Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
21. augusts, 2015
Drukāt

Anna Žīgure: Gurķu konservēšanas sezonas pārdomas (25)

Foto - LETAFoto - LETA

Anna Žīgure

Virsraksts aizgūts no igauņiem, kuri šo vasaras sezonas posmu, kad iekšpolitikā nekas īpašs nenotiek un mediji, izklaidējot lasītājus, medī jebkādas ziņas, dēvē par “gurķu konservēšanas laiku”.

Šajā ziņā nemaz neatpaliekam no ziemeļu kaimiņiem. Arī mūsu teritorijā, kas Ainažos sākas tūlīt pēc tam, kad Igaunijas valsts karogs paliek aiz muguras (Latvijas sarkanbaltsarkano neredz), čakli konservē gurķus, un mūsu medijus pildījušas dažādas gurķu konservēšanas sezonas ziņas. Reizēm ir grūti nošķirt graudus no sēnalām, cenšoties saprast, kas patiesībā noticis un vai vispār kas noticis.


Šīsvasaras dramatiskāko brīdi bērnu un jauniešu Dziesmu svētku ģenerālmēģinājumā, ko ilgi zelēja dažādi drukāti izdevumi un elektroniskie mediji, nekādi nevar dēvēt par gurķu laika ziņu, un jācer, ka būsim izsijājuši galveno mācību: steidzami jāpārbūvē Dziesmu svētku estrāde, kas visiem dziedātājiem spētu nodrošināt cilvēka cienīgus un drošus apstākļus. Iespējams, šim pasākumam līdzekļus var savākt tāpat kā savulaik Brīvības piemineklim – sabiedrībai ziedojot, jo maz ticams, ka plānais valsts budžets tuvākajos gados ļaus atlicināt pietiekami daudz naudas šim nolūkam.

Turklāt ziedojumu izlietojumu lielākoties iespējams atspoguļot visiem saprotamā veidā, bet valsts vai ES finansējuma gadījumā arvien jādomā par to, kāda naudas daļa aizies tā saucamajiem starpniekiem. Latvijas pieredze rāda, ka daudz līdzekļu, kas domāti valstij nepieciešamu projektu īstenošanai, satecējuši privātās kabatās un noslīkuši nebeidzamās tiesvedībās. Pārbraucot robežu pie Ainažiem, uzraksts uz plāksnes vēsta, ka ceļinieks ieradies ES valstī Latvijā. Atšķirība no Igaunijas sakārtotās vides ir milzīga. Mūsu bijušā robežpunkta kādreiz varenās celtnes jau kuru gadu atrodas sagrūšanas procesā, vēl pēc pāris gadiem vajadzēs piestiprināt plāksni: “Par savu dzīvību, tuvojoties drupām, katrs atbild pats.” Kopš šis objekts ir privatizēts, viss gājis tikai uz slikto pusi, un nav cerību, ka kaut kas varētu mainīties.

Neko nemaina tas, ka mūsu pilsoņiem ir kauns, bet dažādu mediju žurnālisti jau vairākus gadus centušies aktualizēt šo jautājumu. Šovasar izskanēja, ka, gadījumā ja mūsu drošības situācija mainīsies, viss tikšot savests kārtībā. Gribētos gan, lai pie mums būtu tikpat kārtīgi kā igauņu Iklā, bet nekādā gadījumā ne to, lai mainītos valsts drošības situācija. Tad jau labāk, lai viss paliek, kā bijis.

Gribētos arī, lai mēs varētu braukt ar tikpat jauniem vilcieniem, kā tas iespējams igauņu pusē. Šķērsojot Latvijas robežu pie Ainažiem, piepeši sapratu, ka balandās un nātrēs ieaugušajam robežpunktam tomēr ir sava jēga. Varbūt tieši šeit salna ķēra magones ziedu (lasi: KNAB notvēra bijušo “LDz” priekšnieku Magoni), jo degradētā vide kā radīta detektīvseriāliem ar labām beigām.

Pašā gurķu konservēšanas sezonas kulminācijā Igaunijā svin svētkus. 20. augusts ir brīvdiena un karogota, jo tā ir Igaunijas Neatkarības atjaunošanas diena, kad Igaunija de facto atjaunoja valsts neatkarību. Tas notika 1991. gada 20. augustā, brīdi pirms pusnakts. Nākamajā dienā, 21. augustā, arī Latvijā atjaunoja neatkarību, bet mums par to joprojām liecina vienīgi ieraksts kalendāros: “Konstitucionālā likuma “Par LR valstisko statusu” pieņemšanas diena.”

