×
Mobilā versija
Brīdinājums +10.7°C
Līga
Sestdiena, 23. jūnijs, 2018
18. februāris, 2018
Drukāt

Kad zāle bija zaļāka un rindas garākas (36)

Paradize 89 c

Kadri no filmas "Paradīze 89", kuras pirmizrāde gaidāma 23. februārī.

Lai gan pētījumi rāda, ka nostalģija pēc padomju laikiem Latvijā samazinās, tomēr šis vēstures posms joprojām izraisa asus strīdus starp padomju režīma pretiniekiem un tiem, kas izceļ sociālisma gaišās puses. Vienlaikus šīs diskusijas apaug ar dažādiem mītiem, jo arvien vairāk ir cilvēku, kas par padomju laikiem var spriest tikai pēc nostāstiem, nevis pašu pieredzētā.

Drīzumā uz kinoteātru ekrāniem nonāks jaunā latviešu filma “Paradīze 89”, kuras darbība risinās 1989. gada augustā, kad gaisā jau virmo pārmaiņu vēji, bet ikdienas dzīvē joprojām visā krāšņumā redzama Padomju Latvijas realitāte. Daudziem latviešiem padomju režīma sabrukums nāca kā atpestīšana no ļauna murga, taču netrūkst arī cilvēku, kas gremdējas nostalģiskās atmiņās par padomju laiku un tiešām uzskata to par zaudēto paradīzi: zemi, kur nebija bezdarba, kur visiem bija pieejama bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, kur dzimstība bija augstāka par mirstību, kur dzīvokļus piešķīra bez maksas, nevis uz kredīta, kur pārtikas sastāvā galvenokārt bija dabiskas izejvielas, nevis garšas pastiprinātāju un konservantu buķete.

Izaugusi jauna paaudze

Gaišas atmiņas par padomju laiku ir ne tikai daudziem pensionāriem, bet arī daudz jaunākiem cilvēkiem, jo interneta un sociālo tīklu vidē īpaši populāras ir fotogalerijas, kas piedāvā atskatu uz padomju laika sadzīvi, modi, ēdieniem, rotaļlietām, svētku tradīcijām utt. Tiesa gan, netrūkst arī skeptiķu, kuri aicina neaizmirst par padomju režīma ēnas pusēm: represijām un totālo sabiedrības kontroli, mūžīgo deficītu un vienveidīgo preču klāstu veikalos, aizliegumu izbraukt uz ārzemēm, masveidīgo imigrantu iepludināšanu Latvijā un mērķtiecīgo rusifikācijas politiku, kuras dēļ 80. gadu beigās latvieši jau gandrīz bija kļuvuši par minoritāti savā zemē.

Latvijas Universitātes profesors Ivars Ījabs norāda, ka mūsdienās latviešu vidū slavinoši izteikties par padomju laikiem skaitās sliktais tonis. Taču pamazām mainās arī cittautiešu attieksme. Pagājušogad pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma veiktais pētījums “Mazākumtautību līdzdalība demokrātiskajos procesos Latvijā” atklāja, ka cittautiešu vidū kopš 2015. gada būtiski sarucis to cilvēku skaits, kas padomju laikus vērtē kā ļoti labus (no 29% līdz 16%). Vienlaikus uzlabojies mūsdienu neatkarīgās Latvijas vērtējums: 2015. gadā šo periodu kā drīzāk labu vai ļoti labu vērtēja 29% mazākumtautību pārstāvju, bet pērn šis rādītājs sasniedza jau 44%. Pētījuma autori prognozē, ka paaudžu maiņa un ekonomiskās situācijas uzlabošanās arī turpmāk mazinās nostalģiju pēc padomju laikiem.

