Kultūra
Literatūra

Laima Kota: Mekā lūdzos, lai manas dzimtas sievietēm veseli bērni 23

Jau sešus gadus rakstniece Laima Kota ar savu vīru, turku dzejnieku un vērienīgu kultūras projektu vadītāju Ahmetu Kotu, dzīvo Turcijā, Stambulā. Pēc pagājušās vasaras apvērsuma mēģinājuma šajā valstī intervijā Latvijas Televīzijai Laima teica – savu dzīvi Turcijā uztveru kā likteni. Lai kas notiktu, palikšu kopā ar savu vīru.

Ar Laimu tiekamies Latvijā Lieldienās, kad viņa atbraukusi apraudzīt savu kuplo ģimeni. Nesen iznācis Laimas jaunākais romāns “Istaba”, kas bija nominēto darbu vidū Latvijas literatūras gada balvai prozas kategorijā. Laima sarunā mani pārsteidz – tas būšot viņas pēdējais romāns.

Ar tevi runājam dienā, kad Turcijā notiek referendums par izmaiņām konstitūcijā, kas paredz prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Politikas vērotāji izsaka nopietnas bažas, ka Turcija strauji iet autoritārisma virzienā.


Mēs, Stambulas latvieši, pirms Lieldienām sanācām kopā, no Ankaras bija atbraukuši vēstnieks Pēteris Elferts un viņa kundze Anta. Lielākoties latviešu diaspora ir noraizējusies, kādā virzienā attīstās Turcijas politika. Skaidrs, ja situācija kļūst kritiska, visus Latvijas pilsoņus sasēdina “Air Baltic” lidmašīnā un aizved uz Latviju. Tikai nezinu, vai varēsim būt kā spartiešu sievas, kas drīkstēja paņemt līdzi dārgāko – vīrus un bērnus. Jo Turcijas latviešu ģimenes locekļi taču lielākoties nav Latvijas pilsoņi. Jā, sajūta ir trauksmaina. Bet pati esmu pārliecināta, ka palikšu kopā ar savu vīru, lai kas notiktu.

Tavas “turku” dzīves pirmo iespaidu vilnī tapa grāmata “Mana turku kafija”. Kādu grāmatu par Turciju rakstītu tagad?


“Mana melnā turku tēja”, turklāt bez cukura!!! Protams, pēc pastāvīgas dzīves gadiem šeit daudz ko redzu citādi. Ir lietas, ko joprojām nespēju un droši vien nespēšu pieņemt kā cilvēks, kas nācis no vietsēžu kultūras un dzīvo klejotājkultūras pēcteču vidū. Savu māju viņi burtiski izlaiza, sievietes ar putekļlupatām vien staigā, bet uz ielas atļaujas visu nomētāt. Klejotājs spēj ietekmēt tikai to apkārtni, kas ir viņa “çadır” – jurta, telts, un zina, ka rīt atkal aizies uz labākām ganībām. Tas veido viņu dzīves uztveri un uzvedību. Izveidotas kilometriem garas rožu dobes, bet līdzās – čupas, mēsli, atkritumi! Toties hierarhiju ievēro perfekti. Visiem ir tāds prieks pieliekt savu muguru. Un, ja viņi runā par demokrātiju, tad vai nu to ļoti mācās, vai saprot pavisam citādi.

Un ko Turcijas sabiedrībā pieņem, aizstāvi, esi ieraudzījusi citā, pozitīvā gaismā? No kādiem aizspriedumiem par šo zemi būtu jāatbrīvojas? 


Latvijā daudziem joprojām šķiet, ka Turcija ir pusaziātiska, tātad atpalikusi zeme, bet es bieži domāju, kāpēc manā valstī nevarētu būt tik laba infrastruktūra, kādu esmu redzējusi šeit. Un kā te domā par cilvēka ērtībām. Šodien braucu autobusā Viļaka–Rīga, un vairākas stundas bija jāstāv kājās. Turcijā, ja kādā tālākā maršrutā ir daudz braucēju, piemēram, uz tiem pašiem Dikiļiem pie Egejas jūras, kur atrodas mūsu vasaras māja, sūta divus autobusus, lai visi varētu apsēsties.