Droši vien nav daudz tādu cilvēku, kuri atceras vai pat vispār zina, ko tas īsti nozīmē, tāpēc īpaši nedomā par to, ka jau nākamajās dienās, sākot ar Islandi, dažādas valstis lavīnveidīgi noslēdza vai atjaunoja iesaldētās diplomātiskās attiecības ar Latviju, kas kā pilntiesīga valsts atgriezās uz pasaules kartes. Šis ir svarīgs datums, un būtu nepieciešams, lai to cienīgi atzīmētu – kaut bez brīvas dienas, bet ar saturu un karogu. Šī ir latviešu jaunākā vēsture, un valsts sevi apzog, to cienīgi neatzīmējot.

Ir dzirdēts, ka 4. maija atbalstītāji uz 21. augustu raugoties greizsirdīgi, bet Latvijai ir tik maz priecīgu svētku, ka vienlīdz cienīgi varētu atzīmēt abus. Iespējams, ka bez 1990. gada 4. maija nebūtu 1991. gada 21. augusta, bet skaidrs ir arī tas, ka bez 21. augusta mēs tā arī būtu palikuši pusceļā.

Kurš var paskaidrot, kāpēc pietrūkst politiskas gribas pacelt Latvijas karogu uz mūsu valsts robežas un kāpēc igauņi spēj svinēt savas valsts atjaunošanas dienu, bet mēs – ne?

Priecīgus valsts atjaunošanas svētkus!

Pievienot komentāru

Komentāri (25)

  1. biju uz barikādēm, pēc tam mani denacionalizēja, māju atdeva ārzemniekam ar viltotiem dokumentiem (korupcija) un kopumā 200 000 denacionalizētos izmeta uz ielas bez kompensācijas. latvijas valstij jāsamaksā kompensācijas par savām nelietībām!

    • tas sarīdīja uz paaudzēm ... Atbildēt

      ticu un jūtu līdzi, – atcerēsimies, ka 92.-94. gados mājas atdeva dažadiem pirdeļiem ne tikai uz šaubīgu radniecību pierādošu papīreļu pamata, bet arī piem. Valkas rajona tiesa izskatīja lietas par piem. nama Rīgā, Brīvības iela atdošanu “likumīgajam īpašniekam vai tā mantiniekiem”.

  2. Tik nikni komentāri. Ja pašam dzīvē iet šķērsu, neveicas ģimenes dzīvē un varbūt vēl bijusi grūta bērnība,tad nevajadzētu apspļaudīt līdzcilvēkus un visu pasauli. Sāciet no sevis, jūs mūžam neapmierinātie!

  3. Šķērsojot Latvijas robežu pie Ainažiem, piepeši sapratu, ka balandās un nātrēs ieaugušajam robežpunktam tomēr ir sava jēga. Varbūt tieši šeit salna ķēra magones ziedu (lasi: KNAB notvēra bijušo “LDz” priekšnieku Magoni), jo degradētā vide kā radīta detektīvseriāliem ar labām beigām.
    —————-
    Prātiņš bija par …īsu, lai pirms šī vāvuļojuma noskaidrotu jau LV masu mēdijos rakstīto, ka tas notika Igaunijas Pērnavā?

  4. Bet liela nesapratne būtu tad, ja nebūtu 1991. gada 6. septembris, kad PSRS Valsts padomes atzina Latvijas neatkarību. Bez ši 6. septembra lēmuma nesāktos nekāda reālā neatkarība, bet par to valsts vēstures oficiālie falsificētāji nerunā.

  5. jā,žīgures trafaretā “Igaunijā ir labāk” pieminēšana kļūst diezgan smieklīga…Tur šī persona acīmredzot šad tad aizbrauc pie paziņam vīnu iedzert un kartis paspēlēt, un pie galda pieklājības labad nerunā par problēmam…Tikai Igaunijā tā situācija ir vnk mazāk traģiska kā Latvijā- tāpat ir liels bezdarbs, zemas algas, zog ka aptrakusi un ļautiņi grimst parādos.Paralēli tā pati salašņu varza biedē un “notur bezsvara stavoklī” vientiešus ar to pasu “KRIEVI NAK !” bubuli…Lūk, Baltkrievijā gan ir cerība cilvēkiem gan uz nākotni gan uz vecumdienam.