“Pašlaik jau ir izaugusi jauna paaudze, kas dzimusi pēc 1990. gada. Viņiem nav vajadzības izjust nostalģiju pēc padomju laika, jo viņi par to neko nezina,” secina Baltijas Starptautiskās akadēmijas profesore Ilze Ostrovska. “Arī jauniešiem, kas dzimuši ap 1980. gadu, par tiem laikiem nav pārāk labas atmiņas, jo tas bija deficīta laiks, kad nācās stāvēt drausmīgi garās rindās pēc ikdienas pārtikas precēm.”

Sabiezinātās krāsas

Atcerēties padomju laika nejēdzības aicina arī Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, kas nesen prezentēja grāmatas “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” tulkojumu angļu valodā. “Daudzi jau ir aizmirsuši, kā padomju laikā izskatījās Rīga: pelēcīga vide, noplukušas mājas, visur uzraksti krievu valodā, drūmi un nomākti cilvēki. Vai pēc kaut kā tāda jāizjūt nostalģija? Vai tiešām mēs gribam atgriezties šajā laikmetā?” vaicā Vaidere.

Citās domās ir ekonomikas zinātņu doktore Raita Karnīte, kas uzskata, ka padomju laika vērtējumā tiek pārāk sabiezinātas negatīvās krāsas, lai šo laikmetu attēlotu sliktākā gaismā, nekā tas patiesībā bija. “Nostalģija pēc padomju laikiem varētu mazināties, ja paaudzēm, kas pašas piedzīvoja šo laiku, tagad būtu daudz labāki dzīves apstākļi. Diez vai varētu teikt, ka tas tiešām ir noticis, jo nevienlīdzības plaisa starp bagāto un trūcīgo slāni ir ievērojami palielinājusies. Šobrīd mēs daudz ko esam ieguvuši, bet atsevišķās jomās arī zaudējuši.”

No padomju kolektīvisma mēs esam pārsviedušies uz liberālo individuālismu, kur katrs pats ir atbildīgs par savu problēmu risināšanu. Daudziem cilvēkiem tas izraisīja lielu apjukumu, jo visu mūžu viņi bija pieraduši, ka valsts par viņiem parūpēsies: nodrošinās bezmaksas izglītību, sagādās darbu un mājokli, sarūpēs lētu iztiku. Padomju laikā nebija jālauza galva, kā nomaksāt rēķinus, jo valsts subsidēja daudzas preces un pakalpojumus, kuru cena tādēļ bija niecīga. Atsevišķas jomas, piemēram, veselības aprūpe, vispār skaitījās bezmaksas, lai gan realitātē uzplauka “aplokšņu” fenomens un medicīnas pakalpojumu kvalitāte bieži vien bija tālu no vēlamās. “Jā, es labi atceros padomju “bezmaksas” medicīnu,” stāsta Inese Vaidere. “Un tikpat labi atceros pazemojumu, nicinošo attieksmi, ar ko nācās saskarties gandrīz katram, kurš nonācis slimnīcā. To nav iespējams aizmirst, un es patiešām negribētu atgriezties pie šādas medicīnas. Cita lieta, ka arī mūsdienās mums vēl ir ļoti daudz darāmā, lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmu un padarītu to cilvēkiem pieejamāku.”

Kādēļ ilgoties pēc cietuma?

Nostalģija pēc padomju laikiem nav izprotama arī dzejniekam Knutam Skujeniekam, kurš pretpadomju uzskatu dēļ tika notiesāts uz septiņiem gadiem Mordovijas stingrā režīma nometnē. “Ja kāds slavē padomju laiku un stāsta, ka tolaik nebija bezdarba, varu atbildēt: jā, man pat bija jāstrādā piespiedu darbs lēģerī!” Skujenieks norāda, ka bezdarbs bija arī padomju laikā, tikai tas bija slēpts. “To risināja tādējādi, ka pie vienas ķerras stumšanas norīkoja trīs vai piecus cilvēkus. It kā visi bija nodarbināti, taču darba ražīgums bija ļoti zems. Piemēram, lauksaimniecībā iedzīvotāju piemājas saimniecības, ko valdošais režīms stingri ierobežoja, bija daudz efektīvākas par padomju kolhoziem un saražoja lielu daļu pārtikas produktu.”