Kad redzu, kā šo piecu sešu gadu laikā Stambulā uzcelti vairāki tilti pāri Bosforam un Marmora jūrai, izveidoti jauni viadukti, metro tagad savieno Stambulas Āzijas un Eiropas daļas, mašīnas traucas pa Eirāzijas tuneli zem Marmora jūras, tad gan, Rīgā atbraucot, man gribas gluži vai kliegt – tik daudz naudas acīmredzami kādam pielipis pie nagiem!

Pavasarī abi ar Ahmetu bijām saķēruši nejauku kāsu. Mans vīrs ir pensionārs, viņam pienākas veselības apdrošināšana, kas attiecas arī uz medikamentiem. Par veselu maisu ar zālēm Ahmets samaksāja tikai 17 liras, tas ir, piecus sešus eiro. Milzīgas atlaides, zāles faktiski par brīvu. Un, ja kāds Latvijā saka – ko gan tu iedomājies, visu par velti, tad tāda nu ir mana pieredze šajā pusaziātiskajā valstī. Redzu, ka cilvēki tur sociāli ir daudz aizsargātāki.

Vai esi iecerējusi iegūt Turcijas pilsonību? Nu jau vari pretendēt. Daudzām tavām Turcijas latviešu draudzenēm tā ir.


Jā, un viņas ir ļoti apmierinātas. Par mani – nu redzēs. Viss ir iespējams.

Kādas priekšrocības tas tev dotu?


Pensijas nodrošinājumu. Turcijas pilsone, kas sasniegusi pensijas vecumu – 55 gadus –, arī ja visu mūžu bijusi mājsaimniece, var izvēlēties, kādu pensiju saņemt: atbilstoši vīra, brāļa, tēva, pat mirušā tēva iemaksām sociālajā budžetā. Tās nav pasakas.

Mēs dzīvojam pasaulē, kurā par baisu ikdienu kļuvuši asiņaini, arī Allāha vārdā veikti terorakti…


Es nezinu, kas vada cilvēkus, kuri uz to ir spējīgi. Tur visi rēķini sajukuši. Ļaudis, kurus sastopu ikdienā, pārdzīvo gan par teroraktiem Eiropā, gan Turcijā. Paldies Visaugstajam, neesmu tos pieredzējusi, neesmu gadījusies nevienā no epicentriem. Bet vai tad nezinām, ka dažādas radikālas organizācijas cilvēkus savos tīklos iesaista it kā islāma vārdā. Viņus vienkārši izmanto nekrietniem mērķiem. Sev apkārt – skolā, ģimenē redzu pilnīgi citus islāmticīgos. Arī Ahmets katru piektdienu dodas uz mošeju, kur vīrieši pulcējas uz lūgšanām, viņi spriež par garīgām lietām, runā ar imāmu, kuram ir gandrīz 100 gadu. Un tās ir ļoti viedas sarunas.

Kā tavi bērni pieņēmuši Ahmetu? 


Viņi pirmo reizi Ahmetu satika kā manu viesi, kad es pat nezināju viņa nodomus. Bērni redzēja, cik viņš ir sakarīgs. Un juta, kāda kļūstu kopā ar šo cilvēku. It kā tā pati, bet kā mierīga jūra. Tieši ar savu nosvērtību, spēju skatīties uz priekšu viņš izņēma man no rokām ļoti daudz “ieroču” – ka viss jāpadara pašai. Sapratu, ka ar Ahmetu ne tikai ļoti viegli runāties par grāmatām, literatūru, gramatiku, bet izrādījās, viņš arī lieliski prot organizēt dzīvi. Nu kaut vai – uzrakstīju visus savus romānus un domāju – būšu brīva, varēšu darīt, ko gribu, strādāt dārzā un iet uz pulciņiem, izklaidēties kā visas normālas turku sievietes. Man taču galu galā ir 50 plus gadu. Bet viņš – klausies, tev jāmācās! Līdzās mūsu mājām Anadolu Hisari (ciems Stambulas priekšpilsētā) atrodas privāta augstskola, Fātiha Sultāna Mehmeta fonda universitāte. It kā koķetējot biju teikusi – te gan gribētu miniatūrmākslu mācīties…

…un kopš pagājušā rudens atkal esi studente…


Jā, mācos katru dienu no deviņiem līdz trijiem vai sešiem, un tā vēl četrus gadus. Lai ārzemnieki varētu te studēt, jāiegūst sertifikāts par turku valodas prasmi C1 – augstajā līmenī. Man tas nebija viegli. Ikdienas sarunvaloda ir kas cits. Kad pabeigšu augstskolu, būšu miniatūrmākslas meistare. Varēšu veidot gan stājzīmējumus, gan grāmatu ilustrācijas. Vairākās disciplīnās studiju darbi jāraksta ar roku. Un eksāmeni jākārto rakstiski. Sajūta kā maratonā. Visi kopā skrien, un tos, kas nokrīt, atskaita. Ahmets maksā par manām studijām, un es, protams, cenšos būt laba studente.