    • Tāmnieks/luterānis Atbildēt

      Braucot auto, to zagšanu Igaunijā tā īsti pamanīt nevar! Var ne tikai pamanīt, bet pamatīgi apskatīt salabotos ceļus, appļautās grāvmalas visu ceļu garumā, dzirdēt igauņu valodu ik uz soļa, grāmatnīcas plauktos pāršķirstīt apjomīgās igauņu enciklopēdijas (domāju, ka tā būs 25 sējumos) pirmos 12 sējumus, priecāties par daudziem, tieši igauņu, kultūras un sporta objektiem, Nacionālo bibliotēku, vareno pasažieru ostu un daudzām citām lietām par ko latvietis pagaidām tikai sapņo.
      Ja par Baltkrieviju- mana sieva ir vēl caralaikos izceļojušo latviešu pēcnācēju trešās paaudzes jauktenis. Mēs regulāri piešpricējam viņas mammai izdzīvošanas minimumu, jo tajā sapņu zemē algas ir mūsu avansa līmenī, bezdarbs nebūt nav sveša parādība, bet daudzi, kas strādā, to dara 4/4 (četras dienas nedēļā pa 4 stundām), saņemot arī attiecīgu samaksu. Der saprast, ka, ja no aptuveni 200 līdz 250 eiro pamatalgas izrēķina šo 4/4, tad ….. Tādēļ nemusini te prātus ar Baltkrieviju!

      • tepat Ķīšezera maliņā Atbildēt

        Nebūsim pārāk lieli citu zemju patrioti, un tad mūs vairāk cienīs. Visgardāk smejas pēdējais.

        • kas tu par talumnieku, jefiņ? Atbildēt

          lūk, dumjam bauram CEME jūdeļu Rotšildeļu vankšķi tā galvu ar netīrumiem pielējuši, ka ja šim saka, ka Baltkrievija cilvēki neizmirst ka Latvija (vai Igaunijā), darbspejīgākie nemūk prom , lai kāda būtu tā tava izdomātā alga(videjā alga tur ir ap 450 eiro un iespēju strādat Baltkrievija izmanto aptuveni 12000 Latvijas iedzīvotaji, puse Latvijas pilsoņi), tad muļķa bauram tā ir “prāta musinašanā”:))par elektroenerģiju tur maksā ikurat 3,5 eirocentus, par gāzi- 12 eirocentus kubikmetrā, un attiecīgi lēti ir citi sab. pakalpojumi, lēta medicīna un ka jau mineju- cerības uz vecumdienam.Nemaz neminu te vēl lieliskos ceļus, jaunceltos agraros ciematus, kur jaunu māju vari izpirkt par nelielu naudu, zemo noz. līmeni, sakoptību utt, utt..
          Noteikti Baltkrievija ir veiksmīgāka valsts par Igauniju, kur tu starp lapam enciklopedijas (pāršķirstot tos ik lappusi aplaizot pirksteļus) neizlasīji , ka tos visus tavus sporta un kultūras objektus vareji apskatīt netā un neizplatīt baciļus :))) Sveiciens sievasmatei…tas asinis ir labas , piem. Fr. Briedis bija no tiem izceļotajiem..

          • Nu varbūt arī Baltkrievijā

            beidzot iepūtīs brīvie pasaules vēji un kārtīgi aiztrauks saldā miegā izsapņoto pārticību?! Un Tāmnieks, starp citu, nav tālumnieks, Tev tiešām derētu biežāk pašķirstīt Latvijas Enciklopēdiju, kas vēl top, bet līdz tam atliek vien samierināties ar Padomju Latvijas enciklopēdiju…

  6. Tāpēc,ka, tauta nospiesta uz ceļiem, genocīds tiek veikts kā atriebība par mākslīgi radīto holokaustu, 2dienas iepriekš Āboltiņa atļāvās iespļaut savai mātei acīs, dodot ziņu ka labākās vecumdienas nepienākas neceriet.

