Latvijā
Sabiedrība

“Katram jāzina sava loma valsts aizsardzībā.” Intervija ar Uģi Romanovu 2


Uģis Romanovs
Uģis Romanovs
Publicitātes foto

Atvaļinātais NBS pulkvežleitnants un Baltijas aizsardzības koledžas (“BaltDefCol”) Tartu pasniedzējs UĢIS ROMANOVS, analizējot drošību Baltijas reģionā, secinājis, ka Zemessardze šobrīd nav piemērota karam pret labi organizētu pretinieku. Tomēr stāsts nav tikai par zemessargiem, bet visu Latvijas aizsardzības sistēmu un sabiedrības iesaisti.

Esat izteicies, ka Zemessardze ir degradēta līdz tās zemākajam līmenim. Uz kādiem faktiem balstīti šādi secinājumi?

Ir vairāki savstarpēji saistīti faktori, kas gadu gaitā ir degradējuši Zemessardzes kaujasspējas un kavējuši praktiski jebkādu šīs Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļas attīstību. Aizsardzības plānotāji pirms 15 gadiem pārāk viegli pakļāvās starptautiskās sabiedrības uzskatam, ka Krievija nav militāra apdraudējuma avots un aizsardzības resursi no valsts pašaizsardzības spēju attīstības ir jānovirza starptautiskām misijām un operācijām. Attiecīgi Zemessardze, kuras primārais uzdevums ir veidot teritoriālās aizsardzības ietvaru un saturu, zaudēja savu statusu, tika pakļauta administratīvām reorganizācijām. 35 Zemessardzes bataljonu vietā 2006. gadā palika 18, turklāt Zemessardzes vienībām atvēlētā nauda un citi resursi praktiski izslēdza jebkāda veida vienību attīstību. Attiecīgi pakāpeniski zuda saikne ar sabiedrību, savukārt sabiedrības aktīva iesaiste ir priekšnosacījums šīs organizācijas darbībai un pastāvēšanai. 90. gados Zemessardze veiksmīgi pildīja ne tikai valsts aizsardzības, bet arī iekšējās drošības funkcijas, iegūstot nedalītu sabiedrības uzticību. Manuprāt, Zemessardze ir izdzīvojusi līdz šodienai tikai tādēļ, ka bija dziļi iesakņojusies sabiedrībā.

Ja runājam par 90. gadiem, tad bieži vien dzirdami romantiski stāsti par zemessargiem, ar kuriem rēķinājās kriminālās struktūras. Zemessargs pagastā līdzīgi kā vietējās draudzes mācītājs labi zināja, kas notiek viņa teritorijā…

Arī šobrīd visaptverošai drošības situācijas pārzināšanai, īpaši dažādu hibrīddraudu kontekstā, ir kritiska nozīme. Zemessardze, manuprāt, ir bruņoto spēku sastāvdaļa, kurai ir potenciāls izveidot agrās brīdināšanas tīklu, kas aptvertu visu valsts teritoriju. Turklāt Zemessardzei ir jāattīsta spējas ne tikai identificēt lokālus incidentus, bet arī tos novērst, lokalizēt un neitralizēt iespējamo apdraudējuma avotu.

Kas jums sakāms par pašreizējo NBS un Zemessardzes vienību izvietojumu valstī?

Skaidrs, ka iepriekšējā Zemessardzes reorganizācija nebija balstīta uz militāro draudu analīzi, bet pamatā tika veikta, lai ietaupītu valsts aizsardzības resursus. Turklāt, ņemot vērā tā laika Zemessardzes popularitāti, reorganizācija nedrīkstēja izjaukt tam laikam “pareizo” politisko balansu. Es uzskatu, ka NBS un Zemessardzes vienību izvietojums ir jāpārskata, un, cik man zināms, Aizsardzības ministrija šobrīd to arī dara. Sauszemes vienību un infrastruktūras izvietojumam ir jābūt pakārtotam to uzdevumiem, nodrošinot apstākļus vienībām, vajadzības gadījumā nekavējoties uzsākt miera, krīzes un kara laika uzdevumu veikšanu. Piemēram, nav pieņemama situācija, ka Vidzemes piekrastē no Saulkrastiem līdz Ainažiem nav nevienas militāras vienības, kas spētu veikt krasta aizsardzības uzdevumus vai apsargātu ostas, ko potenciāli varētu izmantot sabiedroto vai cita veida atbalsta saņemšanai. Laba doma ir izvietot profesionālā dienesta vienības Latgalē – tam ir gan operacionāla, gan sociāla funkcija, radot apstākļus aktīvāk iesaistīt vietējo sabiedrību.