Atgriežoties pie tavas internacionālās ģimenes…


… ja mums prasa par bērniem, Ahmets saka: mums ir septiņi bērni un divi mazbērni. Man četri, Ahmetam trīs, plus vēl manas mazmeitas Matilde un Terēze. Kad mani bērni sarodas Stambulā, Ahmets gādā par visiem un dod man laiku būt par mammu. Es arī, ja kaut kur braucam, vienmēr padomāju par dāvaniņām Ahmeta bērniem – Aišei, Zeinebai un Jusufam. Viņi bieži pie mums ciemojas – šī kopābūšana mums, man ir ļoti svarīga. Viņi arī mani pieņem, jo redz, kā izturos pret Ahmetu.

Izklausās pēc ideālas saskaņas.


Jā, apzināti pēc tā tiecos. No paša sākuma mudināju – ja kaut ko daru ne tā, pasakiet. Ar prieku mācīšos. Turcijas pilsētā Eskišehīrā dzīvo mana vīra tēva radi. Un viņi ir ļoti pateicīgi, ka esmu Ahmetu atvedusi atpakaļ dzimtas klēpī. Saku: bet kā citādi? Kā jutīsimies, kad nonāksim paradīzē? Tur priekšā būs visi, arī tie, ar kuriem esam saplēsušies. Kauns būs veselu mūžību. Tāpēc jau zemes dzīvē jādzīvo mīļi. Tas ir tik svarīgi būt labam, saudzīgam pret otru vai apzināti diplomātiskam.

Vai Ahmets ir tipisks turks?


Pirmkārt, tipisks turks prasītu, lai viņa sieva pasniegtu kārtīgas brokastis. Jābūt olīvām, trīs četru veidu sieriem, maizēm, olām, dažādiem ievārījumiem, tējai. Bet, atļaušos teikt, ka tādas brokastis gatavo sievietes, kurām tradīcija ir ļoti svarīga, vai arī tās, kurām māja ir dzīves centrs. Viņas tā izpauž savu mīlestību. Mēs no rītiem izspiežam augļu sulu, un es skrienu uz skolu. Tas nenozīmē, ka Ahmets tikai samierinās, viņš tam ļoti piekrīt. Un pēc skolas man jāgatavo mājas darbi un nav laika taisīt tradicionālas turku vakariņas ar trim ēdieniem. Bet Ahmets ļoti labi saprot, ka cilvēkam pēc 60 gadu vecuma vakariņās nevajadzētu pieēsties. Ļoti daudzās lietās viņš redz, ka izturos citādi nekā turcietes. Piemēram, reiz dažādu apstākļu sakritības dēļ nogaidīju viņu Taksima laukumā ilgāk par stundu. Turciete būtu aizskrējusi prom pēc pirmajām 15 minūtēm un aiz dusmām izpirkusi sausu vīra kredītkarti. Ahmetam pēc tam teicu: ja esmu tevi gaidījusi 50 gadus, tad viena stunda neko nenozīmē un es gaidītu, kamēr tu atnāksi.

Vai kā sieviete Turcijā kādreiz esi jutusi ierobežojumus? Saņēmusi aizrādījumus par savu spilgto ģērbšanās stilu?


Varu justies gan moderna, gan uzsiet lakatu, ja vēlos. Turcijā ikviena pati lemj, vai būs lakatota vai ne. Neviens nevar uzspiest lakatu valkāt. Manā universitātē mācās dažādas sievietes, gan lakatotas, gan ne. Jā, reizēm par manām košajām un neturciskajām drēbēm kāda jauna kursabiedrene ir ļoti pārsteigta. Bet tad saku: meitenes, kad nomirsiet, un viņas nemaz nevar iedomāties, ka var nomirt, jā, tad Visaugstais prasīs par jums, nevis mani. Neskatieties uz mani, nekritizējiet.

