Latvijā
Politika

Einārs Cilinskis: Man pārsteigums ir tikai ZZS rezultāts 1


Einārs Cilinskis
Einārs Cilinskis
Foto: Valdis Semjonovs

Procesus pārzinādams no iekšpuses, vēlēšanu iznākumu un valdības sastādīšanas tehnoloģijas “LA” lasītājiem komentē neatkarīgs eksperts, Saeimas deputāts Einārs Cilinskis (NA). Deputāts labu laiku iepriekš paziņoja, ka politikā paņems pauzi, šoreiz nekandidēs, līdz ar to rezultātus gaidīja un analizēja, tā teikt, bez baiļu un pīpodams.

 

Vispirms – lūdzu, izskaidrojiet, kāpēc sabiedrībā cienītam politiķim jāpamet līdzšinējā nodarbošanās un kur jādodas?

E. Cilinskis: Astoņu gadu termiņš ir cikls, pēc kura arī politiķim der kaut ko mainīt. Es strādāšu RTU. Gribu pabeigt promocijas darbu par klimata jautājumiem, bet no politikas arī pilnībā aiziet neplānoju.

 

Ko jūsu politiskā pieredze saka – ko parāda 13. Saeimas vēlēšanu rezultāti?

Man pārsteigums ir tikai ZZS rezultāts. Domāju – būs labāks, bet sasniegto ietekmē dažas sakritības. Viens, ka demokrātiskās valstīs vēlētājiem zināmā laikposmā sakrājas objektīva vai subjektīva nepatika pret esošo varu. Arī Latvijā varas partijas nodevušas stafeti cita citai. Cilvēkiem šķitis, ka situsi ZZS stunda iet prom, bet atšķirīgs moments ir, ka pašlaik nav izveidojusies līdzvērtīga varas pārņēmēja partija. Cits skaidrojums saistās ar mūsdienu sociālo tīklu fenomenu, kur mājo vairums vēlētāju, kurus sasniedz ar interesējošām tēmām. Ja lasāt par lidojošiem šķīvīšiem, tekstus par NLO bagātīgi piegādās, līdz pārliecinās par citplanētiešu eksistences faktu, kuru ļaunās valdības pūlas noslēpt.

 

To apzīmē par dzīvošanu savā burbulī.

Jā, un, ja esat pieņēmis, ka valstī ir slikti, burbulis pārpārēm piedāvās apstiprinājumus, ka slikti tiešām ir un valdība pie visa vainīga. Tas polarizē, jo jūs noskaišaties un citādi domājošos interneta draugus sākat bloķēt, nekomunicēt, paliekot tikai savā informācijas burbulī. Tas arī radikalizē, oponenti kļūst par ienaidniekiem. Kā šādi procesi attīstīsies, ir svarīgi saprast mūsdienu demokrātijai, jo arī partejiskajos ietvaros esam kļuvuši naidīgi, agresīvi. Pēc nobalsošanas tam vajadzētu mazināties, naidam būtu jānoplok, jo jāmēģina sastrādāties. Kā tas izdosies, ir liels jautājums.

 

Pats teicāt, un citi bija pārsteigti – kā valstī ar 5% ekonomisko izaugsmi valdošā partija cieš sakāvi?

Objektīvā puse tam ir nevienlīdzība. Latvija ir starp ES valstīm, ko nevienlīdzība skar visvairāk. Ienākumu līmenī, veselības aprūpes pieejamībā, reģionālajā attīstībā – visur ir izteikta nevienlīdzība. Tad ir jautājums, ar kādiem paņēmieniem valsts mēģina to izlīdzināt? Ir aprēķini par Latvijas nodokļu reformu, kurā bija pirmoreiz ieviesta progresivitāte un paredzēts iet nevienlīdzības mazināšanas virzienā – izrādās, tā drīzāk veicināta! Vienlaikus ir situēti cilvēki, kuri nesūdzas par nenodrošinātību – arī šai grupā ir “viss slikti” piekritēji. Kāpēc? Grūti teikt. Var minēt, cik ZZS sniegumu ietekmēja starpgadījumi ar Jūrmalas mēru vai deputātu Askoldu Kļaviņu, droši vien apvienība centīsies saprast, kur bija kļūdas.

 

Plašāk mērot, cik labs rezultāts valstij? Ir uzskati, ka vadošās partijas sodītas nepelnīti, ka populistiem ticis par daudz balsu.

Katrai partijai liekas, ka tā pelnījusi vairāk, bet tam nav nozīmes. Rezultāts ir, kāds ir. Ko daudzi grēko – lamā vēlētāja izvēli, ko balsoji par muļķiem! Visiem ievēlētajiem ir iespēja parādīt un vēlāk redzēsim, ko viņu iebalsošana Saeimā devusi valstij, iedzīvotājiem. Pašlaik vajag apturēt vēlēšanu adrenalīnu asinīs, kas kā sporta sacensībās liek vēl skriet, lēkt pēc finiša. Jātiecas pēc iespējas ātrāk meklēt kopsaucējus, vienoties par sadarbību. Ilgstošam bezvaldības periodam ir dažādas sliktas blaknes. Nekādas ārkārtas vēlēšanas nebūs, pat ja būtu, tajās diez vai gaidāms jauns piedāvājums. Kas nevar nomierināties, lai gaida Eiroparlamenta, pašvaldību vēlēšanas un nostartē labāk.