  7. Kāpēc? Tāpēc ka ir jārisina jautājums – par ko kļūs rudā lapsa? Te par premjeru, te par kara ministru… Tas pašā Vienotībā un par Latviju neatliek laika? Tad vel tā zaķīša pēdas pie dažiem veikaliem…

  8. Jo si 4. maija republika ir joprojam nomenklaturistu un cekas maisu sargataju valga. Cina par 21. augustu te Latvija vel nav beigusies un par to ir vel ko cinities.

  9. Var taču pārcelties uz dzīvi tajā Igaunijā. Valodu taču māk.

  10. Cik ļooti mainījusies L.A.,kopā ar Žīguri.Tāda ūdens liešana vien sanāk.

  11. <Visvaldis Mucenieks:"(..) Kad balsojām toreiz 4. maijā un 21. augustā, nevienam taču nebija vienalga. Kāda tad bija jēga balsot toreiz, ja tagad vienalga?"
    ================================================================
    Vajadzēja uzklausīt deputāta A.Rubika ieteikumu AP 1990.g.4.maija vakara sēdē – un sarīkot referendumu (tautas nobalsošanu) par 4.maija Deklarāciju. Tad, iespējams, 2015.g. par bēgļu uzņemšanu lēmumu aiz slēgtām durvīm viena pati valdība nepieņemtu – būtu atkal referendums.

  12. <Visvaldis Mucenieks:"(..) Kā tas īsti noticis, par to klusē gan preambula, gan filma."
    ================================================================
    " Kad patiesība meliem līdzinās / Tad jāsargās, ka neizrunā lieku, " tā Dante reiz rakstīja.
    Kamēr LA vadīja a.god. Krustiņa kungs, tikmēr jau varēja uzzināt – galu galā "tautas sirdsapziņa" (O.Vācietis) vēl dzīva. Gluži kā tas Latvijas tautas identitātes simbols Rīgas centrā, kurā skulpturu grupa "Darbs". Tāds tas vēsturiskais paradokss "reālajā komunismā" (A.Zinovjevs) – iedod tikai latvietim zemi un lāpstu, skat, kādas brīnumainas pārvērtības Ulmaņlaika paaudze paveica:
    "Manu un daudzu manu vienaudžu jaunību izpostīja karš.(..)
    Sākām vārda vistiešākajā nozīmē klajā laukā un tukšā vietā.(..)Tagadējā Druvas ciematā, kas savu nosaukumu aizguva no kopsaimniecības, viss – dzīvojamās ēkas, VIDUSSKOLA, sporta nams, asfalta rūpnīca un ražotnes – tika uzcelts kopsaimniecības laikā. Celtniecības brigādē vien pastāvīgi strādāja ap trīssimt vīru."
    Mēs tikai nopietnāk strādājām. Saruna ar Jāni Rubuli(1927), kas bija Saldus rajona kopsaimniecības "Druva" priekšsēdētājs (Latvijas Avīze, 17.11.2011.)

  13. A kam man karogs,man tikai ar lielo karoti pie pilnas siles .

  14. …skumji. Braucot uz Igauniju 18.11.2014. arī Latvijas karoga uz robežas nebija. Igauņu bāleliņi gan savas valsts karogu izkar un izrāda tam cieņu.