Ar Ahmetu esi puspasauli apceļojusi, bijāt arī svētceļojumā uz Meku. 


Ja man bija šāda iespēja, to noteikti gribēju izmanot. No manas dzimtas neviens nav bijis Mekā. Es nezinu, cik svētceļnieku bijuši no Latvijas. Mekā gribēju paveikt to, par ko visi, arī Ahmets, kurš tur bijis vairākkārt, teica: tas nebūs iespējams. Vēlējos piekļūt Kaabai, melnajam kubam, musulmaņu ticības centru centram, pieskarties tam un izteikt savu lūgumu Visaugstākajam. Ja izdodas, lūgšanas piepildās. Bet ap centru nepārtraukti ir kustība. Cilvēku straume tevi aiznes projām kā skaidiņu okeānā. Kaut kā tomēr tikām līdz Kaabai. Un es pieliku rokas pie Kaabas sienas, pieliku! Un skaļi latviski lūdzos, lai visām manas dzimtas sievietēm līdz septītajam augumam dzimst veseli bērni. Vesels bērns – tas nozīmē visu. Pārējo mani pēcnācēji sasniegs paši.

Kad tavi četri bērni jau katrs savā dzīvē, kā vērtē: vai tev izdevies salīdzsvarot savu mātes un rakstnieces lomu? 


Man vienmēr ļoti gribējās bērnus… Patiesībā tikai tagad, kad esmu Stambulā, Marta un Kristīne atzinušās, ka skolā, kad literatūras stundās bija jāanalizē mani darbi, viņas esot kaunējušās. Mums bija dažādi uzvārdi, un viņas nav teikušas, ka mamma ir rakstniece. Šķiet, runa bija par “Šampinjonu Derību”. Toreiz bibliotēkas, lasītāji mani daudz un bieži aicināja tikties, pašai bija interesanti, rakstīju, žurnāliem strādāju. Pelni naudu, redzi pasauli, bet bērni ko? Pie datora, rakstāmmašīnas nolīkušu māti. Saprotu, ka nevaru teikt: esmu bijusi laba mamma. Bet, no otras puses, ja mamma ar bērniem visu laiku cāļojas, viņi neiemācās būt patstāvīgi. Ej nu sazini. Tāpēc programmās, kur mammas stāsta par tematu “mana labā pieredze”, piedalīties negribu. Jo maniem bērniem īstenībā bija problēmas, ka mamma ir sabiedrībā. Un nekad nav bijusi tāda situācija: klusu, mamma strādā! Man šķiet, “Istaba” būs pēdējā grāmata, ko esmu uzrakstījusi. Patiesībā tieši tā biju nolēmusi.

Tā vienkārši, izdomā, un pieliec punktu?


Tieši tā. Es jau vairs nesaprotu, ko Latvijā lasa. Protams, sekoju līdzi latviešu literatūrai, un mani ļoti pārsteidz, ka cilvēki joprojām ļoti grib vaimanoloģēt. Man gribas lasīt par kādu citu pasauli.

Iespējams, ka grāmatu rakstīšana man patiesībā bija: redziet mani! Redzi, kāda es tev gudra! Jo patiesībā vajag atzinību no viena cilvēka, bet nesaņem. Un tad gribi to no pasaules. Visi slavē, saka, cik interesanti raksti, cik smieklīgi ataino situācijas kā dzīvē. Bet, jo vairāk brēc, jo tukšāks paliec. Tagad… mani mīl viens, man nav jāraksta grāmatas, lai kāds mani ieraudzītu. No Latvijas reiz atsūta jautājumu: kādu redzat savu vietu latviešu literatūrā? Atklāti sakot, man vienalga, kurā punktā vai kastē mani ieliks. Man ir labi šeit. Man jāatskaitās tikai Visaugstajam. Vai esi labs diezgan, pārdzīvo cilvēki, kurus visu laiku tramda. Dzīvojot Turcijā, man nav šīs grēka sajūtas, esmu laba, kāda esmu. Jā, ārpus Latvijas dīvainā kārtā atguvu šo sajūtu.

“Istabā” par perestroikas laikmeta darbības skatuvi esi izvēlējusies komunālo dzīvokli, par varoņiem – tā iemītniekus. Ja būtu jāraksta romāns par šodienas Latvijas sabiedrību, uz kādas “skatuves” to liktu?