 

Vai nav tomēr drusku fenomenāli, ka ar viena aktiera teātris pārspēj vecus, pieredzējušus, politiski apkaltus spēkus?

Aktieris gluži viens vēlēšanu procesā nebija, bet jā – šāda tipa partijām tagad ir popularitāte. Tās daudzviet tiek pie varas, un tad atliek divi ceļi – “normalizēties” kā citas partijas vai strauji sadalīties. Bet šajās vēlēšanās uzkrītošāks bija stipri iezīmējies nošķīrums starp konservatīvajiem un liberāļiem. Spēki, kas sevi definēja par attiecīgo vērtību aizstāvjiem, atradās diezgan karojošās pozīcijās. Šī konfrontācija ir visā pasaulē, bet Latvijas apstākļos vajadzētu uzmanīties. Abas puses varētu mani apstrīdēt, bet nez vai vērtību jautājumi latviešu tautai šobrīd ir tik eksistenciāli būtiski, salīdzinot ar valsts attīstības, drošības, valodas jautājumiem. Par tiem jāspēj pirmkārt vienoties, nevis, teiksim, par Stambulas konvencijas pieņemšanu.

 

Kādi secinājumi jāizdara, kad vēlētāji nav ielaiduši Saeimā pieredzes bagātus politiķus – Brigmani, Parādnieku, Barču, Šadurski, daudz strīpojuši Viņķeli?

Tie ir dažādi gadījumi. Vienu izkonkurēja citi pieredzējuši kolēģi, otru sabiedrībā pretrunīgi vērtē, trešo apsteidza sparīgāks kampaņotājs. Varbūt vēlētāji uzķēra kādas nepiedodamas lietas – negatīvi uztvertu balsojumu, pārāk arogantu izteiksmi. Politiķus redz, vēro, ar to jārēķinās. Pat pieņemot, ka dažas sarkanās kartītes nebija pelnītas, ir ļoti apsveicami, ka pastāv sistēma, kurā vēlētāji pārkārto partijā sarindoto listi pēc sava ieskata.

 

Labi, jūsu uzskats – kādi māli ir, tādi jāmīca. Paredz garas sarunas, grūtus kompromisus, kamēr izveidos koalīciju. Vai un kuri politiķi spēs vienoties?

Nevaru prognozēt, vai process ievilksies, bet sarunas notiek. Īsti neredzu iemeslus, lai nevarētu izveidot valdību, jo pirms vēlēšanām lielākā daļa ievilka vienu sarkano līniju pret saskaņiešiem. Būtu gaužām jocīgi, ja pēc vēlēšanām savilktu jaunas sarkanās līnijas. Bijuši savstarpēji apvainojumi, bet, ejot uz politisku mērķi, privātas nesaskaņas mēdz nomest malā.

 

Kā sarunāties, ja paliek nelokāmi vērtību lietās vai par programmās ierakstīto?

Liberāļi, konservatīvie devuši savus priekšlikumus, izpaudušies kampaņā. Ja nav pazīmju, ka koalīcijā tādām idejām būtu vairākums, ierosmes var virzīt Saeimā, noteiktā kārtībā iniciēt referendumus. Bet nedomāju, ka nespēja vienoties par konkrētu vērtību uzstādījumu liedz vienoties par valsts drošības un valodas stiprināšanu, efektīvāku nodokļu sistēmu un citu būtisko. Taču – ja partijas piekritēju burbulis sociālajos tīklos lielā mērā tendēts uz nesadarbošanos, tad tas sagaida, ka viņu pārstāvis ar “tiem tur” nesadarbosies, nekam nepiekritīs, kompromisos neielaidīsies. Ja politiķi ar šo netiks galā, tad demokrātija tiešām nefunkcionēs.

 

Sen nebija praktizēts, ka partijas vadība, jautājot – ko darīt tālāk? – konsultējas ar visiem biedriem. Bordāns tā darījis.

Tas ir interesanti, bet ne viennozīmīgi. Lielbritānijā leiboristu partija vēlējās noskaidrot līderi visu biedru balsojumā. Priekšgalā izvirzījās galēji kreisais kandidāts misters Korbins, partijas “galotnei” lāgā neciešama persona. Atkārtotā balsošanā Korbins atkal uzvarēja. Partijas demokrātijas bīstamība ir, ka sarežģītos jautājumos ierindnieki nevar zināt visus vērā ņemamos aspektus un vadās no nepilnīgas informācijas. Bet atbildība beigās vienalga jāuzņemas līderiem.

 

Prezidents Vējonis cenšas terminēt (līdz simtgadei), aicina neievilcināt valdības veidošanu, šķiet, labi spēlē savu prezidenta lomu.

