“LA” sāk publicēt Ingunas Baueres romānu “Pelīte” 0
Par šo romānu Inguna Bauere teic: “Pateikšu, iespējams, kaut ko diezgan savādu, ko parasti autori par saviem darbiem neatklāj. “Pelīte” man nepatīk. Pirmkārt, tāpēc, ka man pašai riebjas peles un žurkas. Šausmīgi riebjas, spiedzu, tiklīdz pamanu kaut vai ēnu. Šai ziņā jaunā romāniņa galvenā varone ir mans prototips. Tāpat kā man nepatīk apmeklēt zobārstu – bērnības trauma, kāda piemeklējusi, domāju, lielu daļu manas paaudzes cilvēku.”
centrā ir simpātiska zobārste Vēsma Slaidiņa, viņas musofobija (tā, izrādās, zinātniski dēvē paniskas bailes no pelēm) un atraidītas jūtas, kuru rezultāts izpaužas briesmīgā atriebībā – atmaksā, atdarīšanā, lietojiet nu, kādu sinonīmu vien vēlaties. Atraidītais – Zigfrīds Slaidiņš, sporta skolotājs, starp citu, nolemj, ka Vēsma pelnījusi pamocīties bailēs, tādēļ sāk viņas ceļā novietot peles – gan slazdā noķertas, gan dzīvas – un pat grāmatas par pelēm. Jāsaka, visumā neuzņēmīgam vīrietim, kurš par dzīves tuvāko cilvēku arī 50 gadu vecumā uzskata māti, visai laika un naudas ietilpīga padarīšana. Laikam jau tiešām atriebība ir salda, kā senais sakāmvārds vēsta.
Inguna Bauere gan tam nepiekrīt: “Atriebība, atskādēšana, atdarīšana un tā tālāk, sinonīmu nezin kāpēc latviešu valodā ir ļoti daudz, man nav pa prātam. Atriebība esot salda? Nu nē. Miers baro, nemiers posta – tas noteikti manai dabai tuvāk.”
Kā Vēsmas un Zigfrīda konflikts sācies un kā tas atrisinās, izlasīsiet paši, bet rakstniecei jautāju, kāds radošs projekts viņu nodarbina šobrīd. “Nodarbojos ar to, kas vistuvāk sirdij un, ceru arī, ka vislabāk padodas – rakņājos pa arhīviem, meklēju faktus par ievērības cienīgiem ļaudīm un rakstu vēsturiskus darbus. Vairākus uzreiz. Izdevniecībā “Zvaigzne ABC” nesen nodevu pirmo daļu romānam par latviešu mākslinieka, jaunpiebaldzēna Kārļa Miesnieka senčiem. Patlaban strādāju pie otrās. Aizrautīgi lasu trimdas rakstnieka Artura Baumaņa astoņdaļīgo romānu “Hernhūtieši” un brīnos par to, cik ļoti daudz jauna uzzinu par it kā jau zināmām lietām. Galvā daudz ideju, kuras cenšos nezaudēt, un izskatās, ka šoziem no datorkrēsla reti piecelšos,” pastāsta Inguna Bauere.
