Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
13. novembris, 2012
Drukāt

Ķimenes – aromātiskās sēkliņas

Foto no "LA" arhīvaFoto no "LA" arhīva

Patlaban ķimeņu audzēšanas lielvalstis ir Nīderlande un Čehija, taču biologi uzskata, ka tieši Latvijas platuma grādos augušajās ķimenēs ir visvairāk ēterisko vielu.


 

Tālā senatnē ķimeņu sēklas simbolizēja alkatību un negantumu. Viduslaikos ķimeņu reputācija mainījās, kad aromātiskās sēkliņas tika uzskatītas par uzticības un taisnīguma reprezentētājām. Piemēram, Vācijā līgavainis un līgava lika kabatās pa saujiņai ķimeņu, lai tā izrādītu savu uzticību viens otram. Latvijā Allažu pagasta ģerbonī blakus dzirnakmenim, virs viļņotās, Allažu reljefu simbolizējošās līnijas lepni zied ķimenes zieds un katrs sevi cienošs allažnieks zina stāstīt, ka ķimene šo vietu ģerbonī ieņēmusi godam un nodrošina Allažu atpazīstamību ar pasaules slavu iemantojušo liķieri “Allažu ķimelis”, kura sastāvā ir ķimenes.

Pasaulē sastopamas pavisam 30 sugas. Latvijā aug pļavas ķimenes Carum carvi L. Ķimenes kultivē Anglijā, Čehijā, Dānijā, Ēģiptē, Holandē, Kanādā, Krievijā, Lietuvā, Norvēģijā, Polijā, Somijā, Spānijā, Ukrainā, Ungārijā, Vācijā, Marokā, Japānā, Indijā un ASV. Audzējot ķimenes piemājas sakņu dārzā, pietiek tām atvēlēt 2–3 m2, kas visu gadu mājsaimniecību nodrošinās ar ķimenēm (zaļumiem, saknēm, sēklām).

Kanādas rietumos ķimenēm atvēlēti vairāk nekā 7500 ha (2006. gadā), Lietuvā – apmēram 6000 ha (2003. gadā), bet Čehija un Nīderlande tiek uzskatītas par ķimeņu audzēšanas lielvalstīm. Nīderlande nodrošina spēcīgu konkurenci Ziemeļamerikas tirgū, arī Kanādā saražotai produkcijai šajā tirgū ir labs noiets. Latvijas tirgū ķimeņu produkcijai arī ir liela konkurence, vietējām ķimenēm jākonkurē ar ievestajām no Lietuvas un Polijas.

Ķimenes, iespējams, ir vissenākā Eiropā lietotā garšviela. Ķimeņu izmantošana Anglijā datēta ar 1440. gadu. Kopumā pasaulē Eiropa joprojām ir lielākā ķimeņu sēkleņu ražotāja un eksportētāja.

 

Latvijas 
ķimeņu audzētāji

Latvijā plašākie ķimeņu lauki ir Vidzemē – ilggadējam ķimeņu audzētājam SIA Naukšēni – vairāk nekā pussimts hektāru. Rankas pagasta bioloģiskajā z/s Kalnakaļvi ķimenes audzē kopš 2006. gada, tām atvēlot ik gadus 5 ha, bet 2010. gadā tika nokulti jau 15 ha. Otra Rankas pagasta saimniecība, kurā audzē ķimenes, ir z/s Ķelmēni. Rūjienas novadā 2011. gadā ķimenes audzēja z/s Kunturi, kas arī ir viena no lielākajām ķimeņu audzēšanas saimniecībām Latvijā.

Kurzemē kooperatīvās sabiedrības Durbes grauds biedrs z/s Gobzemji–1 ķimeņu audzēšanas pieredzi apguva pakāpeniski kopš 1995. gada. 1999. gadā ķimenes audzēja 1,5 ha, bet 2008. gadā to sējplatība aizņēma 5 ha.

