Filipīnas – izvēlies kādu no 7000 salām 0
Izmisis spāņu bruņinieks, līdz ceļiem ūdenī, bet viņam pretī trīs šķēpiem bruņoti, nepārprotami naidīgi noskaņoti mežoņi gurnautos – tāds priekšstats par Filipīnām man saglabājies no pamatskolas vēstures mācību grāmatas. Ar šo epizodi, šķiet, arī aprobežojās skolā gūstamais zināšanu minimums par tālo Āzijas salu valsti.
Minētā aina attēloja pasaules apceļotāja Magelāna sastapšanos ar iezemiešiem 1521. gadā, kas pirmajam beidzās traģiski. Magelāns tika ievainots un nomira, bet ekspedīciju apkārt zemeslodei nācās pabeigt viņa kolēģiem. Spāņi vēlāk gan atgriezās, lai parādītu vietējiem, “kur vēži ziemo”, un viņu nopelns ir tas, ka dominējošā reliģija Filipīnās joprojām ir kristietība – netipiski šai pasaules daļai. Par spāņu klātbūtni joprojām liecina daudzi vietvārdi – Valensija, Kadiza, Toledo, tāpat Puertoprinsesa Palavanas salā, kurp šoreiz ved mans ceļš. Vēl nedaudz pakavējoties vēsturē, jāatzīmē, ka filipīniešu vadonis Lapu Lapu, kurš nogalināja Magelānu, arī mūslaikos ir lielā cieņā – par viņu atgādina pieminekļi, ielu nosaukumi un pat ēdiena nosaukums restorānā.
“Konkursā” uzvar Palavana
Mūsdienu filipīnieši nebūt nav naidīgi pret iebraucējiem, tieši pretēji. Un vēl kas svarīgi – nav uzbāzīgi un blēdīgi. Apvienojumā ar skaisto dabu, silto klimatu, ne pārāk augstajām cenām tas padara Filipīnas par vilinošu ceļojuma galamērķi. Atliek vien izvēlēties uz kuru(-ām) no vairāk nekā 7000 salām doties. Es “konkursā” pirmo vietu dodu Palavanai, kuras ziemeļos atrodas Bakuitas arhipelāgs – apbrīnojami skaista vieta ar klinšainām saliņām, slēptām lagūnām un pludmalītēm, tirkīzzilu ūdeni un koraļļu rifiem.
Lai turp nonāktu, jāapbruņojas ar pacietību – vispirms lidojums uz galvaspilsētu Manilu, tālāk – uz Palavanas lielāko pilsētu Puertoprinsesu, tad piecas stundas (optimistiskais scenārijs) pa līkumotu, grumbuļainu ceļu uz Elnido pilsētiņu. Te nākas apgūt arī Filipīnām raksturīgo likumsakarību – viss notiek ar lielāku vai mazāku aizkavēšanos, par ko nav vērts īpaši iekarst. “Tūlīt dodamies ceļā.” Šis lidostā sastaptā mikroautobusa vadītāja solījums izkūp jau aiz pirmā līkuma, kur izrādās uzņēmuma birojs. Tur mums lūdz izkāpt un nedaudz uzgaidīt, kamēr atradīsies vēl citi braucēji, kas šajā pašā dienā vēlas doties uz Elnido. Divu stundu laikā pasažieru sastāvs beidzot nokomplektēts. Galā esam jau pēc pusnakts.
