Mobilā versija
+5.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. decembris, 2012
Drukāt

Gatavojas piena kvotas atcelšanai

karklis1_km_9

Šā gada “Sējēja” balvas laureāts nominācijā “Lopkopība” Bērzaines pagasta zemnieku saimniecības “Dzintari” saimnieks Andrejs Kārklis uzsver – jāgatavojas 2015. gadam, kad Eiropas Savienībā (ES) atcels piena kvotas un tiek prognozēts piena cenas kritums.

 

Šā iemesla dēļ vasarā ” Dzintaru” ražīgais piena devēju ganāmpulks pārcēlās uz jauno mītni, kas gan piepildīta būs vien 2014. gadā. Saimnieks sevi raksturo kā lauksaimniecības apsēstu darbaholiķi ar milzīgu pacietību, kuru stimulē ekspluatācijas pātaga – banku aizdevumi.

 

A. Kārklis: – It kā nav pareizi, ka vieni darbojas pēc velna, tomēr otrai sabiedrības daļai nav ko darīt. Viņi ir nelaimīgi cilvēki, bez stabiliem naudas ienākumiem. Pasaules kārtība nav pareiza, ne mums to mainīt. Iespējams, ka kaut kas tiek darīts, lai tā mainītos. Tomēr tā pasaules sazvērestība, lielo, dižo sazvērestība. Ja bail no nabadzības, tad turies līdz pēdējam.

Atzīstu, ka pēc fermas uzbūvēšanas šajā vasarā (tajā ir vietas 370 govīm, patlaban aizpildītas ir 290 vietas) esmu nonācis pretrunā ar sevi. Ģimenes fermā var turēt 50 govju un, pārejot uz augstajām tehnoloģijām, industriālo ražošanu, iespējams, esam ievazājuši Amerikas tehnoloģijas un filozofiju. Rezultātā paliek tukši lauki, tāpēc, iespējams, Latvijā nevajadzēja būvēt tik lielas fermas. Patlaban es viens pats savā fermā ražošu vienu trešdaļu no visa piena daudzuma, ko savulaik Kocēnos ražoja lielais Ļeņina vārdā nosauktais kolhozs ar 1000 darbiniekiem. Man “Dzintaros” būs, augstākais, desmit darbinieki.

Iznāk, ka es ar lielo modernizāciju spiestā kārtā esmu vainīgs, ka cilvēkiem nav darba. No otras puses, saprotu, ka esmu bezspēcīgs cīnīties pret kopējo “vairāk un vairāk, lielāku un lielāku” filozofiju. Es nevēlos būt pirmais, kas iznīkst.

Cīnos, lai man būtu ES līmeņa saimniecība, lai es būtu konkurētspējīgs ar tiem Eiropas biznesmeņiem, kas vēlētos manā apkārtnē darboties. Vismaz kāds latvietis tad šeit Kocēnos paliks. Lielākoties ārzemnieki zemi mums apkārt jau ir izpirkuši. Es esmu ģimenes saimniecības atbalstītājs, tomēr, tā kā neredzu stabilu ekonomisko nākotni, globalizācijas ritenī darbojos pēc tiem likumiem, kas patlaban ir.

– Kā ” Dzintaros” sokas ar piena kvotas izpildi?

– Latvijā fermas ir sabūvētas ar aprēķinu, ka kvotas atcels 2014. gadā. Es arī biju iecerējis, ka būšu konkurētspējīgs ar Rietumu lauksaimniekiem 2014. gadā. Mana kvota ir 1300 tonnu liela un šajā gadā to vēl nepārsniegšu. Vajadzētu 2500 – 3000 tonnu lielu kvotu. Patlaban ir jā­koriģē biznesa plāns, ir jābremzē piensaimniecības izaugsme. Valstij savulaik nebija skaidra nozares nākotnes vīzija. Mūs pirms projektu pieteikšanas stingri nebrīdināja par 2015. gadu, tāpēc varam arī atjēgties pie sasistas siles, kas liks pārorientēties. Tomēr pārorientēšanās no piena ražošanas uz gaļas ražošanu nav vienkārša.

– Kādu izslaukumu plānojat jaunajā kūtī?

– Saglabāsim to 10 000 – 11 500 kilogramu intervālā.

– Kā “Dzintari” sadzīvo ar aizdevumu slogu?

– Bez aizdevumiem tik lielu fermu un mēslu krātuvi uzbūvēt nevar. Paldies, ka ir valdības 60% lielais atbalsts kredītam uz 15 gadiem. Aptuveni 45% no aizdevuma gan ir jāmaksā procentos.

Valdība jau rīkojas ļoti pareizi – iedod it kā 60% atlaidi, kuru vēlāk ar uzviju atgūst. Es par darbiniekiem maksāju nodokļus, maksāju PVN. Mūsu saimniecībā izstrāde uz vienu darbinieku ir vairāk nekā 
40 000 latu gadā. Pērn apgrozījām Ls 240 000, darbojās 5,5 darbinieki. Valdība un valsts no šādām atbalsta programmām vien iegūst.

