Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. jūnijs, 2013
Drukāt

Koki grāvja malā

Foto - Zanda BirzeFoto - Zanda Birze

Man pieder lauksaim­nie­cības zeme vairāku hektāru platībā. Robeža iet gar meliorācijas grāvi, kas izrakts jau padomju laikos (kupicas atrodas viena metra attālumā no malas). Vai es drīkstu zāģēt kokus un zarus no grāvja puses, kas atrodas pie manas robežas? Vai pastāv kādas prasības vai likumi, kuri nosaka, kas gar grāvi man jānodrošina? 
Jānis Suntažos

 

Atbildes meklējām Zemkopības ministrijas Meža departamentā. Zemes pārvaldības un meliorācijas nodaļas vadītāja vietnieks Valdis Pētersons un Meža resursu un medību nodaļas vecākā referente Lelda Pamovska uzskata, ka robeža šajā gadījumā visdrīzāk iet pa novad­grāvja vidu (precīzāk varētu secināt, izpētot nekustamā īpašuma robežplānu). Papildu informāciju par robežu aprakstu var iegūt attiecīgajā Valsts zemes dienesta struktūrvienībā.

Tā kā grāvī un novadgrāvī (vai, piemēram, uz ceļa u.c.) robežzīmes neierīko, visdrīzāk tā ir noteikta atbilstoši 2011. gada 27. decembrī MK noteikumu Nr. 1019 “Zemes kadastrālās uzmērīšanas noteikumi” nosacījumiem.

Jāatceras, ka īpašnieks var zāģēt kokus un zarus, kuru celmu caurmērs ir mazāks par 20 centimetriem. Ja ārpus meža jānozāģē resnāki koki, vispirms jāizvērtē, vai tie neaug vietā, kur nepieciešama atļauja.

Kad konkrēti zemes īpašniekam vai tiesiskajam valdītājam koku ciršanai ārpus meža ir nepieciešama vietējās pašvaldības atļauja? To paredz Ministru kabineta 2012. gada 8. maija noteikumu Nr. 309 “Noteikumi par koku ciršanu ārpus meža” 4. punkts:

• pilsētas un ciema teritorijā;

• īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, izņemot aizsargājamo ainavu apvidus, ja tie nav iedalīti funkcionālajās zonās, kā arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu un īpaši aizsargājamo dabas teritoriju neitrālo zonu;

• teritorijā, kurā atrodas kultūras pieminekļi, un tās aizsargjoslā;

• parkā;

• kapsētā;

• alejā (arī tad, ja tā atrodas ceļu zemes nodalījuma joslā);

• gar valsts un pašvaldību ceļiem;

• virszemes ūdensobjektu aizsargjoslā, izņemot mākslīga ūdensobjekta aizsargjoslu, ja kokus cērt ne tālāk kā 50 metru joslā vai visā palienes platumā, kura periodiski applūst;

• Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krasta kāpu aizsargjoslā;

• vietējās pašvaldības teritorijas attīstības plānošanas dokumentos noteiktajā ainaviski vērtīgajā teritorijā;

• kad koki 1,3 metru augstumā no sakņu kakla sasnieguši apkārtmēru atbilstoši šo noteikumu 1. pielikumā aprakstītajam.

Jāatgādina arī Meliorācijas likuma 12. pants, kas nosaka: “Zemes īpašnieks vai tiesiskais valdītājs nodrošina iespēju piekļūt meliorācijas būvēm un ierīcēm, kas atrodas viņa īpašumā vai tiesiskajā valdījumā esošās zemes robežās, amatpersonām un pilnvarotām personām, kuras kontrolē un uzrauga meliorācijas sistēmu vai veic darbus, kas saistīti ar valsts meliorācijas sistēmas un valsts nozīmes meliorācijas sistēmas būvniecību, ekspluatāciju un uzturēšanu.”

Tātad īpašniekam būtu jānoskaidro arī meliorācijas sistēmas statuss – vai tā ir valsts nozīmes, koplietošanas vai viena īpašuma sistēma. Ja tā ir valsts nozīmes, jāievēro likuma nosacījumi, bet iespējams arī, ka gar novadgrāvi ir noteikts ceļa servitūts (šādu informāciju var gūt no nekustamā īpašuma robežplāna, kur tas ir ierakstīts).

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+