Ekstravagants ceļojums 0
Apgādā “Mansards” nācis klajā Ilgoņa Bērsona pētījums par latviešu rakstnieku pseidonīmiem “Segvārdi un segburti. Noslēpumi un meklējumi”.
“Abrakadabra”, Nabaga draugs, Pu.Pa, Šņabovskis, Vilibalds Drosmiņš… Kā atklāt, kuras personas paslēpušās aiz šiem un citiem vārdiem un burtiem? Jāapbruņojas ar zināšanām, pacietību un jālaužas vārdu biezokņos, vienlaikus cerot uz laimi,” tā savas grāmatas “Segvārdi un segburti” ievadā raksta literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons.
Iespējams, ka šis ir gadījums, kad, lai labāk saprastu, kāda apjoma darbs ieslēpts 391 lappusē starp diviem eleganti noformētiem tumšziliem vākiem (grāmatas mākslinieks Aldis Aleks), vispirms jāatgādina autora līdzšinējā darbība. Ilgonis Bērsons dzimis 1931. gadā, un ar latviešu literārā mantojuma izpēti, saglabāšanu un attīstību nodarbojas kopš LU Vēstures un filoloģijas fakultātes latviešu literatūras nodaļas beigšanas. Strādājis dažādu laikrakstu un žurnālu redakcijās, izdevniecībās, Latvijas Rakstnieku savienībā, sastādījis Apsesdēla, Aspazijas, Antona un Paulīnas Bārdu, Aleksandra Grīna, Egona Līva, Andra Vējāna, Edvarda Vulfa un citu autoru darbu izlases, sarakstījis priekšvārdus Jāņa Akuratera, Jāņa Veseļa, Edvarta Virzas un citu rakstnieku darbu izdevumiem, sagatavojis rakstu krājumus, literāros almanahus, apkopojis un komentējis Jāņa Jaunsudrabiņa Kopotos rakstus. “Segvārdi un segburti” ir, ja tā var izteikties, izcils blakusprodukts ilgam un auglīgam darbam literatūras vēstures laukā. Ja salīdzinātu ar zemkopību, varētu teikt – tā kā zemi arot, gatavojot sējai, tiek atrasti dzintara gabali, liecības par sen aizmirstībā aizgājušiem laikiem un cilvēkiem, vērtīgi, bet aprūsējuši un salauzīti priekšmeti, kuri jāgroza šā un tā, lai atšifrētu, kam tie vēsturiski lietoti. Kā var redzēt pašā almanahā, darbs iecerēts jau pirms teju pusgadsimta, 1970. gadā. Tagad kopā salikts un lasītājiem vērtēšanai nodots. Lasot “Segvārdus un segburtus”, grūti izsvērt, vai šis darbs ir vairāk vērtīgs vai arī interesants. Ikviens filoloģijas students, kurš, meklējot materiālus vecajos laikrakstos, sastapies ar noslēpumainiem un neatšifrētiem parakstiem, zinās, kādā izmisumā mēdz iedzīt apziņa, ka nezini, kā tos savā darbā iekārtot. Varbūt tas ir pavisam nenozīmīgs, margināls raksta gals, kas ielikts avīzē, jo pēdējā brīdī svarīgāks materiāls tomēr izrādījies negatavs? Katrs avīžnieks zina, ka tā mēdz gadīties. Bet varbūt noslēpumainais segvārds slēpj noteiktas attiecības ar aprakstīto personību, mums nezināmas intrigas, aizkadra attiecības? Lūk, tieši šo “intrigas” daļu savā apjomīgajā pētījumā atklāj Bērsons. Teju katram šķirklim – kopā to 106 – klāt ir kāda detaļa, kas acīmredzami ieinteresējusi pašu autoru, laikmetu raksturojoša skice, mazzināmākajiem, bet, pēc literatūrzinātnieka domām, lielāku ievērību pelnošiem autoriem – arī biogrāfiski dati, kas palīdz tos iekārtot plašākā rakstniecības ainā. Tas arī norādīts ievadā, ka par autoriem, “kuru biogrāfiskās ziņas izlasāmas mūsdienu enciklopēdijās vai vārdnīcās, ziņas nesniegšu”. Precizējumus gan, kā tas, piemēram, sakāms par Pēteri Ēteri (Kārli Sausnīti), minot gan Sausnīša pirmās publikācijas laiku un vietu, gan arī pseidonīma rašanās laiku. Taču tieši uz Pētera Ētera piemēra jānorāda arī uz, manuprāt, vienīgo – grāmatas trūkumu. Proti, autors izvēlējies sakārtot šķirkļus segvārdu alfabētiskā secībā – vadoties no pseidonīma pirmā vārda. Tātad Pēteris Ēteris, ja reiz izvēlēts šis piemērs, atrodas pie burta “P”. Pret to principā nevar iebilst, kaut gan tajos gadījumos, kad vienam autoram ir vairāki nom de plume, lasītājam rodas zināmas neērtības, jo šie segvārdi atklājas tikai pamazām (tādi piemēri grāmatā ir). Nopietnāks iebildums ir pret to, ka autoru īsto vārdu un pseidonīmu rādītājs pirmkārt salikts kopā, kaut gan atsevišķi ir vēl arī segvārdu un segburtu rādītājs, kas daļēji pārklājas ar otru rādītāju, vadoties no uzvārda pirmā burta (respektīvi, Pēteris Ēteris šajā sarakstā atrodams pie burta “Ē”). Loģiski būtu bijis pseidonīmus sakārtot vienā, bet īstos vārdus – otrā rādītājā, pirmajā vadoties pēc šķirkļu loģiskas, otrajā – pēc autoru uzvārdiem. Un, domājot par lasītājiem, man dara bažas arī autora apsolītais otrais sējums. Kā var spriest pēc grāmatas noslēgumā dotajiem piemēriem, arī tas sāksies ar burtu “A”. Labi, ja būs izdevies “noturēt” katram autoram piekrītošos segvārdus vienā – vienalga, pirmajā vai otrajā – sējumā. Ja neņem vērā šo akadēmisko piekasīšanos detaļām, jāatzīst: lasīt mūsu literatūrzinātnes dižmeistara ekstravaganto ceļojumu pa latviešu rakstnieku “slepenajām dzīvēm” ir gan aizraujoši, gan izglītojoši.