Rundāles pils direktors Imants Lancmanis pat salīdzina padomju režīmu ar vergturu iekārtu, kur cilvēkiem bija liegtas viņu pamatbrīvības. “Nekad neesmu sapratis, kā iespējams ilgoties pēc tik briesmīgiem laikiem, ilgoties pēc cietuma,” uzskata Lancmanis. “Tolaik man nebija nācies satikt nevienu pārliecinātu komunistu, jo domāju, ka visi tikai izliekas.”

Pie pārliecinātiem komunistiem noteikti būtu pieskaitāms pēdējais LPSR līderis Alfrēds Rubiks, kurš arī šobrīd nešaubās, ka padomju režīms bija pārāks par tagadējo valsts iekārtu. “Vēl tagad cilvēki nāk man klāt un atzīst, ka manā laikā dzīvot bijis labāk. Nevar apšaubīt to, ka vienkāršam ierindas cilvēkam padomju laikā bija vieglāk, cilvēki redzēja perspektīvu, ar cerībām raudzījās nākotnē,” uzskata 82 gadus vecais Rubiks.

“Tolaik mēs uzcēlām tūkstošiem dzīvokļu gadā, ko cilvēki saņēma par brīvu. Jā, uz dzīvokli bija jāgaida rindā un tie nebija tik grezni kā tagad, bet kurš gan tagad var atļauties nopirkt to grezno dzīvokli? Tie, kas ir sazagušies vai nodarbojas ar spekulāciju, ko tagad lepni sauc par biznesu! Protams, tādiem kā Šķēle viss ir labi!” secina Rubiks.

“Padomju laikā cilvēki brauca uz Latviju, lai šeit dzīvotu un strādātu, bet tagad simtiem tūkstošu aizbraukuši projām. 80. gadu beigās Latvijā bija gandrīz 2,7 miljoni iedzīvotāju, tagad palikusi teju puse. Un ar šādu bilanci mēs soļojam pretī Latvijas simtgadei!” sūrojas Rubiks, kura mazmeita Alīna arī pievienojusies emigrantu pulkam: precējusies ar skotu un dzīvo Londonā, kur strādā labi atalgotu darbu.

Kremļa propaganda

Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret padomju laiku nenoliedzami ietekmē arī Kremļa propaganda, jo liela daļa mūsu sabiedrības dzīvo informācijas telpā, ko galvenokārt veido Krievijas televīzija. Nostalģija pēc padomju laika Krievijā tiek mērķtiecīgi stimulēta, par šo laikmetu, kad Maskava bija pasaules lielvaras centrs, tiek rakstītas grāmatas un uzņemtas neskaitāmas filmas. Kremļa saimnieks Vladimirs Putins savulaik nepārprotami izteicās, ka PSRS sabrukšana bija “XX gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa”, un viņš ir centies visiem iespējamiem līdzekļiem mazināt šīs katastrofas sekas, piemēram, atjaunojis padomju laika himnu un savācis Krimu atpakaļ Maskavas kontrolē. Propaganda acīmredzot strādā gana efektīvi, piemēram, aptaujas rāda, ka Krievijas iedzīvotāji ir daudz labākās domās par PSRS izveidotāju Staļinu, nevis pēdējo padomju līderi Mihailu Gorbačovu, kurš pielika roku pie PSRS izjukšanas.

“Krievija propagandas, melu un viltus ziņu veidošanā iegulda tik daudz līdzekļu kā neviena cita pasaules valsts,” secina Inese Vaidere. Pēc viņas domām, Latvijai daudz ātrāk vajadzēja pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā, lai mazinātu Krievijas informatīvās telpas ietekmi. “Ja tas būtu noticis jau 90. gados, šobrīd mūsu sabiedrība būtu daudz vienotāka.”