  15. Visvaldis Mucenieks Atbildēt

    Man vienalga viss
    Šodien 21. augusts – kāda notikuma gadadiena. 1991. gadā šajā datumā Krievijas puča laikā Augstākā Padome (AP) pieņēma konstitucionālo likumu par „Latvijas Republikas valstisko statusu”. Vēl pavisam nesen biju pārliecībā, ka tas bija svarīgs, izšķirošs notikums Latvijas vēsturē. Tagad tik pārliecināts vairs neuzdrošinos būt. Radies iespaids, ka izņemot mani un dažus man līdzīgus dīvaiņus, maz ir to, kas šo notikumu vēl uzskata par pieminēšanas vērtu.
    Tagad pamatoti liela uzmanība fokusēta uz gatavošanos pirmā afrikāņu imigrantu desanta svinīgai sagaidīšanai. Pūtēju orķestri un izmeklēti kori jau noslīpē himniskās dziesmas ‘Zambezi, Zambezi, Zambezi, zam…’ vareno skanējumu. Pie mums ieplūdīšot slaveni mākslinieki, zinātnieki, arhitekti, ārsti, un mūsu speciālisti varēšot atlasīt tikai labākos un miermīlīgākos, tikai tos, kas dos vēl nepieredzētu uzrāvienu mūsu ekonomikai un kuplinās mūsu kultūru. Interesanti, kurām valstīm tad atstās potenciālos galvu griezējus, dedzinātājus, spridzinātājus, izvarotājus un citu drazu?
    Pārdomu mākts, nolēmu atskatīties uz dažiem notikumiem pagātnē, kas zīmīgi sasaucas ar šodienas notikumiem.
    2014. gada 19. jūnijā plkst. 10:06 Saeimā tika svinīgi pieņemta Satversmes preambula. Tā esot bijusi vajadzīga, lai visiem ‘cauri gadsimtiem’ būtu pilnīga skaidrība par to, kas mūsu valstī ir noteicējs, kādā valodā te jārunā un pie kādām vērtībām jāturas, lai nevienam vairs nenāktu prātā valodu referendumus rīkot un svešas vērtības uztiept. Duci reižu esmu pārlasījis preambulu, taču neko iedvesmojošu neesmu atradis. Drīzāk izskatās, ka preambula izstrādāta, lai latviešu nāciju ‘noliktu pie vietas’, lai tā pārāk daudz no sevis neiedomājas.
    Pēc pirmā teikuma visi nākamie sākas ar ‘Latvijas tauta’. Laikam jau tas bija tālredzīgi un svarīgi, lai nerastos problēmas ar gaidāmo musulmaņu uzņemšanu. Izrādās, ka Latvijai jau pirms 3 gadiem bijis uzdots izstrādāt plānu līdz 20000 migrantu uzņemšanai. Tagad mūs mierina, ka būšot labprātīgi jāuzņem vien 250 un ar to tā lieta beigšoties. Valdības un Saeimas vadība melo, tāpat kā melo ES vadība. 250 ir tikai kāja durvīs, kas drīz vien pārvērtīsies par neaizveramām slūžām. Noteikumus diktēs jau ieceļotāji. Tā jau ir Zviedrijā, Francijā, Anglijā, Vācijā, Norvēģijā. Tajās valda izmisums un panika, bet to valdības melo un slēpj faktisko situāciju, saziņas līdzekļi tiek cenzēti. Kāpēc lai Latvijā būtu citādi? Mūsu valstī pie varas esošie to nedrīkst nezināt, viņu amata pienākums prasa zināt, kas notiek citās ES valstīs. Zināt un iesaistīties noziedzīgā cilvēku tirgoņu biznesā ir noziegums.
    4. augustā notika tūkstošgalvīgs pikets pie MK pret imigrantu uzņemšanu. Sastapu tajā tikai vienu bijušo AP deputātu. Protams, nebija pamata gaidīt neveselos un tos, kas dzīvo tālu ārpus Rīgas vai ārzemēs. Toties rīdzinieku neierašanās liecina par attieksmi. Protams, tā var būt arī tāda.
    Pjotrs Stolipins ir teicis: „Tautas dažkārt piemirst savus nacionālos uzdevumus, bet tādas tautas iet bojā, tās pārvēršas par augsni, par mēslojumu, uz kura aug un nostiprinās citas, daudz spēcīgākas tautas.“
    Mūs var samīt ar spēku, bet mūsu vadoņi, ja tiem ir kaut kripatiņa godaprāta, nedrīkst ļaut mūs pārvērst par mēslojumu citām tautām labprātīgi. Valdība veido darba grupas, kas nodarbosies ar jaunieceļotāju integrēšanas un valodas mācīšanas jautājumiem. Vai tas neskan kā izsmiekls, ja tā pati valdība uzskata, ka 2018. gadā vēl būs pāragri sākt pāreju uz latviešu mācību valodu mūsu pašreizējās ‘krievvalodīgajās’ skolās?
    Atslodzei liriska atkāpe ar Kirhenšteina valdības solījumiem:
    („Brīvais zemnieks”, 11.07.1940)
    Tieslietu ministrs J. Pabērzs vakar devis atļauju pirmās kolektīvās kopsaimniecības dibināšanai Dēmenes pagastā. Lūgumu iesnieguši 6 ebreju pilsoņi, kuri šim nolūkam vēlas iegūt zemes gabalu Dēmenes pagasta „Gaidas” un tā paša pagasta „Upes” saimniecībā – pāri par 70 ha kopplatībā.
    Šī kolektīvā saimniecība būs pirmā mūsu zemē. Kā mums no kompetentas puses paskaidro, tad brīvprātīgai kolektīvo saimniecību ierīkošanai arī turpmāk mūsu iestādes neliks nekādus šķēršļus.