– Jūs bijā viens no kooperatīva “Jaunais piens” (patlaban “Trikāta KS”. – Red.) dibinātajiem un vadītājiem. Kā patlaban vērtējat kooperāciju un piena ražotājiem piederošā “Latvijas piena” rūpnīcas projektu?

– Kooperācija ir ļoti laba lieta. It kā ir labi piemēri. Piemēram, Dānijā, Zviedrijā kooperatīvam “Arla” pieder 97% tirgus. Es 2000. gada sākumā stingri uzstāju, lai zemnieki vienotos par kopīgu ideju un veidotu Latvijā vienu lielu piena ražotāju kooperatīvu. Lielākam kooperatīvam ir lielāka ietekme, tas darbojas efektīvāk. Mēs “Jauno pienu” izveidojām vieni no pirmajiem valstī. Vēlāk izveidojās “Piena ceļš”. Darbojās arī “Dzēse”, ar to mēs tīri labi sapratāmies. “Piena ceļš” aizgāja savu ceļu. Ar kooperatīviem notika tāpat kā ar teritoriālo reformu, apvienošanu nevarēja loģiski pabeigt. Daudzi mazi priekšnieciņi nevarēja vienoties, kas būs vadītājs. Es skaidroju – no “Trikātas KS”, “Piena ceļa” un ” Dzēses” veidosim vienu kooperatīvu.

Mēs sākām ar “Trikātas siera” pirkumu. Šis uzņēmums bija problēmu priekšā, bez zemnieku atbalsta nevarēja pastāvēt. Ar lielām pūlēm dabūjām Krievijas veterināro sertifikātu.

Tā kā Latvijā 40% piena ražo Vidzemē, piena pārstrādei vajadzētu atrasties šajā novadā. Veicām sarunas par “Valmieras piena” pirkšanu. Tolaik An­dris Šķēle šo uzņēmumu vēl nebija nopircis, mums arī nebija naudas un, iespējams, arī psiholoģiski nebijām šim pirkumam gatavi. Tomēr brieda noskaņojums, ka vajag kaut ko nopietnu darīt. Vēlāk Šķēle uzņēmumu nopirka, caur viņa uzticības personu Rolandu Gulbi vienojāmies par “Valmieras piena” pirkumu. Es tolaik biju daudzus lielos Valmieras puses zemniekus pārliecinājis par šāda pirkuma nepieciešamību. Tikos arī ar “Piena ceļa” zemniekiem, viņi bija nopirkuši “Jaunpils pienotavu”. Ražotnes kooperatīvam var būt vairākas, uzņēmums jau ir viens, vadība ir vienās rokās. Ja Jaunpils, Trikātas un Valmieras piena pārstrādes uzņēmumi būtu zemnieku īpašums, tad mums uzreiz pieslietos vairāk piena ražotāju. Būtu jaunas iespējas, plašs produktu sortiments, ātri veiktu uzrāvienu un dabūtu pusi no Latvijā ražotā piena. Šķēle, godīgi sakot, neprasīja daudz – divus miljonus latu, un uzņēmuma kredītsaistības bija 12 miljoni eiro.

Diemžēl pēc visiem piena dumpjiem, cīņas pret oligarhiem, kad svarīgākais arguments bija nepirkt neko no Šķēles, nekas neiznāca. Kooperatīvā bija pretestība šādam pirkumam. Es teicu – vīri, bizness ir bizness. Ne mēs Šķēli pacēlām, ne mēs viņu nogremdēsim.

– Kāpēc nepalikāt kooperatīvā kā ierindas biedrs?

– Es neatzīstu “Latvijas piena” Jelgavas piena rūpnīcas būvniecību. Zemnieki nevarēs savu pienu pārstrādāt un nodrošināt konkurētspējīgu piena cenu. Latvijai vajag ražot arī industriālos produktus un izeju uz eksportu. Pašpatēriņam mēs izmantojam daudz mazāk nekā pusi Latvijā ražotā piena. Neesmu pārliecināts, ka “Latvijas pienam” izdosies iekarot eksporta tirgus. Drīzāk kā pareizu vērtēju krievu pirkumu – “Limbažu pienu”, “Valmieras pienu” un “Rīgas piena kombinātu”.

 

Andrejs Kārklis

* tā saucamais Breša zemnieks, apsaimnieko aptuveni 240 ha lielu platību, tostarp 200 ha ir saimniecības īpašums,

* kopā ar dēlu Kasparu vienādās daļās pieder zemnieku saimniecība “Dzintari” Kocēnu novadā,

* sāka nodarboties ar piensaimniecību 1991. gadā, kad Ipiķos nopirka pirmo govi Domu, vidējais izslaukums bija 3000 kg gadā,

* patlaban ganāmpulkā ir 290 govis, vidējais izslaukums no govs aptuveni 11 000 kg piena,

* pienu pārdod a/s “Valmieras piens”,

* kooperatīva “Jaunais piens” un Latvijas Holšteinas šķirnes lopu asociācijas dibinātājs.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+