Pašlaik finansiāli mums ir visi priekšnosacījumi, lai veiktu nepieciešamās reformas un kaujas spēju attīstību, tostarp, lai Zemessardzi ievirzītu pareizā attīstības gultnē. Ir divi jautājumi, kuriem jāpievērš uzmanība, pirmkārt – vai Aizsardzības ministrijai ir pietiekams skaits ekspertu, kas spēj efektīvi apgūt spēju attīstībai paredzēto budžetu (2017. gadā – 162 935 000 eiro, 2018. g. 243 837 000 eiro)? Otrs jautājums – vai līdzekļi tiek ieguldīti kritiskākajās spējās vai iztērēti miera infrastruktūras projektos un ekipējumā, kas nepieciešams administratīvo uzdevumu veikšanai?

Kādas pašlaik ir Zemessardzes spējas atbildēt uz iespējamu konvencionālu uzbrukumu?

Atļaušos apgalvot, ka Zemessardze kopumā šodien nav spējīga efektīvi karot pret konvencionālu un labi organizētu pretinieku. Protams, runa ir par Krieviju. Mans apgalvojums ir balstīts uz faktu, ka pirmkārt, bruņotajos spēkos vēl aizvien nav vienotas izpratnes par Zemessardzes taktiku, otrkārt, Zemessardzes vienības nav atbilstoši ekipētas, apmācītas un nodrošinātas ar personālu. Neskatoties uz Aizsardzības ministrijas centieniem aizlāpīt visus NBS kaujas spēju robus, paies krietns laiks, līdz Zemessardze būs spējīga efektīvi darboties pret konvencionālu pretinieku.

ASV domnīcas “Potomac Foundation” prezidents Filips Kārbers savulaik secināja, ka uzbrukuma gadījumā Zemessardze zaudētu 80 procentu savu aktīvu. Zemessardzes vadība gan šādu secinājumu apstrīd.

Es pieņemu, ka domnīca ir izmantojusi kara spēles kalkulatoru. Nezinot, kādi faktori ir izmantoti aprēķinu veikšanai, nav iespējams objektīvi novērtēt secinājumus. Taču, zinot Zemessardzes kaujas spēju reālo stāvokli salīdzinājumā ar potenciālā pretinieka spējām, man šādi secinājumi šķiet attālināti no realitātes. Kā minēju iepriekš, Zemessardze šobrīd nav sagatavota veikt karadarbību pret konvencionālu pretinieku. Taču tad, kad Zemessardzes bataljoni tiks ekipēti ar atbilstošiem transporta līdzekļiem, ekipējumu un sakaru līdzekļiem, būs sagatavoti lietot apvidum un pretiniekam atbilstošu taktiku, man būs jāpiekrīt Zemessardzes vadībai. Motivētas, mobilas, labi ekipētas nelielas Zemessardzes vienības, kas darbojas labi sagatavotā kaujas laukā, spēj neitralizēt arī daudz labāk ekipētas un skaitliski un tehnoloģiski pārākas vienības. Neviens kalkulators nespēj paredzēt šādu Zemessardzes kaujas spēju potenciālu un attiecīgi kaujas iznākumu. Vēsturē ir bijuši neskaitāmi piemēri, kas apstiprina šo apgalvojumu.

Taču Zemessardze un NBS ir tikai viena no aizsardzības sistēmas sastāvdaļām. Aizsardzības sistēma spēs veikt savas funkcijas tikai tad, ja visi tās elementi, tostarp mobilizācijas un civilās aizsardzības sistēma, būs attīstīti un spēs savstarpēji sadarboties. Mani nepatīkami pārsteidza nesen veiktās Aizsardzības ministrijas aptaujas rezultāti. Tajā atklājās, ka 25 procenti aptaujāto valsts apdraudējuma gadījumā neko nedarītu. Es interpretēju, ka šādas atbildes pamatā ir fakts, ka cilvēkiem nav sapratnes, kāda ir viņu loma valsts aizsardzībā, – šāda situācija nav pieļaujama. Tāpat kritiski skatos uz to, ka cilvēki aptaujā atzinuši, ka valsts drošība esot uzlabojusies, jo to pierādot NATO spēku klātbūtne mūsu valstī. Manuprāt, tas ir maldinošs priekšstats – situācija valsts drošībā būs uzlabojusies tikai tad, kad sabiedrība kopumā un katrs sabiedrības loceklis zinās savu vietu un lomu valsts aizsardzībā.