    („Brīvais zemnieks”, 16. 07.1940)
    Kolhozu nebūs.
    Komunistiskās partijas centrālkomitejas sekretārs Ž. Spure izteicās: „Daži jaunās iekārtas pretinieki laukos izplata baumas, it kā jaunā valdība un Saeima iekārtošot kolhozus. Tā nav patiesība. Neviens tagad par kolhozu ierīkošanu vēl nav domājis un arī nedomās. Kolhozi mums neder.”
    Par preambulu
    Egils Levits piedāvāja preambulas pirmo teikumu šādā redakcijā: „1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas Republika ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai tā varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī”. Spēcīgs un skaidrs vēstījums!
    Taču, lasot oficiāli pieņemto preambulas tekstu, tajā redzama iekodēta doma, ka valsts proklamēšanas brīdī latvieši pēkšņi paši atteikušies gan no savas valstsgribas, gan no valstsnācijas statusa, gan no tiesībām uz pašnoteikšanos un vēlēšanās brīvi veidot nākotni pašiem savā valstī, un visu nodevuši ‘Latvijas tautai’. Jāšaubās, vai vēl kaut viena tauta pasaulē būtu labprātīgi spērusi tādu pašiznīcināšanās soli!
    Lai nu kā, bet preambulas pirmā teikuma beigu daļa tika atbilstīgi pārveidota šādi: „… lai ‘garantētu’ latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu labklājību.” Liekas, ka tādu garantiju latviešiem reāli varētu nodrošināt tikai Kungs Dievs, bet, ja tomēr patiesi ‘Latvijas tauta’ spēj izdarīt to pašu, kāpēc no tā atteikties. Taču, ja turpinām runāt par garantijām, tad atcerēsimies pasaules varenāko kodollielvalstu garantijas Ukrainai. Ukraina jau divus gadus bezcerīgi gaida šo garantiju garantēšanu.
    Satversmes 114. pantā teikts: „Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.” Ko tad īpašu preambula garantē latviešiem? Neko, vien akurāt to pašu, ko mazākumtautībām (nu jau arī ieceļotājiem no Āfrikas un arābu valstīm!), protams, ja neskaita ļoti apšaubāmo latviešu nācijas mūžīgās pastāvēšanas garantēšanu.
    Bet latviešiem taču bija zeme, valstsgriba un neatņemamas tiesības uz pašnoteikšanos, savu valsti un brīvu nākotnes veidošanu tajā! Un latvieši taču kādreiz dziedāja: „Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam te paši sev likumus lemt.” Kur tas viss ir? Tagad varam vien dziedāt tikai sērīgo dziesmiņu ‘Viss pagājis, aizmirsts un zudis…’.
    Kā vēsta preambula, pār mums lemj un valda ‘Latvijas tauta’. Bet kas tad tā īsti ir? Kas lācītim vēderā? Uz to atbilde rodama preambulas anotācijā, kur tā mēs lasām: (Ar „mēs” (‘Latvijas tautu’) jāsaprot katrs, kas uz šo (preambulā uzskaitīto) vērtību pamata jūtas piederīgs Latvijai. Uzskaitījums, protams, nav pilnīgs, te norādīti tikai būtiskākās vērtības un faktori. Indivīds nekādā ziņā nav spiests tām pievienoties, katrs var veidot pats savu vērtību sistēmu un identitāti, gan izmantojot daļu no šeit minētajiem faktoriem, gan arī nevienu no tiem. To pilnā mērā garantē cilvēktiesības.)
    Neapšaubāmi šis Saeimas lēmums ir vēsturisks. Vēsturisks ar to, ka Saeimas deputāti latvieši savu valsti juridiski nodod 2014. gada modeļa ‘Latvijas tautai’ (ar visiem 700000 ieceļotāju no padomijas), cerot uz ‘Latvijas tautas’ ‘garantijām’ latviešu nācijas pastāvēšanai un attīstībai. ‘Latvijas tauta’ var pilnīgi vai daļēji ņemt vērā preambulā uzskaitītās vērtības un faktorus, bet var arī neņemt vērā neko un veidot savu vērtību sistēmu un identitāti. Šis skaidrojums izcili derēs arī tiem musulmaņu tūkstošiem, kas arī kļūs par ‘Latvijas tautu’ un noteikti izvēlēsies veidot ‘savu vērtību sistēmu un identitāti’.
    Bet AP deputātiem, kā dziesmā dzied, vienalga viss:
    Man vienalga, vai ir vakars,
    Man vienalga, vai ir rīts.
    Un, ja grib, lai mani pakar,
    Man vienalga viss.
    Man vienalga, kādā krāsā
    Karogi virs galvām plīvo.
    Man vienalga, kur tu dzīvo,
    Man vienalga viss.
    Man vienalga, ko man saka
    Lielie dzīves skolotāji.
    Visa pasaule ir kaka,