Savukārt politoloģe Ilze Ostrovska uzskata, ka Latvijas krievi nemaz tā neilgojas pēc padomju varas un Maskavas ietekmes atjaunošanas. “Daudziem no viņiem ir bērni, radinieki, kas pārcēlušies uz dzīvi Rietumos. Latvija viņiem kalpoja tikai kā starpposms ceļā uz Rietumiem. Kāda vairs nostalģija? Ja viņiem būtu nostalģija, viņi dzīvotu šeit un cīnītos par veco laiku atjaunošanu!”

Skaista bij jaunība!

Taču arī lielai daļai latviešu ir raksturīgi kritizēt tagadējo valsts iekārtu un atzinīgi izteikties par padomju laiku. Pārsvarā tas ir raksturīgi pensijas vecuma cilvēkiem, un tam ir vairāki skaidrojumi. Pirmkārt, mūsu pensionāru labklājības un sociālās aizsardzības līmenis ir salīdzinoši zems, tādēļ padomju sistēma ar valsts apmaksātu veselības aprūpi un sociālām garantijām šķiet gana pievilcīga. Otrkārt, tas ir psiholoģiskās pašaizsardzības mehānisms: ja tagad tiek apgalvots, ka padomju laiki bija tik ļauni un briesmīgi, kā gan justies cilvēkiem, kuru mūža produktīvākie gadi sakrita ar šo laikmetu? (Pietiek atcerēties bijušās labklājības ministres Ilzes Viņķeles izteikumus, ka tagadējais pensionāru vairākums strādāja un būvēja citu valsti, tādēļ tagad viņu pienesumu nevar adekvāti novērtēt.) Treškārt, cilvēkiem vispār piemīt tieksme idealizēt laiku, kad viņi bija jauni, skaisti un veseli, tad arī debesis šķita zilākas un zāle – zaļāka. Tādējādi viņu nostalģija drīzāk ir pēc savas jaunības, nevis padomju režīma, kas tolaik bija pie varas. Ivars Ījabs norāda, ka tas ir kā anekdotē, kad čukčam prasa, kad dzīve bija labāka: pie cara vai pie Staļina. Čukča atbild: “Protams, ka pie cara, jo tad čukča bija jauns un meitenes viņu mīlēja!”

Šo fenomenu zināmā mērā var salīdzināt ar Ulmaņlaiku augošo popularitāti: jo tālākā pagātnē palika ulmaņlaiki, jo vairāk tie apauga ar dažādām teiksmām un leģendām, cik tolaik bijusi laba dzīve. Ivars Ījabs to skaidro ar tūlīt pēc tam nākušo okupāciju un kara šausmām, uz kā fona ulmaņlaiki, protams, šķita ļoti labi un mierīgi. Imants Lancmanis gan nepiekrīt, ka nostalģiju pēc padomju laikiem varētu salīdzināt ar ulmaņlaiku apjūsmošanu. “Pirmās brīvvalsts laikā 20 gados Latvijai izdevās radīt brīnumu, panākt strauju attīstību. To nevar salīdzināt ar 50 gadu ilgo vārguļošanu padomju režīmā, kas bija balstīts uz maldīgo sociālisma ideoloģiju.”

Knuts Skujenieks spriež, ka arī mūsdienās daudzu cilvēku domāšanā vēl ir saglabājušās padomju laika iezīmes. “Lai mūsu sabiedrība mainītos, jānāk jaunai paaudze, kam tie laiki būs kaut kas pilnīgi svešs.” Skujenieks gan piebilst, ka nav sajūsmā par vērtībām, kas valda mūsdienu sabiedrībā. “Tagad esam pārāk aizrāvušies ar naudas pelnīšanu; viss tiek pārrēķināts naudā, darbam nav morālā piepildījuma. Vidusskolēni stāsta, ka nezinot, kādu profesiju izvēlēties, toties skaidri zina, cik gribētu pelnīt. Man par to ir nedaudz skumji.”