Nākamajā dienā deviņos rītā Elnido pludmale ir pilna cilvēkiem un laivām. “Ko piedāvājat?” apjautājos tuvākajā bodītē pie galdiņa sēdošajai sievietei. “Tūre A,” viņa lietišķi atbild un norāda uz bildēm pie sienas. Šis piedāvājums izrādās izdevīgāks nekā konkurējošie – par 1000 Filipīnu peso (ap 20 eiro) var doties izbraucienā ar laivu un cenā ietilpst bagātīgs pusdienu galds (zivis, kalmāri, mīdijas, kūpināta vista, salāti, rīsi un augļi), kā arī snorkelēšanas piederumu komplekts. Turklāt laivā esam vien četri ekskursanti plus divi puiši – apkalpojošais personāls. Apmeklējam Slepeno lagūnu, kas mēģinājusi slēpties no svešiem skatiem – iekļūt tajā var, tikai ierāpjoties pa nelielu caurumu klintī, kā arī Lielo lagūnu – vienu no visvairāk bildētajām Filipīnu ainavām. Tā kā uz Elnido pārsvarā brauc dabas baudītāji, citas izklaides īpaši nav vērts meklēt. Vakarā pludmale izskatās citādi nekā no rīta – vietējie restorāni un kafejnīcas smiltīs izvieto galdiņus un piedāvā vakariņas lāpu gaismā. Ēdienkartē dominē jūras veltes.
Atpūta “ofšorā”
Otrajā dienā izvēlamies “Tūri C”, kas ietver tālākas salas. Laiva lielāka, un arī braucēju vairāk, bet kompānija ļoti internacionāla. Sarunājos ar blakussēdošo puisi, kam nepārprotami aziātiski vaibsti, taču atklājas, ka viņš ir no Parīzes. “Mani vecāki nāk no Honkongas, pats esmu dzimis Francijā,” viņš stāsta. Šajā tūrē lielāks uzsvars likts uz snorkelēšanas vietām – zemūdens pasaule atklājas visā krāšņumā. Iespaidīgākā ir kāda pludmale, kuru sasniegt var, tikai izpeldot caur zemūdens caurumu klintī. Tas iespējams vien mierīgā laikā, ja jūrā ir lieli viļņi, šāds pasākums var beigties bēdīgi.
Pēc divu dienu aktivitātēm nākamās ieceram pavadīt mierīgākā gaisotnē. To vislabāk izdarīt kādā no tā sauktajiem ofšoriem. Tiem gan nav nekāda sakara ar pēdējā laikā bieži piesauktajām “nodokļu paradīzēm”, kurās savu naudu, izvairoties no nodokļiem, slēpj pasaules varenie. Šajā gadījumā “ofšori” ir nelielas, iepriekš neapdzīvotas saliņas, kurās tagad izvietotas viesnīcas. Dažās ir lepni apartamenti, dažās – pavisam vienkāršas būdiņas. Izvēlos kompromisu – Modesas salu. Tā piedāvā vienkāršu, tomēr labi organizētu servisu. Par viesmīlību nevar sūdzēties. Tūlīt pēc iepazīšanās mums iedod apskatīt pāris attēlus, kuros redzamas dažādas zivis – zilgana raja, smiltīs ieracies spurainis un vēl dažas – no tām esot jāuzmanās. Briesmas gan draudot tikai tad, ja staigā pa jūras gultni, peldēt varot droši. Šim ieteikumam tad arī sekoju, un pieminēto zilo “briesmoni” tiešām pēc laiciņa ievēroju slīdam starp koraļļu rifiem.
No vietējiem kontaktēties pārsvarā iznāk ar lietišķo Marku un pļāpīgo Simonu, kurš gatavs runāt par visām tēmām. Viņš pagūst gan izstāstīt, kā vietējie politiķi vēlēšanu laikā pērk salu iedzīvotāju balsis, gan apspriest incidentu konkursā “Mis Pasaule”, kad vadītājs pelnīto uzvaru sākumā piešķīris nevis Filipīnu, bet citas valsts skaistulei, gan citus reālus un izdomātus stāstus. “Viesi no ASV mani sauc par Saimonu. Viesi no Itālijas saka Simone. Kā Simons būtu latviski?” viņš turpina vārīties. Izdomājam, ka tas varētu Sīmanis.
Ja neskaita sarunas ar Simonu, pārējo laiku uz salas var pavadīt klusumā un mierā, iegrimstot šūpuļtīklā un vērojot jūru. Var arī doties salas apgaitā, kas aizņem vien nepilnas desmit minūtes. Aizbraucot pārņem nostalģija un liela vēlme te kādreiz vēl atgriezties.