    Man vienalga viss.
    Man nav vienalga. Varbūt vēl kādam nav vienalga? Kad balsojām toreiz 4. maijā un 21. augustā, nevienam taču nebija vienalga. Kāda tad bija jēga balsot toreiz, ja tagad vienalga?
    Par reklāmfilmu ‘Vai Satversme jau gatava?’
    Preambulas reklamēšanai izveidota arī 27 minūšu gara dokumentāla filmiņa ar nosaukumu „Vai Satversme jau gatava?”. To bez problēmām iespējams noskatīties internetā, ievadot YouTube tās nosaukumu. Tā ir ļoti interesanta gan ar to, kas tajā ir, gan vēl vairāk ar to, kā tajā nav.
    Cita starpā tajā redzam padomju okupācijas spēku lielgabalu, tanku un karavīru kolonnu ienākšanu Rīgā 1940. gada 17. jūnijā. Šiem kadriem pa vidu negaidīti pavīd tribīnes ar vairākiem simtiem vācu virsnieku. Vai tie ieradušies sagaidīt un sveikt savu poļu asinīm slacīto sabiedroto – padomju karavīru – kolonnas? Filma uz to atbildi nesniedz. Pietiekami daudz kadru un teksta ir veltīti Kalnbērziņa valdībai, PSRS organizētajām Saeimas ‘pseidovēlēšanām’, kurās piedalās tikai viens, tā sauktais komunistu un bezpartijisko bloka saraksts, pēc kurām tiek pieņemta PSKP CK Politbirojā apstiprināta LPSR konstitūcija utt.
    Taču 1987. gadā beidzot sākas Atmoda. Uzreiz tālāk filmā teikts, ka 1990. gada 4. maijā ar „Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” atjaunota Satversmes pamatnoteikumu darbība, bet pašā preambulā apgalvots, ka tajā pašā dienā ‘Latvijas tauta’ atjaunojusi arī valstisko neatkarību un atguvusi savu brīvību. Kā tas īsti noticis, par to klusē gan preambula, gan filma. Varbūt Neatkarības deklarāciju ‘Latvijas tauta’ saņēma, sapulcējusies pie kāda no Latvijas svētajiem kalniem, gluži kā Bībeles Mozus pie Sinaja kalna pirms 4000 gadu? Vismaz nevienu laicīgu juridisku subjektu tās tapšanā ne preambula, ne filma nav minējusi.
    Man gan nāk atmiņā, ka to izstrādāja un par to nobalsoja Augstākā Padome (AP), bet, kad par savām atmiņām ieminējos bijušo AP deputātu pulciņā, no viena godājama deputāta un vienas cienījamas deputātes saņēmu negaidītu atbildi: „Bet mēs jau arī neko neatjaunojām!!!” Neattapos pajautāt, kurš tad? Ak, es nejēga: ‘Latvijas tauta’ taču! Neviens no maniem sarunas biedriem nebija turējis par vajadzīgu šo filmu noskatīties, lai gan tās interneta adrese visiem bija nosūtīta pa e-pastu. Varbūt tiešām – kādēļ skatīties filmu par lietām un notikumiem, par kuriem viss skaidrs?
    Ja jau AP nav bijusi 4. maijā, jo ne preambulā, ne filmā to nepiemin, tad tiešām, kur lai tā pēkšņi rastos 21. augustā? Ja tomēr tā ir bijusi, kādēļ to vairās pieminēt? Vai filmu bija neiespējami pagarināt par minūti vai pusminūti, lai kaut ar dažiem vārdiem pieminētu arī AP? Vai tiešām Kalnbērziņa valdība un 1940. gada ‘pseidosaeima’ filmas taisītājiem šķita labāka un svarīgāka? Daļēji uz to savā intervijā 2011. gadā ir atbildējis tagadējais Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis, apgalvojot, ka nepareizā LPSR Augstākajā Padomē nepareizi ievēlēti nepareizi deputāti nepareizi nobalsojuši par ‘kuriozu’ neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Grūti tiem esot bijis saņemties balsot ‘par’, taču balsot ‘pret’ arī neuzdrošinājušies, jo bijušas arī ‘bailes no tautas dusmām’. Laikam vēl šodien labāki ir tie, kas tajās dienās nedarīja neko vairāk, kā stāvēja malā un izkliedza skaistus, bet pilnīgi nerealizējamus saukļus.
    Ja jau tiešām 90. gadu sākumā valsts nelikumīgi nolikta uz nepareizām sliedēm, tad arī 5. Saeima, kurai AP nodeva varu, un visas nākamās, tostarp tā, kura pieņēma Satversmes preambulu un kurā visai komfortabli jūtas deputāts Ilmārs Latkovskis, arī ir nelikumīgas. Ko tagad darīsim, lai lietas labotu?
    Šodien LTV1 programmā pēc ‘Panorāmas’ paredzēts rādīt Dombura un Cilinskas veidotu ‘atmaskojošu’ filmu ar izsmejošu nosaukumu ‘4. maija republika’. Noteikti noskatīšos. Pēc tam varbūt atkal parunāsimies.