Analītiķi uzsvēruši, ka apdraudējuma gadījumā Baltijas valstīs vienmēr tikšķēs pulkstenis, līdz ieradīsies sabiedrotie. Kritiskais laiks parasti tiek minēts 72 stundas.

Ņemot vērā, ka mēs dalām robežu ar Krieviju, turklāt mūs un sabiedrotos šķir Baltijas jūra, kurā dominē Krievijas jūras spēki, un ir šaura, viegli noslēdzama sauszemes josla Lietuvā starp Baltkrieviju un Kaļiņingradu, laika jautājums ir ļoti aktuāls. Protams, mēs nedzīvojam informācijas vakuumā. Mums un mūsu sabiedrotajiem ir dažādi izlūkošanas sensori, kas ļauj laikus atklāt apdraudējumu. Tomēr mums jāgatavojas ļaunākajam scenārijam. Mēs nevaram izslēgt iespēju, ka Krievija konfrontācijai ar NATO vai ASV izvēlēsies Baltijas valstu teritoriju. Turklāt Krievija daudzus gadus, izvietojot vienības un infrastruktūru Baltijas valstu tiešā tuvumā un Kaļiņingradā, mērķtiecīgi veidojusi šādai konfrontācijai sev labvēlīgus apstākļus. Un labvēlīgi apstākļi Krievijai, pirmkārt, nozīmē to, ka sabiedrotie spēki nespēs ierasties, pirms tiks sasniegti noteiktie mērķi. Tas nozīmē, ka mums operācijas sākotnējās fāzēs jābūt gataviem cīnīties bez vai ar ierobežotu sabiedroto spēku atbalstu. Un arī tas ir paveicams, ja precīzi definējam ambīciju līmeni un uzdevumus, paturot prātā, ka sabiedrotie spēki agrāk vai vēlāk ieradīsies un palīdzēs tikt galā ar agresoru un atjaunot valsts robežas. Konvencionāla uzbrukuma gadījumā sauszemes spēku uzdevums nav aizsargāt valsts teritoriju, bet gan mērķtiecīgi iznīcināt pretinieka tehniku un dzīvo spēku, kā arī radīt apstākļus, lai spētu ierasties sabiedrotie. Lai to panāktu, mūsu vienībām jābūt mobilām, jāmāk darboties ar ekipējumu, sekmīgi jāizmanto improvizācijas un spējas strādāt informācijas vakuumā.

Modes termins pašlaik ir “hibrīdkarš”…

Jā, tas tiešām ir modes termins, kas tiek plaši izmantots dažādos kontekstos. Manuprāt, šī termina vērtība ir tajā, ka tas raksturo un uzsver modernās karadarbības saturu. Īsumā – mērķu sasniegšanai karojošās puses līdzvērtīgi tradicionālajiem karadarbības līdzekļiem plaši lieto neregulārās karadarbības metodes, turklāt operācijas ar līdzīgu intensitāti tiek veiktas arī informācijas dimensijā un kibervidē. Ko tas nozīmē mums? Bruņotajiem spēkiem ir jābūt vienlīdz efektīviem darbībā pret konvencionālajām pretinieka vienībām, zaļajiem u. tml. cilvēciņiem, kā arī saglabāt kaujasspējas elektroniskās karadarbības un psiholoģisko operāciju vidē. Savukārt sabiedrībai ir jābūt sagatavotai nepakļauties psiholoģiskām operācijām, turpināt funkcionēt pretrunīgas informācijas vidē, nepakļaujoties pretinieka propagandai. Ir jāpaveic milzīgs darbs, lai sasniegtu šo mērķi. Šajā kontekstā ir vērts pieminēt informācijas dimensiju. Informācijas vide Latvijā ir piesārņota, un liela daļa cilvēku dzīvo Krievijas propagandas telpā. Bet informācijas vide jāveido atbilstoša valsts aizsardzības vajadzībām. Skolās un augstskolās jāveido mediju pratības nodarbības, vairāk jāmāca kritiskā domāšana un spēja analizēt informāciju.

