Kādu seju rādīs “Saskaņa”? 0
Nils Ušakovs solījis palikt Rīgas domē, bet bez viņa “SC” sarakstam Saeimas vēlēšanās papildu balsis piesaistīt būs grūti.
Viens no politiskajiem vēstījumiem, kurus pēc pašvaldību vēlēšanām nekavējoties steidzās izplatīt “Saskaņas centra” ideologi, bija tāds, ka ir noticis būtisks lūzums – vēlētājiem pirmo reizi balsojumā neesot bijusi svarīga etniskā piederība. Nila Ušakova komandai bijis labākais politiskais piedāvājums, tāpēc šo sarakstu atbalstījuši gan krievi, gan latvieši. Pēcvēlēšanu skurbulī to pavadīja pat neliela augstprātība un apgalvojumi, ka līdzīgs scenārijs gaidāms arī 12. Saeimas vēlēšanās – “SC”, vienojoties ar “Gods kalpot Rīgai” vai kādu līdzīgu satelītpartiju, dabūs vairāk nekā 50 procentus balsu un izveidos valdību paši saviem spēkiem. Tie, kas līdz šim atturējušies ņemt “SC” koalīcijā paliks ar garu degunu, kā tas jau noticis galvaspilsētā.
Parādījās “Latvijas faktu” publicētie partiju reitingi, un izrādās, ka nekas tomēr īpaši nav mainījies – gandrīz visām partijām popularitāte palikusi iepriekšējā līmenī. Par “Saskaņas centru” jūlijā bija gatavi balsot 24,4% aptaujāto, par “Vienotību” – 12,2%, par Zaļo un zemnieku savienību – 11,1%, par Nacionālo apvienību – 7,2%, par Reformu partiju – 1,5%.
Protams, līdz Saeimas vēlēšanām vēl ir laiks, un šajā ainavā ir iespējamas arī pārmaiņas. Minētajiem spēlētājiem var pievienoties jauni politiskie veidojumi. Piemēram, topošā Repšes partija, kuras pārstāvji teikuši, ka varētu strādāt vienā koalīcijā ar “SC”.
Taču, pat atmetot pamatjautājumus: vai un kāpēc “Saskaņu” vajag valdībā, tūlīt skan nākamie: kādu “Saskaņu” un kā? Uz to vajadzēs atbildēt gan pašam saskaņiešiem, gan tiem, kas gatavojas ar viņiem sadarboties.
Gapoņenko par ekonomikas ministru?
Vērts atgādināt, ka “ēnu kabinetā”, kuru pirms dažiem gadiem “SC” oficiāli stādīja priekšā, ekonomikas ministra amats pienācās visai odiozai personai Aleksandram Gopoņenko, kurš plašāk pazīstams kā referenduma par valsts valodas statusu piešķiršanu krievu valodai un Nepilsoņu kongresa organizētājs. Par ārlietu ministru pēc šā scenārija būtu jākļūst Borisam Cilevičam, kura paustie uzskati tāpat lielai daļai latviešu sabiedrības ir nepieņemami. Interesanti, ka daži no tiem, kas toreiz tika iekļauti “SC” “ēnu kabinetā”, šobrīd partiju jau pametuši (Armands Strazds, Vadims Jarošenko) vai arī nekad nav bijuši tās biedri (Uldis Līkops, Māris Skudra). Kopumā tas radīja iespaidu, ka “SC” piedāvājums ir bāls, tā īsti neuzticas pat saviem biedriem, bet meklē papildspēkus ārpusē. Acīmredzot to saprata arī partijas vadība, tāpēc turpmāk šādi iespējamie ministru kandidātu saraksti vairs nav parādījušies. Par konkrētiem uzvārdiem tiek runāts ļoti izvairīgi, to aizstājot ar vispārīgām runām un aizvainotiem paziņojumiem, ka “SC” tiekot atstumts no varas, jo Latvijā valdot “etniskā diskriminācija”.