Mēs katrs esam savā alā un savā plauktā. Tas ir tik skumji pēc Turcijas. Jo Turcijā tā nav. Te vairāk čupojas. Nemaz negribu klausīties, kad cilvēki Latvijā žēlojas: jā, mēs ģimenē tik ļoti atsvešināmies, katrs savā pasaules malā… Bet ko pats esi darījis, lai tā nebūtu? Es ar katru no bērniem gribu tikties un tiekos individuāli, spēju tik lidot ciemos. Jā, nepiedalos tādās bēdu runās nemaz.

Turcijā ir vairāk nekā trīs miljoni sīriešu bēgļu. Kā to jūti savā ikdienā?


Uzņēmīgākie atvēruši savus kafijas, maizes un saldumu veikaliņus Stambulā. Manā turku valodas skolā puse kursabiedru bija uiguri, puse – sīrieši. Ļoti inteliģenti cilvēki, kuri pieredzējuši savu draugu nāvi.

Bet uz sīriešu bēgļu rēķina ļoti daudzi grib nopelnīt. Nelieši, kuriem nav tautības. Stambulas centrā pie Galatas tilta sēž ļoti daudz sieviešu ubagotāju, kurām ir sīriešu pases, bet izskatās, ka zīdainīši, ko viņas tur klēpjos, ir sazāļoti. Tu taču iedosi to liru, jo sirds plīst pušu skatoties. Bet kas patiesībā saņem naudu? Vesela industrija darbojas. Ar Ahmetu esam bijuši bēgļu nometnēs pie Mardinas Sīrijas pierobežā. Nometnes ir izveidotas kā milzīgas teltis. Bēgļiem ir viss – mošejas, veikali, nauda, ārsti, skolas. Un bērniem mācības notiek gan turku, gan arābu valodā. Skolotājas ir atsaucīgas, līdzjūtīgas. Un bērni kā jau bērni, priecīgi čalo, dauzās, zīmē. Uz šo nenormālo situāciju raugos drīzāk no sievišķā viedokļa. Ja sievietei nav mājas, viņai dzīves nav. Un šis karš to atņēmis miljoniem sieviešu.

Taču sīrieši arī ārpus nometnēm nav pamesti likteņa varā, pašvaldības ļoti palīdz. Bet pēc palīdzības ir jāvēršas. Islāma kultūra aicina būt, turēties kopā. Cilvēki atbalsta viens otru, kaut vai dodot darbu. Pati biju klāt, kad tūristu grupai uz Meku meklēja pavadoni, arābu un turku valodas zinātāju, un šajā darbā pieņēma jaunu sīriešu advokātu, kura sieva datorgrafiķe arī jau strādā Turcijā. Tas pirmais vilnis bija izglītotie sīrieši. Tagad lielākoties nāk cilvēki bez izglītības, tikai ar savu kailo dzīvību…

Vai esi redzējusi arī kādu konfliktu starp vietējiem un bēgļiem?


Ne gluži konfliktu, bet apjukumu gan. Braucam autobusā, iekāpj bars mazu bērniņu neķemmētiem matiem un viņu vecāki ar maisiem, kuros visa mantība. Turki burtiski sastinga, nezināja, kā izturēties. Bērni uzreiz meklē, kur var apsēsties, labāk iekārtoties. Turpat blakus sieviete ar zīdaini, kuram jādod krūts, jo viņš grib ēst tūlīt un tagad. Viņi ir izdzīvotāji, visu laiku kailās eksistences tonusā. Cilvēkiem, kuru ikdiena aizrit relatīvā mierā un labklājībā, ir grūti, kad cīņa par izdzīvošanu jāredz tik tuvu, tik nepastarpināti. Karš ir tepat blakus.

Tu ik pa laikam brauc uz Latviju. Ja uz mirkli iedomājies, kā justos, atgriežoties šeit uz pastāvīgu dzīvi? Kas no tavas distances iezīmējas peļams? Kas slavējams?


(Ilga pauze.) Latvijā rodas sajūta, ka cilvēku visu laiku soda, soda un soda, kam vien nav slinkums, par pašu dzīvošanu. Liek justies par kaut ko vainīgam. Draudzene jau ierodas mani sagaidīt ar vainas apziņu sejā, ka viņu tūlīt sodīs par nepareizi noliktu mašīnu svētku vakarā pilnīgi tukšā pilsētā! Tūlīt atņems vienīgo mājokli, jo nevari samaksāt nodokli! Ja atgrieztos… Nu tad paliktu vienīgais variants, ka dzīvoju savu mierīgo pensionāres dzīvi Tirzā, nekur nebraucot ārā, nesastopoties ar nejēdzībām un nekādi nesaistoties ar valsti kā organizāciju.