Jūs pieminējāt, ka 25 procenti cilvēku aptaujā teikuši, ka nezina, ko darīt valsts apdraudējuma gadījumā. Kā, jūsuprāt, vajadzētu noritēt sabiedrības izglītošanai, lai cilvēki zinātu, ko darīt?

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem Aizsardzības ministrija daudz aktīvāk cenšas izglītot sabiedrību – pašlaik tā liek uzsvaru uz skolēniem un jaunatni. Tomēr, ja gribam panākt, lai sabiedrība būtu izglītota aizsardzības jautājumos, mums jāiesaista plašāks cilvēku loks un tas ir jādara sistemātiski. Pirmais, kas būtu jāpaveic, – jādefinē, ko nozīmē Nacionālajā drošības koncepcijā definētais uzdevums – “valstij jāveicina sabiedrības pilsoniskā apziņa, patriotisms, tieša un iespējami plaša iesaiste valsts aizsardzības nodrošināšanā”. Nākamais solis ir izplānot un sākt realizēt sistemātisku pasākumu kopumu, tostarp veikt plašu sabiedrības izglītošanu, organizēt un veicināt atklātas diskusijas un citus pasākumus, kas ļautu šo uzdevumu sasniegt. Jāuzsver, ka šis nav tikai Aizsardzības ministrijas uzdevums, bet gan kopīgs valsts pārvaldes uzdevums.

Atgriežoties pie praktiskām lietām, manuprāt, labs sākuma punkts būtu veicināt aktīvu sabiedrības diskusiju par aizsardzības jautājumiem. Galvenais komunikators šajā jomā ir Aizsardzības ministrija, bet komunikācija galvenokārt notiek tikai vienā virzienā – tā vietā, lai veidotu dialogu ar sabiedrību, ekspertiem un medijiem, ministrija lielākoties tikai informē par to, kas notiek, notika vai notiks aizsardzības jomā. Sabiedrība par aizsardzības jautājumiem saņem drumstalas, tā arī neredzot kopējo bildi. Piemēram, diskusija par iespējamo obligātā militārā dienesta atjaunošanu notiek turp un atpakaļ, bet nav pabeigta; kāpēc obligātais dienests ir piemērots Igaunijai, Lietuvai, Zviedrijai, Somijai, bet ne Latvijai. Sabiedrībai līdz galam nav skaidrs, kā tiks gatavoti un nepieciešamības gadījumā mobilizēti cilvēkresursi, lai varētu papildināt Zemessardzi un citas NBS vienības. Aizsardzības ministrijai jāspēj atbildēt uz neērtiem jautājumiem, nevis jāapklusina diskusija. Piemēram, būtu jārunā, kas kara gadījumā notiks ar medicīnu, cik mūsu ārstniecības iestādes ir spējīgas šādām situācijām? Pašlaik mūsu veselības aprūpes sistēma netiek galā ar ikdienišķām lietām, bet kas notiks, kad slimnīcās ievedīs cilvēkus ar šautām, plēstām brūcēm, plašiem apdegumiem? Kas tiek darīts, lai sistēma tiktu sakārtota? No šādām diskusijām cilvēkiem pakāpeniski veidojas sapratne, kas ir aizsardzība.

Aptauja parāda, ka vairāk par valsts aizsardzību iestājas cilvēki ar augstiem ienākumiem un labu izglītību, kas liek neviļus izdarīt secinājumus, ka tie ir uzņēmēji, kuriem finansiāli ir ko zaudēt.

Tas ir jautājums par izglītību un vērtībām, nevis naudu. Man šķiet, ka mūsu sabiedrībā nav pietiekami vienotas izpratnes par vērtībām. Mūsu Satversmē noteiktais mērķis – “garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošināt Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmēt labklājību” ir tas, kā dēļ katram Latvijas pilsonim ir vērts iestāties par valsts aizsardzību.

LA.lv