Nostalģija kā bizness

Mūsdienās arī nostalģija pēc padomju laikiem ir kļuvusi par biznesa un peļņas objektu. Piemēram, Sergejs Bižāns izveidojis kafejnīcu “Ļeņingrad”, kuras iekārtojumā izmantoti padomju dizaina elementi. “Mums tā vairāk ir ironija par padomju laikiem, nevis nostalģija pēc tiem,” stāsta Bižāns. “Esmu dzimis 1983. gadā, un man par tiem laikiem nav nekādu briesmīgu atmiņu. Domāju, ka tāpat ir vairākumam cilvēku, jo savu bērnību mēs parasti atceramies no gaišās puses. Jā, tolaik bija grūtības, veikalos bija garas rindas pēc pārtikas un cilvēkiem bija mazas algas, bet arī tagad daudziem neklājas viegli. Toties tagad mums ir pavisam citas prasības pret dzīvi un savu komforta līmeni, jo tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu,” secina Bižāns.

Iespēja uz pāris stundām gremdēties padomju nostalģijas gaisotnē droši vien nav nekas slikts, bet skaidrs, ka tikai retais tiešām gribētu atgriezties un dzīvot šajā laikmetā. Krievijā veiktā “Levadas centra” aptauja parādīja, ka lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju nožēlo PSRS sabrukšanu, taču tikai 12% uzskata, ka PSRS būtu iespējams atjaunot tās iepriekšējā veidolā. Šķiet, ka ar šo domu ir samierinājies pat nelokāmais sociālists Alfrēds Rubiks: “Padomju laiki vairs neatgriezīsies; vēsturi nevar tā vienkārši pagriezt atpakaļ, tāpat kā nevar panākt, lai zemeslode pēkšņi sāktu griezties uz otru pusi.”


MV3info_8_2

Pievienot komentāru

Komentāri (36)

  1. Provokatīvs teksts ar virsrakstu. Salīdzināt? Tad vēji pūta pārsvarā no austrumiem, tagad no visām 4 debespusēm, zinu, kas tas ir – dzīvot – LPSR.
    Atceros arī tukšos veikalus, CK , VĻK JS, talkas kolhozā. Darbs bija, studēt varēja, dzīvot arī puslīdz. Tie, kas strādāja toreiz, vēl bija dzimuši I Latvijas laikā, kad vēl zināja, kas ir darba tikums.Ko tā daiļā aktrise bildē tēlos- skaistu pārdevēju? Vecīši… pieaicināti par „ bekvokāliestiem”. Ak, pasmaidīt gribiet, bet es smaidu arī tagad.
    PS. Paldies Raitai Karnītei.

  2. Jaunībā zāle arī bija zaļāka.

  3. Nostaļģija pēc jaunības. Jaunībā viss ir bezrūpīgāk un priecīgāk. Tagad vecums un slimības. Nekādi labie laiki jau nebija,bija jādomā ko nedrīkst runāt,uz ārzemēm netika. MAN TAGAD PATĪK LABĀK.

  4. Darbs visiem,bezmaksas izglītība,ārstniecība,zemi komunālie maksājumi,autobusi,kuri kursēja ik pa pāris stundām pa Latviju ,tas viss bija,taču cik ilgi tāds sociālisms varēja pastāvēt? Pienāca laiks,un viss sagruva kā māja bez pamatiem,taču tagad arī nav lejputrija. Daudziem smagi un vairākās darba vietās jāstrādā,lai iztiktu.Sāpīgākais,ka atradās un atrodas darboņi,kuri zog,krāpj un tādi dzīvo cepuri kuldami.Ceru,ka pienāks laiks un Latvija nostāsies līdzās bagātām valstīm,taču nomainīsies paaudzes.