Ķimeņu audzēšanas biznesam Durbes novadā 2009. gadā pievērsās piecas saimniecības, arī z/s Bunči–1, kurā iegūta labākā raža. Tā kā sadarbības partneri Austrijā ir gatavi iepirkt Latvijā audzētās ķimenes, 2009. gada ražai Durbes grauds biedru saimniecībās bija plānots atvēlēt 70 ha. Durbes novadā 2010. gada ražai bija iesēti apmēram 100 ha ķimeņu sējumu. Pateicoties Durbes grauda sadarbības piedāvājumam, Vidzemes agroekonomiskās kooperatīvās sabiedrības ķimeņu audzēšanas eksperimentam 2011. gadā piekritusi z/s Rožkalni Smiltenes novadā, atvēlot 16 hektārus ķimeņu šķirnei ‘Ass’. Tā ir Austrijā izveidota šķirne ar augstu produktivitāti – 2,5 t/ha.

 

Bioloģiskās īpatnības

Ķimene ir svešapputes augs, kā dēļ sēklu ražošanā jāievēro telpiskā izolācija līdz diviem kilometriem, un vienlaikus ir arī labs medusaugs. Kanādā ķimeņu sēkleņu ražas paaugstināšanai iesaka sējumiem pievest bites vienu stropu uz akru (0,41 ha).

 

Ķimenes sēj gan tīrsējā, gan kopā ar zālaugiem ganībās zāles ēdamības uzlabošanai, kā arī ārstnieciskiem nolūkiem. Ķimeņu sēkleņu raža ir 0,5–2,5 t/ha, zaļumu raža 3–5 kg/m2, sakņu raža 3–6 kg/m2.

 

Ķimenes sāk dīgt +5 līdz 
+9 ºC. Atkarībā no mitruma daudzuma un temperatūras režīma augsnē ķimenes sadīgst 14–25 dienās. Ķimeņu augšanai un attīstībai optimālā temperatūra +18 līdz +20 ºC. Augstāka temperatūra par +30 ºC negatīvi ietekmē ražas veidošanos un ēterisko eļļu uzkrāšanos. Pirmā īstā lapa augiem parādās pēc 11–13 dienām no sadīgšanas dienas. Ķimene ir divgadīgs augs, kaut gan var būt arī daudzgadīgs. No sējas līdz sēkleņu ieguvei ķimenēm divos gados, ieskaitot ziemošanas periodu, paiet apmēram 440 dienas. Selekcijas ceļā iegūtas arī viengadīgas ķimenes, kas ražu dod sējas gadā. Tām ir garš veģetācijas periods (apmēram 160 dienas), nelielas sēkleņu ražas (ap 0,7 t/ha), tāpēc tās maz izplatītas.

Pirmajā dzīves gadā līdz rudenim ķimenes izveido lapu rozetes ar vairāk nekā 10 lapu, kas ziemošanas periodā atmirst. Veģetācijas perioda beigās izveidojas reproduktīvo orgānu aizmetņi.

Otrajā gadā ķimenes ataug tūlīt pēc sniega nokušanas. Sākumā augs izveido spēcīgu lapu rozeti, pēc tam attīstās stāvs, zarots stumbrs. Ķimenes veido vidēji līdz 1 m garu augumu (50–150 cm) ar 3–5 sāndzinumu pakāpēm. Maija pirmās dekādes beigās (atkarībā no meteoroloģiskajiem apstākļiem) garumā sāk stiepties ziednesis. Katrā sāndzinuma galotnē veidojas ziedkopa. Centrālais čemurs sāk ziedēt maija beigās, bet 1. pakāpes čemuri uzzied pēc sešām septiņām dienām no centrālā čemura ziedēšanas sākuma. Ar katru nākamo zarošanās pakāpi čemuru uzziedēšanas laiks starp atsevišķām pakāpēm samazinās.

Ķimenes sāk ziedēt apmēram 15.–20. dienā pēc veģetācijas perioda atjaunošanās un zied visu vasaras pirmo pusi no maija līdz jūlijam. Ķimeņu masveida ziedēšana notiek atkarībā no šķirnes un agrometeoroloģiskajiem apstākļiem jūnija otrajā pusē līdz jūlija sākumam. Smiltenes novadā z/s Rožkalni 2011. gadā ķimeņu šķirne ‘Ass’ beidza ziedēt 25. jūnijā.

