Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
4. decembris, 2012
Drukāt

Ko slēpj nesāpīgs bumbulis

Foto - rgbstock.comFoto - rgbstock.com

Palielināts limfmezgls, hronisks nogurums vai svara zudums – tiem nereti atrodam daždažādus izskaidrojumus vai pat atstājam bez ievērības. Lai gan šie simptomi var vēstīt par asins šūnu ļaundabīgām izmaiņām.

 

Viens no labas veselības rādītājiem ir normāls leikocītu jeb balto asins šūnu līmenis. Ja asinsanalīze atklāj, ka tas paaugstināts – tātad leikocīti cīnās ar mikrobiem, baktērijām, vīrusiem, vēža šūnām un citiem svešiniekiem, kas vēlas ieperināties cilvēka organismā un padarīt to slimu.

Pati svarīgākā mūsu imūnsistēmas sastāvdaļa ir limfocīti, viens no balto asins šūnu paveidiem. ”Tie ir kā liels karaspēks, katram ir sava loma un tie savstarpēji sadarbojas.

Ja ar šīm šūnām kaut kas nav kārtībā, cilvēks vai nu nemitīgi cieš no dažādām infekcijām un slimību komplikācijām, vai arī limfocīti var kļūt ļaundabīgi un veidojas audzēji – limfomas,” stāsta Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Hematoloģijas un ķīmijterapijas klīnikas vadītāja profesore Sandra Lejniece.

 

Kas grauj organisma aizsargspējas?

Visās attīstītajās pasaules valstīs, arī Latvijā par lielu problēmu kļuvis viens no šo audzēju veidiem ne-Hodžkina limfoma – saslimušo skaits pieaug un to atklāj gados arvien jaunākiem cilvēkiem. “Katru gadu no jauna saslimst apmēram 80 cilvēki, neskaitot tos, kuriem šī ļaundabīgā slimība atklāta jau agrāk. Mūsu klīnikā ārstējas divdesmitgadīgi jaunieši, kuriem noteikta šī diagnoze,” atklāj profesore. Pa laimi, pacientu skaits, kuriem diagnosticē otru biežāk izplatīto limfomas paveidu Hodžkina slimību, nepalielinās – apmēram 50 cilvēki ik gadu.

Imūnsistēma cieš gan no hroniska stresa, gan no apkārtējās vides nelabvēlīgas ietekmes. Dažādu elektronisko ierīču starojums, sadzīves ķīmija, e-vielām pārpilni pārtikas produkti un citi modernās pasaules nevēlamie faktori vājina organisma aizsargspējas, tādēļ risks saslimt ar limfomām pieaug.

Nav konstatēts, ka limfocītu nekontrolētu vairošanos izraisītu kaitīgie ieradumi, piemēram, smēķēšana, alkohola lietošana vai mazkustīgs dzīvesveids. Taču zinātnieki pierādījuši, ka iespēju saslimt ar ne-Hodžkina limfomu palielina saskare ar insekticīdiem un pesticīdiem.

Tāpat pilnīgi skaidrs, ka risks lielāks ir cilvēkiem, kuriem jau ir izmaiņas imūnsistēmā, piemēram, pēc nieru, sirds vai aknu transplantācijas vai inficēšanās ar HIV vīrusu. Arī noslēpumaino Epšteina–Barra jeb pavasara bučiņu vīrusu, ar ko visbiežāk inficējas pusaudži un jaunieši romantisku randiņu laikā un kas izraisa infekciozo mononukleozi, mēdz saistīt gan ar hroniska noguruma sindromu, gan ar limfomu rašanos. Savukārt ādas limfomas izplatības pieaugumā zinātnieki vaino saules ietekmi un radiāciju.

 

Audzējs aiz nevainīgas maskas

Lai gan ārstēšanās un nākotnes prognozes abiem biežāk sastopamajiem limfomu paveidiem ir ļoti atšķirīgas, slimības sākums un pirmās izpausmes tomēr ir visai līdzīgas, turklāt tik ikdienišķas, ka iemidzina ne tikai pacientu, bet dažkārt pat ģimenes ārsta modrību.

“Vistipiskākais slimības simptoms, kam būtu jāpievērš uzmanība, ir bumbulītis – palielināts limfmezgls uz kakla, padusē vai citā ķermeņa vietā. Tādu pamanot, noteikti vajadzētu doties pie ģimenes ārsta, lai izvērtētu, cik tas ir nopietni,” mudina Sandra Lejniece. Ļaundabīgās šūnas visbiežāk sāk nekontrolēti augt un uzkrāties tieši limfmezglos, tādēļ tie palielinās, kļūst sataustāmi vai spiež uz apkārtējiem audiem, izraisot tūsku. Tā kā šāds limfmezgls ir nesāpīgs, pacienti maldīgi domā, ka tas nav nekas nopietns, izzudīs pats no sevis un bieži vien nevēršas pie ārsta. Hematoloģijas un ķīmijterapijas klīnikas pacientu vidū ir bijuši arī tādi, kas ar nesāpīgo bumbuli sadzīvojuši gadus piecus sešus.