  5. skolā katru dienu pusdienās bija gaļa.un nav ko raudāt ka nebij bērniem ko dot ēst,tagad tie muļķi neēd labu ēdienu bet visādus naškus un vārguļo.

  6. Atceros un salīdzinu Atbildēt

    Pietiek pateikt, ka bija bezmaksas izglītiba,bezmaksas medicīna, ka nebija bariem bomžu, kas rakņājas pa miskastēm!!!!
    Arī komunisti nezaga tik daudz , kā tagadējie patriotiskie varneši.

  7. Cik jauki bija lietot sagrieztas avīzes tualetē, sevišķi pēc tam kad bija ieēsts tas sauktais rupjmaizes ķieģelis. Vel jaukāk bija tas sauktais caurspīdīgais tualetes papīrs ar skabargām kuru baudiju tualetē Laimas pulksteņa tuvumā. Ak, tie labie laiki.

  8. “kad zāle bija garāka”
    – – – – – – – – – –
    Padomijas laikā mauriņi ap mājām un ap uzņēmumiem neeksistēja. Zāle netika griezta.

  9. Nu nebija jau tas velns tik melns, kā mālē mums. Esmu 70.gadu vidus “modelis” man tais laikos pagāja jaunība. Labi ļoti daudz kā tai laikā mums nebija kas ir šobrīd (tikai paradoks ka arī Eiropā tā nebija arī tad). Un visi iedzīvotāji kas nebija draugos ar zaļo pūķi kā arī rokas un galva bija īstajās vietās nedzīvoja jau nemaz tik slikti (nu vismaz manā kuplajā radu pulkā). Un tas ka nevarēja ceļot – labi rietumi bija ciet, bet tais laikos ceļoja vairāk uz otru pusi, kur šobrīd ir ciet (tā kā maz kas mainījies tikai virziens), nu ja nu vienīgi ceļošana saistās vienīgi ar supermārketu ķemmēšanu. Protams tais laikos dzīvot gan vairs negribētos, bet arī šos laikus pēc gadiem 25-30 liela daļa teiks – ka šais laikos dzīvot negribētos (jo tad būs jau cits dzīves līmenis (cerams augstāks) un citas vajadzības).

    • Piekrītu ,nebija tiem kuri negribēja , un nekas nav mainījies ja tad nebija sevišķi ko pirkt ,tad tagad nevar atļautie , un ko ķīmiskos sūdus , kādreiz atceros vistiņu cepa ,smaržoja visa kāpņu telpa ,tagad smird it kā sūdus ceptu.

  10. Melīgo viltus komunistu radītais “dzelzs priekškars” neļāva salīdzināt Austrumu un Rietumeiropas iedzīvotāju dzīves līmeņus.Bija tikai nojauta par milzīgu starpību brīvībās un tiesībās.Bail paliek tikai iedomājoties,kas notiktu ,ja pēkšņi padomju valsts atvērtu robežas.Sak,izvēlieties vai gribat dzīvot “pūstošajā kapitālismā”,vai okupēto zemju “tautu draudzībā”?

  11. ja padlaikos ko izdevās noķert veikalā, tad ēdiens bija kā ēdiens !
    Tagad brīvi var pirkt samaltas ādas un skrimšļus desās, pesticīdiem pilnus dārzeņus un sazin ar ko pilnu maizi un labības izstrādājumus.
    Briseles stūrētā “brīvā Latvija”… :(((((
    Laukos lopiem no pasaules ievazātie cūku un govju un vistu mēri…

  12. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.” 😉

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

  13. Atceros padomju gadus Atbildēt

    1)“Nekad neesmu sapratis, kā iespējams ilgoties pēc tik briesmīgiem laikiem, ilgoties pēc cietuma,” uzskata Lancmanis.
    ——————————
    Tas patiešām ir šausmīgi, ka „cietuma” apstākļos kļuvāt par Rundāles muzeja direktoru!