 

Augsnes sagatavošana

Priekšaugi var būt dažādi, vislabāk graudaugi (ziemāji), daudzgadīgie zālaugi un rušināmaugi (kartupeļi), kas mēsloti ar kūtsmēsliem. Piemājas sakņu dārzā ķimenes var audzēt pēc agrajiem dārzeņiem un kartupeļiem. Audzēt monokultūrā nav vēlams slimību un kaitēkļu savairošanās dēļ. Iepriekšējās audzēšanas vietā ķimenes var audzēt pēc sešiem septiņiem gadiem.

 

Piemērotākās augsnes sējumu ierīkošanai ir labi iekoptas (vēlamais aramkārtas biezums 25–27 cm), irdenas, neitrālas (optimālais pH 6,5, diapazons 5,8–7,5), ar trūdvielām bagātas minerālaugsnes.

 

Audzēšanai piemērotas dažādu veidu augsnes. Ķimeņu audzēšanai iesaka atvēlēt velēnu karbonātaugsnes, brūnaugsnes, melnzemes augsnes, bet purvainas augsnes ar skābu augsnes reakciju ķimeņu audzēšanai nav piemērotas. Pēc granulometriskā sastāva piemērotas mālsmilts (māla daudzums 10–30%) un vieglas līdz vidēji smagas smilšmāla augsnes. Blīvā mālā, smiltī ar mazu organiskās vielas daudzumu vai kūdrā augi nīkuļo un slimo. Augstas ražas no ķimenēm iegūst dabas zonās, kur ir pietiekams mitruma nodrošinājums. Ķimenes jutīgi reaģē uz augsnes mitrumu, jo ir mitrumu prasīgs augs, tomēr audzējams augsnē, kur noregulēts ūdens režīms, jo ķimenes nepanes augstu gruntsūdens līmeni. Ķimenes jāizvairās sēt vietās, kur ilgstoši uzkrājas sniega kušanas ūdeņi. Jāizvairās no ķimeņu audzēšanas smilšainās augsnēs ar mazu mitruma ietilpību. Labvēlīgi apstākļi ķimeņu audzēšanai veidojas augsnēs, kurās mitrums ir 60–80% no pilna piesātinājuma pakāpes. Visvairāk mitruma nepieciešams stiebrošanas fāzē un ziedēšanas sākumā. Augsnei jābūt labi nodrošinātai ar augiem viegli uzņemamu fosforu un kāliju.

Augsnes sagatavošana atkarīga no izvēlētā sējas laika. Ķimenes parasti sēj pēc ziemāju labībām, tāpēc vispirms veic rugaines lobīšanu, kam apmēram pēc divām nedēļām seko aršana 22–27 cm dziļi. Pēc rušināmaugu novākšanas augsni apar. Lai sekmētu vienmērīgāku sēklu sadīgšanu pavasarī, vispirms augsni šļūc, izlīdzina mikroreljefu, pēc tam augsni kultivē 4–6 cm dziļi. Ja augsne stipri sablīvēta, tad šļūkšanu aizstāj ar ecēšanu. Vieglās irdenās augsnēs pirms sējas ir nepieciešama augsnes pievelšana, bet sausos pavasaros iesaka pievelšanu veikt arī pēc sējas, lai veicinātu sējumu labāku un vienmērīgāku sadīgšanu.

 

Šķirnes un sēja
Kimenulauks

Ķimeņu sējumos audzē Latvijā selekcionēto, nebirstošo ķimeņu šķirni ‘Kamarde’ (autors Dr. agr. Jānis Lauva, Latvijas Lauksaimniecības universitāte), Lietuvā selekcionēto šķirni ‘Gintaras’ un Austrijā selekcionēto šķirni ‘Ass’.

Ķimenes sēj agri, līdzko iespējams sagatavot augsni. Tas nodrošina labu dīgstu attīstību un ķimeņu ražotspēju otrajā gadā.

