtnē ne vien Mucenieku ļaužu niknums aplej kā ar verdošu ūdeni, un to nevar neitralizēt, kaut solītu brīvbiļetes, bezmaksas dzērienu kartes, zemākus nodokļus un miljonāriem atņemtā izdalīšanu mazturīgajiem. Študentes mēdz politiķus neglīti izsvilpt un aurot – aizver žaunas! Daudzstāveņu elektorāts ir īpaši krampīgs, vārds pa vārdam var nonākt līdz mordobojam. Vientiesīgie lauku cilvēki gadās sirsnīgāki, iejūtīgāki – var arī neiekurt sanesto žagaru klēpīti sārtam. Tomēr prātīgākais, kad teroristi grib izpostīt un sagraut Eiropas vērtības, ir palikt pastiprināti apsargātos stratēģiskas nozīmes objektos valdības ēkā un Jēkabielas multipleksā, partiju birojos un citas realitātes ofisos starp uzticamiem, pārbaudītiem ļaudīm. Uz mājā iešanu posties tumsiņā. Tur, ārā, uzreiz ietikšķas brīdinošs Geigera skaitītājs, cik augsta radioaktivitāte un dzīvībai bīstama vide, kur nav ieteicams ilgi uzturēties. Šausmas, ja īsā sprīdī, kamēr priekšstāvja ķermeni pārvieto no limuzīna līdz namdurvīm, viņu laternu stundā atpazīst un identificē kultūristam līdzīgs balstiesīgais subjekts! Jomajo, viņš var pajautāt sazinko! Da jebko! Sākot ar, kad būs lielākas pensijas un kam tu krievam notirgoji airbaltiku, un beidzot ar prasību definēt, kā jaunavas klēpī izveidojās Kristus! Vai ministrs kāds Koperniks, lai visu zinātu un tāli redzētu? Viņš atteiks – normas tiek atregulētas un būs gatavs pievest dažus piemērus.

Šis bija ļoti skumjš stāsts par to, kāpēc godīgam politiķim pret paša gribu jākļūst par slapstīklu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. tos kandidātus labāk katrās bērēs par nelaiķiem…

Atis Klimovičs: Kāpēc mūsu ģenerāļi klusē? (31)Katrs Latvijas iedzīvotājs būs kaut reizi dzirdējis kāda ārvalstu komentētāja vai militārā eksperta izteikumus par to, cik dienās uzbrukuma gadījumā sabrukšot Latvijas un tās kaimiņu aizsardzība.
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Jūs, bērniņi, nāciet…

Bijušais premjers, tagadējais uzņēmuma “Latvijas Gāze” vadītājs Aigars Kalvītis turpmāk varēs daudz biežāk sazināties ar savu bērnības draugu Kasparu Upacieri jeb Ufo, kurš pieņemts darbā par sabiedrisko attiecību speciālistu. “Latvijas Gāzē” iztiku pelna arī tādi bijušie politiķi un amatpersonas kā Jānis Straume, Vinets Veldre un Elita Dreimane.

Lasītāju aptauja
Kas vairo bažas par Latvijas drošību?
Draugiem Facebook Twitter Google+