Rīgas lidostā gan mani ļoti patīkami pārsteidza Latvijas robežsardze. Mūsu robežsardzēm ne tikai sasodīti labi izskatās formastērpi, arī attieksme vienmēr bijusi ļoti profesionāla, laipna un cilvēciska.

Tu un abas tavas māsas esat prom pasaulē. Mamma – Latvijā. 


Jā, jaunākā māsa Ieva dzīvo Kopenhāgenā, vidējā – Dace – Belfāstā. Rudenī visas ar vīriem sanāksim kopā Belfāstā, kur notiks maratons. Ievas vīrs Briāns skrēja maratonu gan Stambulā, gan arī Rīgā. Tagad tā arī sakām, ka pirmie uz tikšanos pie ķeltiem ierodas vikingi, pēc tam osmaņi. Tāds, lūk, latviešu ģimenes modelis.

Mammai ir 77 gadi. Esmu lēkusi lidmašīnā un skrējusi mājās, kad mamma ar sirdskaiti nokļuva slimnīcā. Visvieglāk toreiz izrauties bija man no Stambulas. Arī tagad, ja, nedod Dievs, kaut kas ar mammu, nedomādama trauktos šurp. Tā ir prioritāte. Man ir jāpateicas Ogres luterāņu baznīcas draudzes māsām, kuras vienmēr atceras par mammu. Viņa par medmāsu Ogres slimnīcas terapijas nodaļā nostrādāja vairāk nekā 40 gadu. Pēc sirds šuntēšanas operācijas viņa nedrīkst ne nirt, ne lidot. Sirds trausla kā stikla lampiņa. Ieva teica: mamma, iesēdināsim tevi žigulī, un laižam uz Kopenhāgenu! Bet viņa saka – kāpēc jūs organizējat manu dzīvi? Beidzot gribu darīt to, ko gribu pati! Sēdēt uz balkona ar savu rīta kafiju.

Nākamgad Latvijai apaļi simts. Kas, tavuprāt, būtu mūsu katra labākā dāvana šajos svētkos?


Ja vien iespējams: skaists dārzs. Skaista vide. Tā mazās pasaules sakopšana. Es pati arī piedalīšos simtgadei veltītā projektā: tulkošu Imanta Ziedoņa minimas “Pasāžas” turciski. Ahmets manam “melnajam” tulkojumam piešķirs smalkumu un niansētību. Un izdevumu ilustrēšu ar saviem miniatūrzīmējumiem.

UZZIŅA

Laima Kota

Dzimusi 1962. gadā Rēzeknē. 1982. gadā absolvējusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolas ādas plastikas nodaļu. 1989. gadā neklātienē – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļu.

Bijusi sanitāre slimnīcā, modele Latvijas Mākslas akadēmijā, arhivāre Latvijas Valsts vēstures arhīvā, sēņu šķirotāja Īrijā. No 1995. līdz 2000. gadam – laikrakstā “Lauku Avīze”. Kopš 2000. gada nodarbojas vienīgi ar rakstniecību un žurnālistiku.

Bērni

Saistītie raksti

Krišus, biškopis un datormākslinieks (1982) kopā ar sievu Daigu dzīvo un darbojas Tirzā; Anna, spāņu valodas un kultūras, tempļa masāžas speciāliste (1984), dzīvo un strādā Lielbritānijā, Londonā; Marta, ķīmiķe (1990), ar vīru Kārli Baumani – Vācijā, Karlsrūē; Kristīne, RSU studente (1991), topošā sociālā darba speciāliste, ar vīru Kristapu Granovski dzīvo Rīgā.

Kopš 2002. gada Latvijas Rakstnieku savienības biedre

Pazīstamākie darbi: “Šampinjonu Derība” (2002.), “Mīla. Benjamiņa” (2005.), “BrāliBrāli: balsu burvji brāļi Kokari” (2008.), “Mana turku kafija” (2012.), “Mierielas vilkme” (2016.), “Istaba” (2017)

2017-05-11

LA.lv