Ķimenes var sēt parastajā rindsējā ar rindu attālumu līdz 15 cm (graudaugu audzēšanas tehnoloģija) un tālrindsējā 45–70 cm (rušināmaugu audzēšanas tehnoloģija), ievērojot atbilstošās kopšanas iespējas un augsnes auglību. Sējas gadā ķimenes ir jutīgas pret apgaismojuma trūkumu. Nezāļu vai virs­auga izraisītais noēnojums kavē ķimeņu augšanu un attīstību. Šādos apstākļos sēkleņu ražu var iegūt tikai trešajā audzēšanas gadā.

Ja sējas gadā ķimenes audzē zem virsauga (piemērots virsaugs ziemas kvieši), tad virsauga izsējas norma jāsamazina par 25–50%. Sēkleņu iestrādes dziļums 2–4 cm (smilšmāla augsnēs 2–2,5 cm, mālsmilts augsnēs 3,5 cm). Dziļāk iesētām ķimenēm veidojas vārgi dīgsti vai tās neuzdīgst vispār. Sekli var sēt, ja augsnē ir pietiekams mitrums sēkleņu sadīgšanai. Izsējas norma ķimenēm ir no 1,5 līdz 15 kg/ha. Parastajā rindsējā lietderīgi uz kvadrātmetru izsēt 200–250 dīgstošu sēkleņu, kas ir 5–6 kg sēkleņu uz hektāru.

Sējot tālrindsējā, izsējas norma ir jāsamazina, lai augi rindā savstarpēji cits citu nenomāktu. Pārblīvētos un noēnotos zelmeņos ķimenes otrajā izmantošanas gadā ģeneratīvos dzinumus neveido vai tie veidojas ļoti maz. Pētījumi pierāda, ka normāli biezos sējumos ķimenes caurmērā izveido 50–90 ražojošus augus uz kvadrātmetru. Pārējie zelmenī palikušie augi atkarībā no augšanas apstākļiem sēkleņu ražu dod trešajā izmantošanas gadā vai vēlāk.

 

Sējumu kopšana

Ķimenes ir vājš konkurents nezālēm, tādēļ tām izvēlas laukus, kas ir maz piesārņoti ar nezālēm. Optimālas sējumu biezības veidošanai ķimeņu dīgsti vienas divu īsto lapu fāzē jāretina, atstājot citu no cita 15–20 cm attālumā. Ķimenes audzējot tālrindsējā, sējas gadā pirms sadīgšanas veic sējumu ecēšanu šķērsām sējas virzienam. Pēc ķimeņu sadīgšanas izdara rindstarpu irdināšanu un papildmēslojuma sēju. Pirmajā reizē rindstarpu irdināšanu veic 5–6 cm dziļumā. Rindstarpu irdināšanu veic sistemātiski vismaz trīs četras reizes, regulāri ierobežojot nezāļu attīstību un augsnes garozas veidošanos pēc lietus. Pēdējo rindstarpu rušināšanu veic 10–12 cm dziļi vienlaikus ar minerālmēslu iestrādi.

Mēslojumam labāk izmantot kompleksos minerālmēslus, kas bagātināti ar mikroelementiem. Otrajā gadā agri pavasarī izdara sējumu ecēšanu šķērsām ķimeņu rindiņām, kam seko rindstarpu irdināšana 10–12 cm dziļumā. Pēc 10–15 dienām rindstarpu irdināšanu atkārto, ko veic 6–8 cm dziļi vienlaikus ar minerālmēslu iestrādi.

Bīstama nezāle ķimeņu sējumos ir ložņu vārpata. Tā nogatavojas reizē ar ķimenēm, un ražā iekļuvušās vārpatu sēklas nav iespējams atdalīt. Samērā labus rezultātus nezāļu ierobežošanā var panākt, tās vairākkārt appļaujot ķimeņu sējas gadā. Pļaušanas augstumu izvēlas tādu, lai mazāk skartu ķimeņu rozetes lapas. Ja nezāļu masa ir liela, tā no sējuma ir jānovāc. Appļaušanu vislabāk veikt ar mašīnu, kas masu sasmalcina un vienmērīgi izklaidē pa sējumu.