Ušakovs sola palikt Rīgā
“SC” seja laika gaitā ir mainījusies, bet tas nav noticis nejauši. Nils Ušakovs apzināti un mērķtiecīgi ir veidots par politisku līderi, un viņš ar šo uzdevumu veiksmīgi ir ticis galā. Viņš vairs nav politikā mazpieredzējis jaunulis, ko Jānis Urbanovičs varēja tēvišķi sarāt kādā parlamenta stūrī. Tagad starp Ušakovu un partijas publisko tēlu var likt vienlīdzības zīmi, pārējie tur šobrīd ir vairāk dekorācija, pat partijas tēvs J. Urbanovičs tagad plašsaziņas līdzekļos redzams arvien retāk. Rīgas domes vēlēšanās tas bija parocīgi un loģiski, jo Ušakovs bija saraksta pirmais numurs un galvenais varonis.
Taču viņš solījis (vairākas reizes un nepārprotami!), ka noteikti būs Rīgas mērs nākamos četrus gadus – uz Saeimu nekandidēs, par Ministru prezidentu virzīts netiks. Pat tradicionālam “SC” vēlētājam tas var sagādāt vilšanos, nerunājot nemaz par jaunu atbalstītāju piesaistīšanu. Ja nav Ušakova, kas tad?
J. Urbanovičs intervijā “Vesti” atrunājas: “Es esmu pret tādu skaistumkonkursu – kurš izvirzīs pazīstamāko, simpātiskāko premjera kandidātu. Mēs, protams, varam nosaukt kaut desmit cilvēkus, kas varētu vadīt valdību. Bet kāda jēga? Pieredze rāda, ka par premjera kandidātiem ir jēga runāt tad, kad valdībai tiešām ir izredzes izveidot valdību. Ja pēc vēlēšanām mums būs tāda iespēja, mēs izvirzīsim tobrīd piemērotāko kandidātu.”
Ko gan citu viņš varētu teikt? “Paskatieties uz mani, vai tad es neesmu simpātisks un pazīstams!?” Ar Urbanoviču priekšgalā “SC” ir maz izredzes uzlabot panākumus, kas tika sasniegti iepriekšējās Saeimas vēlēšanās – aptuveni 260 tūkstoši balsu un 31 deputāts parlamentā. Tas nav maz, bet ar to nepietiek, lai citas partijas piekristu sadarbotos, zinot, ka viņu vēlētāji šādu gājienu var nesaprast un nepiedot. Atcerēsimies, Valdim Zatleram pietika ar dažiem neveikliem izteikumiem…
Nav gatavi attīrīties no kabanovisma
Starp “SC” parlamentāriešiem un arī pašvaldību darbiniekiem ir daži, kas vajadzības gadījumā var īslaicīgi aizstāt līderi – labi runā latviski, ir pieklājīgi, parasti neizceļas ar skandaloziem paziņojumiem, var piedalīties politiskās diskusijās un pretendēt uz amatiem. Tādu gan nav daudz. No vecās gvardes – Sergejs Dolgopolovs. Vēl Saeimas priekšsēdētājas biedrs Andrejs Klementjevs, kurš tiek raksturots kā sociālo lietu pārzinātājs un iespējamais labklājības ministra kandidāts. Šķiet, pēdējā laikā augusi “SC” Kurzemes “koordinatora” Valērija Agešina ietekme partijā. Ambīcijas demonstrē Andrejs Elksniņš, reizēm izskan pozitīvas atsauksmes arī par gados jauno deputātu Vladimiru Reskāju. Bet tas arī viss…
Taču “SC” kā mītiskajam Jānusam ir arī otra seja – pretlatviskā ņirgā un naidā saviebtā, kuru ieraugot ne par kādu sadarbību pat domāt vairs negribas. Spilgtākais šā virziena pārstāvis ir žurnālists Nikolajs Kabanovs, kurš atpazīstamībā droši var mēģināt konkurēt ar N. Ušakovu. Viņa ierocis ir nevis bezmaksas biļetes sabiedriskajā transportā vai kādā jauna objekta atklāšanā svinīgi pārgriezta lentīte, bet regulāri žults izvirdumi.