No onkologa viedokļa daudz bīstamāk, ja palielināts limfmezgls nav jūtams un netraucē, nekā ja tas ir karsts un sāpīgs. Visbiežāk nesāpīgais bumbulis atrodas tikai vienā ķermeņa pusē.

Tā kā daudziem pacientiem līdz diagnozes noteikšanas brīdim nav nekādu citu sūdzību, ļoti svarīgi pie ārsta doties arī tad, kad vienīgās izmaiņas veselībā pašam šķiet mazsvarīgas.

Otrs limfomas simptoms, kuru bieži vien nesaista ar slimību, ir izteikts nogurums un apātija, kam meklē citus izskaidrojumus, vainojot, piemēram, dzīvesveidu, problēmas darbā, stresu vai pat gadalaiku. Trešais – nepamatots svara zudums, pat līdz 10–20 kilogramiem. “Dažs, kuram visu mūžu bijis palielināts svars, pēkšņi to zaudējot, nereti domā: cik labi! Kaut kas manī ir mainījies, un es zaudēju svaru. Ja tas notiek, kad netiek ievērota diēta vai nav palielinātas fiziskās slodzes, prieks ir nevietā, jo novājēšanas iemesls var būt nopietna slimība. Tā ir slikta pazīme,” uzsver Sandra Lejniece.

 

Ļauna slimība ar labām izredzēm

Tā mēdz sacīt par Hodžkina slimību, kas nosaukta tā atklājēja britu ārsta Tomasa Hodžkina vārdā un ar ko visbiežāk – 70 procentos gadījumu – sirgst jauni, 18 līdz 30 gadus veci cilvēki.

Nereti pacients mazgājoties vai stāvot pie spoguļa ierauga, ka viņam ir šķībs kakls, vai satausta, visbiežāk kreisajā pusē, palielinātu, nesāpīgu limfmezglu. Otrs variants: sākumā ir paaugstināta temperatūra, svīšana naktīs, var būt ādas nieze vai svara zudums. Turklāt svīšana ir tik pamatīga, ka cilvēks nakts vidū pamostas pilnīgi slapjš, tāpēc jāpārvelk naktskrekls vai pidžama, jāmaina gultas veļa. Taču pie ārsta bieži vien neiet, uzskatot, ka svīst karstā laika dēļ. Ja ģimenes ārsts vizītes laikā nepatausta pacienta kakla un padušu limfmezglus, līdz diagnozes noteikšanai un ārstēšanai reizēm jānoiet garš un līkumains ceļš.

Pats svarīgākais izmeklējums, lai atklātu Hodžkina slimību, ir limfmezgla audu biopsija. Audu paraugu pārbauda laboratorijā, lai pārliecinātos, vai tajā nav vēža šūnu.

Pēc tam, veicot datortomogrāfiju, nosaka slimības stadiju, kas ļauj spriest, cik tālu slimība izplatījusies organismā un kāds ārstēšanās veids piemērotāks.

Slimības pirmajā stadijā pacientam ir tikai viens palielināts limfmezgls, otrajā – divi, bet vienā ķermeņa pusē, trešajā un ceturtajā – jau abās ķermeņa pusēs, turklāt slimības pēdējā stadijā skarti audi arī ārpus limfmezgliem, piemēram, aknas, plaušas, liesa. Ļoti svarīgs rādītājs ir vēža šūnu agresivitāte un vairošanās ātrums jeb audzēja malignitātes pakāpe. Ja tā ir zema, ļaundabīgie limfocīti vairojas lēni un slimību var vieglāk izārstēt. Ja vēža šūnas ir agresīvas, nepieciešama ilgāka un nopietnāka ārstēšana.

Tās pamatā ir ķīmijterapija, kas ilgst apmēram pusgadu, vai ļoti retos gadījumos – staru terapija.

Latvijā joprojām nav pieejama pozitronu emisijas datortomogrāfija, bet šis izmeklējums ir ļoti svarīgs, lai zinātu, vai slimību izdevies uzveikt. Lai to noskaidrotu, pacienti par savu naudu to veic ārzemēs.

“No visām ļaundabīgajām asinskaitēm Hodžkina slimību hematologiem patīk ārstēt visvairāk, jo apmēram 90 procenti pacientu pilnībā izveseļojas, var pabeigt vidusskolu, turpināt studēt, strādāt, nodibināt ģimeni un laist pasaulē bērnus,” atklāj Sandra Lejniece. Viena no pirmajām viņas pacientēm, divu bērnu māmiņa, uz regulārām veselības pārbaudēm ierodoties nu jau divdesmit piekto gadu.