    2)„Nelokāmajam sociālistam” kā vervelē Kasparāns, un bijušajam saimnieciskajam Rīgas mēram Alfrēdam Rubikam PALDIES par Sporta muzeju! Un ēkai veikto renovāciju un restaurāciju (1987. līdz 1992.gadam) veica Polijas firma PKZ.

    3) Pat murgainākajos sapņos nevarējām iedomāties, ka 4.maija režīma laikā tik VEIKSMĪGI tiks likvidētas rūpnīcas – VEF ar 10 000 strādājošajiem vēlējās iegādāties Samsung, bet līkdegunis valdībā jautāja, a kas man par to būs? Šodien NAV VEFa un nav 100-tiem rūpnīcu visā Latvijā …

  14. jūs čīkstuļu bars!
    lai gan 90tie nebija tie vieglakie,ari es dzīvoju uz kartupeļiem ko tur gausties.
    No mana draugu loka visi dzivo labi.sabuv ējusi mājas lielakai dalai pa 3berniem.Nekad negribetu atpakal PSRS.

  15. Esmu dzimis 1940.gadā, izaudzis pēckara periodā, mācījies padomju skolās no pamatskolas līdz augstskolai, beidzis 2 fakultātes. Un grūti lasīt tās muļķības ar kuram tiekam baroti tagad. Kas attiecas uz dzīvošanu, tad īsumā – kurš bija labs un apzinīgs strādnieks, dzīvoja salīdzinoši labi, loderi, dzērāji un sliņķi, par tiem nerunāsim. Veikalos, protams, tās izvēles kā tagad nebija, bet bija ķīmijas nepiesārņoti produkti. Šodienas pārtikas lietošanas sekas redzam Onkoloģiskajos centros. Tie, kuri dzīvoja lauku teritorijās, ļoti daudz no pārtikas varēja izaudzēt paši mazdārziņos, tādā veidā radinot pie darba savus bērnus, kas šodien nenotiek. Arī bērnu veselība no tā tikai uzlabojās, kā tagad …
    Politiķiem jādzen politika, parasti izceļ tikai to slikto, bet manā uztverē labā bija vairāk nekā tagad.
    Jāatzīst, ka dzīvojām aiz dzelzs priekškara, un tehnikas progress šeit bija lēns un bremzēts, kas atveroties robežām radikāli mainījās. Un, manuprāt, ir pilnīgi nekorekti šīs divas pasaules salīdzināt, tad dzīvojām apstākļos, kuru saturu noteicām paši, tagad visas pasaules vēji pūš mums cauri. Pilnīgi dabīgi, ka daļa no mums tiek aizpūsti pa vējam.

  16. Tajos laikos rindas bija pēc deficītiem, tagad – pie bezmaksas zupas virtuvēm. Tālu esam tikuši. Ja šī ir tā brīvība, tad kaut jupis to parāvis!

  17. Mjau ir pilniga taisniba. Taa bija! Atgustot LV neatkaribu, daudzi vecaki palika bez darba un berni bez pabeigtas izglitibas. Ari es! Mani vecisi ari palika bez darba, naudas vairs nebija. Skola saaka dot pusdienas par maksu. Pametu macisanos profenee,hi nebija par ko est nopirkt!

    • Bet man izglītību nolaupija komunisti,it kā atrada radinieku Austrālijā,par tādu nekad mani vecāki nebija dzirdējuši,un es vēljovairāk.
      Nēmūžam negribētu tos ,,zelta” laikus atpakaļ.

  18. Tas bija laiks kad katras dienas nogale bija ka medibas-dabusi galas vai desas gabalinu,kad varetu bernus pabarot.

    • Smieklīgi ,nebija ar ko bērnus pabarot ,tikai kaut ka neatceros kad kāds būtu diedelējis kā tagad, vai bērni badā palīdziet , un nevienam pat prātā nenāca doma par kaut kādām zupas virtuvēm, uz restorāniem gāja , ceļoja , un atceroties svētkus visiem galdi lūza ,un ka tad tagad uzliek sieru gabaliņu un tu esi bagāts.