 

Ķimeņu slimības 
un kaitēkļi

Ķimeņu sējumos jārēķinās ar čemurziežu dzimtai radniecīgiem slimību patogēniem un kaitēkļiem. Postīgākās ir bakterioze un miltrasa. Ķimenes var ietekmēt arī stublāju puve, kas bojā rapšu augus, tāpēc ķimenes neiesaka audzēt pēc rapšiem. Ja ķimeņu ziedēšanas laikā ilgstoši ir mitrs laiks, ziedus var bojāt ziedu puve.

Ķimeņu sējumus bojā ķimeņu kode un ērcīte. Ķimenes, jo īpaši to saknes, ļoti garšo meža cūkām, tādēļ regulāri jāapseko ķimeņu lauki un jāveic atbilstoši pasākumi šo postījumu novēršanai.

 

Mēslojums

Ķimenes ir ļoti atsaucīgas uz organisko mēslojumu. Kūtsmēslus atkarībā no organisko vielu daudzuma augsnē un priekšauga mēslošanas īpatnībām ķimenēm var iestrādāt tieši – 15–40 t/ha. Ja ķimenes sēj labi iekultivētās augsnēs, kur ziemāju labībām bez minerālmēsliem ir iestrādāti arī kūtsmēsli, ķimenēm var iestrādāt arī tikai minerālmēslus.

Ieteikumi minerālmēslu lietošanā ķimeņu sējumos ir ļoti dažādi. Lielākā daļa autoru iesaka sējas gadā uz 1 hektāru augsnē iestrādāt slāpekli 50–70 kg N, fosforu 90–105 P2O5 un kāliju 110–165 kg K2O, bet otrajā gadā virsmēslojumā dot slāpekli 60–120 kg N vienā vai divos paņēmienos. Augu nodrošināšanai ar slāpekli ļoti labi var izmantot vircu. Pēc J. Lauvas izmēģinājumu datiem, otrajā augšanas gadā vēlamākā slāpekļa mēslojuma norma velēnu karbonātu augsnē bija 90 
kg/ha. Lielākas slāpekļa mēslojuma normas, kaut arī sekmē augu spēcīgāku zarošanos, nenodrošina ražas pieaugumu.

 

Novākšanas laiks

Atbilstoši ziedēšanas ilgumam noris arī sēkleņu nogatavošanās, kas apgrūtina novākšanas laika izvēli un ražas ieguvi bez lieliem zudumiem. Ķimenes ienākas jūlijā–augustā. Sēkleņi – apmēram pēc 40 dienām no ziedēšanas sākuma. Ķimenes ienākas nevienmērīgi un ir birstošas, tāpēc to novākšana jāsāk, kad nobrūnējuši 60–70% sēkleņu. Sēklai ķimenes ievāc, kad nobrūnējuši 80–90% sēkleņu.

Audzējot ķimenes mazdārziņos, piemēro dalīto novākšanas paņēmienu. 70–75% sēkleņu gatavības stadijā nogriež un sasien kūlīšos. Apmēram pēc 3–5 dienu žāvēšanas izkuļ.

Lielražošanā vāc, izmantojot labības kombainus un piemērojot iestatījumus, ko lieto rapšu vākšanā. Galveno sēkleņu ražu iegūst no pirmās pakāpes (40–50%) un otrās pakāpes sānzaru ziedkopām un kopumā nodrošina 75–90% no sēkleņu kopražas. Rupjākus sēkleņus ar augstāku dīgstspēju iegūst no centrālā un pirmās pakāpes čemuriem. Par labāko novākšanai jāuzskata sēkleņu nobrūnēšana pirmās pakāpes čemuros. Visa auga nobrūnēšana palielina ražas zudumus.

 

Uzglabāšana

Vēlamais sēkleņu mitrums uzglabāšanas laikā 9–11%. Uzglabāšanas laikā sēkleņi regulāri jāpārbauda. Uzglabāt ilgāk par gadu nav ieteicams, jo sēkleņos samazinās karvona daudzums un ķimenes vairs nav tik aromātiskas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+