 

Viltīga, nesaudzīga, daudzveidīga

Atšķirībā no Hodžkina slimības, tā dēvētajai ne-Hodžkina limfomai ir daudz paveidu, tāpēc slimības gaita un izpausmes var būt ļoti atšķirīgas – gan tikko manāmas, piemēram, tikai viens palielināts limfmezgls, kas gadiem ilgi aug lielāks, gan tik izteiktas, ka slimība strauji progresē mēneša laikā. Arī saslimt ar to var jebkurā vecumā – gan bērni un pusaudži, gan gados vecāki cilvēki. Turklāt šī limfoma var veidoties ārpus limfmezgliem – ādā, uz plakstiņa vai pat vēdera dobumā.

“Veicot fibrogastroskopiju pacientiem, kuri sūdzas par diskomfortu un dedzināšanas sajūtu kuņģī, reizēm atklāj kuņģa limfomu. Mūsu klīnikā bijuši pacienti ar rīšanas grūtībām, kuru iemesls ir mēles saknes limfoma. Šie audzēji var būt arī centrālajā nervu sistēmā,” skaidro Sandra Lejniece.

Hematologus visā pasaulē dara bažīgus pieaugošā ādas limfomas izplatība. Tā var atgādināt gan sārtus, nedaudz paceltus ādas laukumiņus, gan simetriski vai asimetriski uz ādas izvietotus sārti violetus bumbulīšus, gan čūlas. Viens no ādas limfomas paveidiem ārēji atgādina psoriāzi. Hematoloģijas un ķīmijterapijas klīnikas pacientu vidū ir arī tādi, kas gadus piecus sešus lietojuši dermatologa ieteiktās ziedes, pat nenojauzdami, ka viņiem ir ļaundabīga saslimšana.

Cik bīstama ir ne-Hodžkina limfoma, atkarīgs no tā, kuri limfocīti kļuvuši ļaundabīgi un cik strauji tie vairojas. Taču jārēķinās, audzēja daba pēkšņi var mainīties un tas var kļūt agresīvs, brīdina profesore Lejniece. Tāpēc nevajadzētu paļauties uz labo pašsajūtu un asinsanalīžu rezultātiem, kas liecina, ka ar veselību šķietami viss ir kārtībā. Tikai veicot limfmezgla vai aizdomīga ādas veidojuma biopsiju, var pilnīgi droši pateikt, vai tajā nav attīstījušās ļaundabīgās šūnas. Ja audzējs ir limfmezglā, kas atrodas grūti pieejamā vietā, piemēram, starp plaušām vai vēderā, reizēm jāveic pat operācija, lai no tā paņemtu audu paraugu analīzei.

Arī ne-Hodžkina limfomas ārstēšanā galvenokārt izmanto ķīmijterapiju. Taču dažreiz, ja pacients ir gados vecs un audzēja šūnas nav agresīvas, izmanto novērošanas un nogaidīšanas metodi, ko angļu valodā sauc par watch and wait. Tā, regulāri pārbaudot pacienta veselības stāvokli, bet aktīvu ārstēšanu neuzsākot, var ilgt pat vairākus gadus.

 

Ārstē, pārstādot cilmes šūnas

Ja, neraugoties uz veikto ķīmijterapiju, ļaundabīgie limfocīti turpina vairoties un slimība nepadodas ārstēšanai, izmanto cilmes šūnu transplantāciju. Tās princips ir šāds: ar lielām medikamentu devām iznīcina audzēja šūnas, bet, tā kā vienlaikus iet bojā arī kaulu smadzeņu šūnas, pēc ķīmijterapijas pacienta vēnā tiek ievadītas viņa paša cilmes šūnas. Ar asins plūsmu tās nonāk kaulu smadzenēs, kur sāk augt un vairoties, pilnībā atjaunojoties viena līdz trīs mēnešu laikā.

Šī autoloģisko cilmes šūnu transplantācija atgādina parastu asins pārliešanas procedūru. Pirms ķīmijterapijas kursa uzsākšanas paņem pacienta asinis, ar īpaša aparāta palīdzību izfiltrē no tām cilmes šūnas un asinis pārlej viņam atpakaļ. Iegūtās cilmes šūnas sapilda maisiņos, nosaka šūnu daudzumu un dzīvotspēju, bet pēc tam sasaldē un speciālos konteineros tur šķidrajā slāpeklī. ASV šādas sasaldētas cilmes šūnas glabā pat 30 gadus. Tās uzglabā arī Latvijā. Katram gadījumam

 

 

Kas veido imūnsistēmu

* Limfa – ūdenim līdzīgs šķidrums, kurā ir ļoti daudz limfocītu.

* Limfas vadi – pa tiem limfa plūst pa visu organismu.

* Limfmezgli – nelieli audu sakopojumi, kas filtrē limfu no baktērijām un vīrusiem.

* Kaulu smadzenes – audi, kas atrodas kaulu dobumos un ražo limfocītus.

* Mandeles, liesa un aizkrūtes dziedzeris – orgāni, kas darbina imūnsistēmu.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+