  19. Divi dažādi dzīves posmi. kaut kas labs bija tad, un arī tagad. Arī kaut kas slikts bija, un ir tagad.

  20. Bija padomju laiki- sociālisms, tagad neatkarīgā Latvija jau 27 gadus!
    Jā, ir tagad nostaļģija pēc sociālisma zināmai sabiedrības daļai. Tā ir pagātne. BET ir vēl kāds jautājums, domājot par nākotni, proti, cik lielai daļai no Latvijas tautas pēc gadiem 20…30 būs nostaļģija pēc šiem 27 neatkarības gadiem. Kā man liekas, tad tādu nebūs!

  21. Piedzimu un augu tajos sliktajos padomjlaikos, vidusskolu beidzu neatkarības laikos. Ģimenē bijām 7 bērni. Mana mamma teica, ja viņa zinātu, kas notiks pēc 1990. gada, manu jaunāko radu pat nebūtu plānā. Es līdz šai baltai dienai neciešu kartupeļus, jo slavinātajā netakarības pirmos gadus ēdām tikai kartupeļus, retu reizi varēja kaut ko atļauties klāt. Maize un sviests tika jaunākajiem bērniem. Mamma raudāja Ziemassvētku vakarā, jo nebija īsti ko ēst, nerunājot par dāvanām. Un mamma strādāja, tēvs strādāja, es arī pārgāju uz vakareni un strādāju, un ko mēs nopelnījām??? Kaķa asaras. Tāpēc man ir labas atmiņas par padomjlaikiem, jo tad mammai nebija dillema – nopirkt kaut ko no apģērba kādam bērnam, vai pārtiku vairākiem bērniem. Nu nebija viss tik slikti, kā Vaidere te brēc.

    • Tev pilniga taisniba!

    • Nemelo,kādus Ziemsvētkus svinēji tajā komunistu laikā,tie bija aizliegti.
      Baznīcā gāja tikai tie,kuri nebaidijās darbu zaudēt. Manam vīram atņēma darbu tikai tādēļ,ka uz Lieldienām bijām bazncā.
      Tas bija netaisnības,melu un nabadzības laiks.

      • un kāda tagad taisnība? katram sava, tik cena nav vairs 3 kapeikas

      • arī krievu laikos bija interesants gadījums. Pirms Jaungada bijām ienesuši eglīti. Nejauši istabā iegāja priekšnieks un noprasīja:”Jūs Ziemassvētkus svinat?” Atbildēju:”Jā.” Negribējās taisnoties, jo īstenībā mēneša beigās mežniecībā bija vislielākā strādāšana. Pavasarī darba vairs nebija, jo atklājās, ka neko nejēdzu ne no papīriem, ne darbiem.

    • Jā, Vaidere! Tu tiešām domā, ka tagadējā Rīgā uzraksti angļu valodā un vēl sazin kādās valodās (maxima, apotheka, u.c) ir labāki par padomjlaiku uzrakstiem krievu valodā?

  22. Un atkal mazpisāns nav iedzēris šim daktera izrakstītās žurku zāles!

  23. Tu biji tajos laikos un dzīvoji? Pat ieprogrammēts vēl tad nebiji – tu raksti to, ko tev liek rakstīt! Tā ka nespried par to – bija slikti vai labi – tikai no tā, ko viena tante teica!

    • Raksta, ko liek rakstīt tiešu Tu, un parējie trollīši, kas te ņaud par padomju paradīzi. Varat necerēt, pulksteni atpakaļ nepagriezīsiet. Bet varbūt jums arī vienalga, pelnat tikai dienišķo maizi…

Draugiem Facebook Twitter Google+