Nesen tādus saņēma arī Dziesmu un deju svētki, kuros Kabanovs bija saskatījis “nacionālisma manifestāciju”, “Waffen SS”, nelietderīgu līdzekļu tērēšanu un citas drausmas. Partijas līderi sava biedra politisko huligānismu kārtējo reizi atstāja bez komentāriem. Tāpat kā iepriekš Saeimas deputātes Irinas Cvetkovas, Rīgas domes deputāta Ruslana Pankratova, Igora Kuzmuka un vēl citu izteikumus un izdarības. Nav dzirdēts, ka kādu no viņiem partijas vadība būtu vismaz sarājusi, nemaz nerunājot par izslēgšanu no savām rindām. Tāpat nav bijis jautājumu par sadarbības pārtraukšanu ar Rubika partiju. Acīmredzot bez šiem elementiem “Saskaņas centrs” zaudētu gan daļu savas identitātes, gan pretlatviski noskaņotos vēlētājus, kuri tai ir tik dārgi. “Mūsu partijas popularitāte un autoritāte ir skaidrojama ar to, ka mēs darbojamies saskaņā ar saviem vēlētājiem dotajiem solījumiem un savu vēlētāju interesēs. Mana priekšrocība ir tā, ka es zinu savus vēlētājus, zinu, ko viņi grib, un zinu, ko viņi man kā politiķim atļauj darīt,” avīzei “Vesti” reiz klāstīja J. Urbanovičs.
Ja kāda no tā saucamajām latviešu partijām piekristu veidot koalīciju ar “SC” bez noteikuma tai vispirms pašattīrīties no Kabanova un līdzīgajiem, tas nozīmētu, ka viņi ar to ir samierinājušies un neiebilst. Andris Ameriks šo krupi jau ir norijis, taču Rīgas domē tas ir vieglāk. Saeimā ar stāstiem par veiksmīgu saimniekošanu vien nepietiks.
“Viesspēlētāji”
Tā kā “SC” ir daudz ierindnieku, bet maz spilgtu personību, tās varētu piesaistīt no malas. Tas ir darīts jau iepriekš, lai gan parasti šīs personas atgādina svešķermeņus partijas organismā. Piemērs ir “SC” Saeimas deputāts, bijušais Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas priekšsēdētāja pienākumu pildītājs Ivars Zariņš, kurš īsti neiederas nevienā “SC” iekšējā grupējumā.
Kanāls, pa kuru “SC” varētu ienākt viesspēlētāji, varētu būt partija “Gods kalpot Rīgai”. Tās vadītājs A. Ameriks izteicies, ka Saeimai netiks veidota tāda apvienība kā pašvaldību vēlēšanās, taču viņi varētu deleģēt savus pārstāvjus “SC” sarakstam.
Aizkulisēs ticis runāts par bijušo valsts kontrolieri Ingūnu Sudrabu, lai gan reālāka šķiet viņas pievienošanās kādam jaunam politiskajam spēkam (kam varētu būt ļoti draudzīgas attiecības ar “SC”). Nesen par sevi atgādināja bijušais Latvijas Pirmās partijas vadītājs Ainārs Šlesers, kurš intervijā avīzei “Diena” izteicis vēlmi atgriezties politikā, kā arī veltījis daudz labu vārdu “SC” un īpaši Ušakovam. “Nils Ušakovs ir kļuvis par nacionālu līderi un ir pārgājis principā citā līmenī un citā svara kategorijā. (..) Domāju, ka tā ir vislielākā kļūda, ja “SC” notiktu šķelšanās. Uzvarētājiem ir nepieciešams turpināt veiksmes stāstu un piesaistīt cilvēkus, kas grib stabilitāti un attīstību.” Teiktais mazliet izklausās pēc mudinājuma – ņemiet mani pulkā! Šleseram gan ir pārāk smaga politiskā bagāža, lai nedomājot piekristu šādam aicinājumam, taču savu seju pirms vēlēšanām “Saskaņa”, protams, centīsies uzlabot.