Nav iebildumu – tā ir. Loģiski, ka dots termiņš, kura laikā noskrieties politiķu adrenalīnam, un optimāls laiks, kad pie prezidenta ierasties ar sagatavotu koalīcijas modeli.

 

Kāds tas varētu būt?

Atskaitot “Saskaņu”, ir iespējamas kombinācijas. Nevar neņemt vērā, ka Latvijas pilsoņi dāvājuši uzticību diviem jaunpienācējiem “KPV LV” un JKP. Koalīcijas modeļa veidošanu ļoti iespaidos tas vīrs, kuru partijas virzīs par premjera kandidātu. 6. Saeimā situācijā, kad spēkojās divi bloki, atnāca Šķēle. Lai ko teiktu par Šķēli, tajā laikā viņš visus savāca vienkop un spēja novaldīt. Vēlāks piemērs, kad vara 10. Saeimā mētājās zemē, no Briseles ieradās Valdis Dombrovskis, ņēma lietas savās rokās un visai ilgi noturēja. Negribu nevienu kritizēt, bet premjeriem ir vajadzīgas “stiprākas” īpašības par spēju solīt visus padzīt. Ja valdības galvas amatam izraudzīs personu, kas nespēj situāciju vadīt un novaldīt, premjerēšana ātri beigsies.

 

Vai starp divām uzvarējušām partijām ir jūsu mērauklai atbilstīgs valdības vadītāja kandidāts?

Divām partijām ir izvēle. Ja tās saka “mēs neko nemākam”, tad jāpieslēdzas citiem, jāsēžas pie galda, jārunā, jāmeklē varianti, kā sastādīt vairākumu un kurš to vadītu. Šaubos, ka premjeru meklēs ārpusē. Šķēli paņēma no malas, un jau nākamajās vēlēšanās dabūja pretī spēcīga konkurenta partiju. Ar nepolitisku premjeru ir liela varbūtība, ka tieši tā notiek.

 

Diviem jauniem spēkiem aiz muguras ir ļoti pieredzējis administrators, starptautiski pazīstams Pabriks. Viņš būtu pieņemams kandidāts?

Izklausās mazāk loģiski, jo ieņēmis zemāku – trešo vietu, bet vienošanās kārtībā – kāpēc ne. Tikai katram jāsaprot, ka sekmīga premjera partija uzplauks!

 

Kučinska kungs, lai cik kvalificēts valdības vadītājs, laikam gan nav ar izredzēm?

Kučinska nominēšana nebūtu loģiska. Man neliekas, ka pāri par 50 deputātiem nāks un teiks – mēs gribam Kučinski.

 

Sakiet – kad beigsies bezgalīgā Vjačeslava Dombrovska gaušanās, ka bez “Saskaņas” valdībā nekas nebūs labi? Viņam taču atbild – “Saskaņa”, paskaties spogulī un sāc pati ar sevi!

Šajās dienās daudz analizēts, ka ar gadiem “Saskaņas” elektorāts iet mazumā. Vairums partiju pirms vēlēšanām definējušas – ar “Saskaņu” nē! Tad vismaz daļai politisko spēku jāatceļ nē, jāsaka – mēs pārdomājām, “Saskaņas” līdzdalība tomēr iespējama. Tas neliekas ticami. Ja pirmā sastādītā valdība izrādās pagalam neveiksmīga, nevaru izslēgt, ka situācija pamainās, bet ne no Nacionālās apvienības puses, protams.

 

Sakiet – par ko būtisku un svarīgu Latvijai šajās vēlēšanās nedzirdējāt runājam?

Saistītie raksti

Valdībai tūlīt būs jāvirza nākamais Nacionālais attīstības plāns, jo vecā “derīguma termiņš” beidzas 2021. gadā. Mūsu redzējums un prioritātes jaunajam būtu jāiezīmē nākamgad. Manuprāt, NAP dokumentā jāietver ļoti nopietni ekonomiskās attīstības jautājumi. Piemēram, ko darīsim ar dzīves apstākļu uzlabošanu Latgalē. Bija atbalsta programmas, bet nepietiekami stimulējošas. Tālāk jāattīsta mūsdienu pasaulei atbilstoša uzņēmējdarbība, jo Latgale neatdzims ne ar Ulmaņa lauksaimniecību, ne XX gadsimta rūpniecību. Reģions jāattīsta – lai nebūtu tā, ka Latgalē 50% balsu salasa “Saskaņa” un Krievu savienība. Tie ir tikai daži piemēri konkrētiem uzdevumiem, par ko partijas var vienoties.

 

Vērtīgs no politikas aizejošā Cilinska ieteikums premjeram Gobzemam ar viņa sekretariātiem.

Kad dzirdu, ka jāsamazina ministriju skaits, bet redzu, cik daudz partiju grasās ņemt valdībā, domāju – dod, Dievs, premjeram kaut cik noturēties, lai ministrijas neapaug ar īpašo uzdevumu ministriem.

LA.lv