  16. bet ari iebraucot no Lietuvas Latvijas teritorija Rucava paveras nozelojams skats- nojauktas muitas ekas vieta nesakartots smilsu lauks,cels vienas bedres,kuras parasti parversas netira udens pelkes.Kur nu te sapnot par mastu ar plivojosu valsts simbolu-Latvijas karogu.Kauns Latvijas valdibai!

  17. 1991.g.21.augusts:”Latvieši ārzemēs līksmoja un uzsauca augstas laimes atjaunotajai neatkarībai, bet tēvzemē pašā nekādu plašāku prieka demonstrāciju nebija.” Uldis Ģērmanis (Par ‘augusta’ dienām).
    2015.g.21.augusts: namus un zemi atguvušie un pārdevušie kanādieši, amerikāņi, vācieši līksmos kopā ar oligarhiem, kampējiem un “klīniskajiem” auseklīšiem – skatīsies LTV dok. filmu “4.maija republika” un uzsauks augstu laimi saviem sargiem NATO un ES. Priekā, “veiksmes stāsts” turpinās…..

  18. Atkal gaudu dziesmas, cik Igaunijā viss labi un Latvijā slikti.

    1. Uz Ainažu/Iklas robežas (vecā ceļa) ir gan Latvijas, gan Igaunijas karogi. Gan Iklas, gan Ainažu pusē izskatās vienlīdz sakārtoti.
    2.

  19. Laikam tāpēc, ka citur nebija 4. maija, bet 21. augusts viņus arī atbrīvoja tāpat bez kā mūs bez pašu piepūles. Tie ir Krievijas svētki, jo viņi izšķirās būt vai nebūt. Mēs tikai nolīdām aliņās un gaidījām. Ja svinētu, tad Krievijai atkal būtu iegansts pārmest nepateicību, jo tagadējos apstākļos diez vai mūsu valdība sūtītu viņiem pateicības vēstules pieminot šo gadadienu un būtu tik gudra lai izmantotu propogandas gājienam pret tagadējo Krievijas varu, kura noželo 21. augusta notikumu PSRS galīgajā sabrukumā.

  20. Vai tad mūsu politbiznesmeņiem,kas nokļuva pie varas vairs rūpēja tādi “sīkumi”,kad vajadzēja apsteigt vienam otru prihvatizācijas sacensībā?

Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Tu nonāksi ellē!

Šonedēļ Latvijā ļoti mainīgi laika apstākļi, kad sals mijas ar atkusni un sniegs ar lietu.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (47)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+